Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas zelta nezūdošais mirdzums. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 23.02.2005., Nr. 31 https://www.vestnesis.lv/ta/id/102207

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Mērķis, kas jāsasniedz

Vēl šajā numurā

23.02.2005., Nr. 31

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Latvijas zelta nezūdošais mirdzums

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Lielbritānijas un Padomju Savienības abpusējās finansiālās pretenzijas un Latvijas zelts

Turpinājums. Sākums “LV”15. 12. , 22. 12. , 2004.; 05. 01. , 12. 01. , 20. 01., 26. 01. , 02. 02. , 15. 02. 2005

9.

VESTURE1.PNG (45801 bytes)
Kamēr turpinājās Padomju Savienības centieni iegūt Lielbritānijā deponēto Latvijas zeltu, tauta Latvijā smaka staļiniskā okupācijas režīmā.
Attēlā: LK(b)P CK sekretārs Arvīds Pelše, vēlāk viens no latviešu nacionālkomunistu sagrāves iniciatoriem un nacionālisma nīdējiem, Latvijas komjaunatnes VIII kongresā 1950.gadā.
VESTURE2.PNG (45994 bytes)
Pēckara gadu pazemojošo gaisotni Latvijā raksturo arī vietējo Maskavas pakalpiņu pazemības apliecinājumi Kremļa diktatoram. Attēlā: īpašs atpūtas stūrītis ar rūpnīcā VEF izgatavotu radio – Rīgas dāvana Staļinam.
Foto no “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 2004 

Likumprojekts lordu kritikas krustugunīs

Arī britu parlamenta Lordu palātā Kompensācijas likumprojekts tika kritizēts. To aizstāvēja tikai trīs lordi, kam bija sakars vai nu ar valdību, vai arī ar Baltijas vērtspapīros ieinteresētiem kreditoriem. Lords Dilhorns 1969.gada 13.februārī iesniedza grozījumus likumā, tie paredzēja noraidīt noteikumus par 500 tūkstošu mārciņu maksājumu Padomju Savienībai. Lordu palāta arī nepiekrita pārsūdzības tiesību atņemšanai tiem britu pilsoņiem, kuri vēlējās saņemt zaudējumu atlīdzību par padomju varas konfiscētajiem īpašumiem. Lords Sentosvalds uzstājās ar ļoti asiem pārmetumiem valdībai, uzsverot, ka ir izdarīti divi pārkāpumi. Pirmkārt, valdība ir samaksājusi kā kukuli 500 tūkstošus mārciņu svešas naudas Padomju Savienībai, kura Baltijas valstīm ir nolaupījusi visu, kas tām piederējis. Otrkārt, šis darījums ir paveikts ne vien bez parlamenta piekrišanas, bet pat bez tā informēšanas.
Kompensācijas likumprojekta trešais lasījums Lordu palātā notika 1969.gada 27.martā. Britu parlamenta augšnams nodeva likumu atpakaļ apakš-namam ar pieciem papildinājumiem. Lords Lensdauns savā runā apgalvoja, ka valdība ar šo likumu aicina legalizēt konfiskācijas darījumu, kas ir nosodāms. Viņš arī atzīmēja, ka britu kreditoriem izmaksājamā nauda būs netīra peļņa. Lords pievērsa uzmanību tam, ka britu likumdošanā īpašumtiesībām nav noilguma.

Baltijas valstu nauda – PSRS parādu apmaksai

Tā kā Lordu palāta trešajā lasījumā bija nevis akceptējusi Kompensācijas likumu, bet iesniegusi savus papildinājumus, parlamenta apakšnams bija spiests pie tā atgriezties vēlreiz. Deputāts Pīters Revlinsons atkal pārmeta valdībai pilnīgi nevajadzīgo 500 tūkstošu mārciņu maksājumu Padomju Savienībai, lai panāktu ar to vienošanos politiskos jautājumos. Pēc viņa uzskata, ja valdība vēlējās šādu maksājumu izdarīt, tad tas bija jāizmaksā no britu pašu līdzekļiem, nevis no svešas naudas. Darījums ir pazemojošs, un tas padara arī likumu nepieņemamu. Arī T. Bīmišs un citi deputāti valdības rīcību nosauca par blēdīgu. Darījums ar pusmiljonu mārciņu tika raksturots kā kukuļošana. Arī iepriekš minētais deputāts T. Bīmišs, aizstāvot Baltijas valstu intereses, atzīmēja, ka Padomju Savienība tagad var apsmiet igauņus, latviešus un lietuviešus un teikt, ka viņu drošie noguldījumi Anglijas bankā tiek izmantoti PSRS parādu samaksāšanai.

Dzenoties pēc politiska kapitāla

Pēc tam, kad britu parlamenta apakšnams bija noraidījis Lordu palātas iesniegtos likuma grozījumus, tas vēlreiz atgriezās augšnamā. 1969.gada 15.maijā Lordu palāta atkārtoti sprieda par Kompensācijas likumu. Deputāts lords Lensdauns paziņoja, ka H. Vilsona valdība, vēloties iegūt politisko kapitālu attiecībās ar Padomju Savienību, ir piesavinājusies baltiešu naudu, uz ko tai nebija nekādu tiesību. Britu valdība iedevusi 500 tūkstošus mārciņu tai valdībai, kas pakļāva un slepkavoja tautas, kurām šī nauda piederēja. Anglijas banku starptautiskā uzticamība tādējādi ir vājināta.
Valdības pozīciju Lordu palātā aizstāvēja lords Čalfonts, nosaucot opozīcijas izteiktos pārmetumus par emocionāliem. Viņš uzsvēra, ka vienošanās ar Padomju Savienību sekmējusi ilglaicīgas problēmas atrisinājumu. Lords Čalftons atzina, ka 500 tūkstoši mārciņu ir maza daļa no kopējās summas un to bija vērts samaksāt Padomju Savienībai par atteikšanos no pretenzijām uz Baltijas valstu zeltu. Absolūti lielākā daļa no iegūtajiem līdzekļiem sadalīta britu kreditoriem. Valdība ir pārliecināta, ka izstrādātais likums ir labāks nekā turpmāka jautājuma novilcināšana 500 tūkstošu mārciņu dēļ. Panāktā vienošanās ar PSRS nav ne apkaunojoša, ne pazemojoša, tā ir vienošanās britu pilsoņu interesēs.
Anglijas valdība Kompensācijas likuma pieņemšanas laikā, skaidrojot savas finansiālās pretenzijas pret Padomju Savienību, atzīmēja, ka tās var iedalīt vairākās grupās: Baltijas vērtspapīru īpašnieku prasības – 1,2 miljoni mārciņu, tirdzniecības parādi un banku depozīti – 1,25 miljoni, nacionalizētie īpašumi un akcijas – 7,5 miljoni, Anglijas prasības pret PSRS sakarā ar abu valstu 1942. gada kuģniecības līgumu – 1,3 miljoni, Ļenas un Tetjuhes raktuvju aktīvi – 2,2 miljoni. Vēsturnieks E. Dunsdorfs visas šīs Anglijas prasības nodēvē par pārspīlētām un uzskata, ka daļai no tām nav nekāda sakara ar Baltijas valstīm. Par pilnīgi absurdām uzskatāmas britu prasības no baltiešu līdzekļiem kompensēt Padomju Savienības kuģniecības parādus un Sibīrijas zelta raktuvēs ieguldītos kreditoru līdzekļus.

VESTURE3.PNG (140779 bytes)
Anglijā iespiestā Latvijas Bankas naudas zīme – brīvās Latvijas labklājības simbols, ko izņēma no apgrozības pēc padomju okupācijas.
K.Ducmane, Ē.Vēciņš. “Nauda Latvijā”, Rīga, 1995.

Ar Viņas majestātes karalienes svētību

1969.gada 16.jūnijā ar Viņas majestātes britu karalienes Elizabetes II akceptu “Ārzemju kompensācijas likums (Padomju Sociālistisko Republiku Savienības) 1969” stājās spēkā. Likums apstiprināja 1968.gada 5.janvārī noslēgtos PSRS un Lielbritānijas līguma finansiālos nosacījumus. Trimdas pētnieks I. Brēdrihs savulaik gan konstatēja, ka likuma izpilde it kā tika novilcināta līdz 1971.gada pirmajai pusei. Tā pamatā bija īpašs papildinājums, kas tika pieņemts, lai aizstāvētu pašu baltiešu varbūtējās īpašuma tiesības. Papildinājums deva pēdējo iespēju pieteikties uz atlīdzību tādām baltiešu fiziskām un juridiskām personām, kam varētu vēl būt prasības pret Latvijas Banku un Latvijas Finanšu ministriju, kas savulaik zeltu un citus līdzekļus noguldīja Anglijā. Teorētiski tas varēja nozīmēt atlīdzību pat par Latvijas naudas zīmēm. Praktiski šādas īpašuma tiesības 70. gados bija ļoti grūti pierādīt. Ieinteresētās personas, balstoties uz šo likuma papildinājumu, varēja tieši griezties Ārzemju kompensācijas komisijā, kuras pārziņā bija līdzekļu sadalīšanas lietas.
Britu parlamenta deputāts Ross Krenstons 2004.gada 24.novembrī vēstulē Latvijas Okupācijas muzeja direktoram apstrīd šādus I. Brēdriha apgalvojumus un uzsver, ka nekādu Ārzemju kompensācijas likuma papildinājumu 70.gadu sākumā nebija. Viņš, atsaucoties uz Lielbritānijas parlamenta bibliotēkā esošajiem dokumentiem, atzīmē, ka nav nekādu pierādījumu, ka Baltijas valstu zelta jautājums būtu no jauna cilāts. Process šajā lietā beidzās 1969.gadā līdz ar likuma pieņemšanu.

Nobeigums sekos

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!