Eduards Klūge

Viņa dzīves gaitas sākās 1893.gada 2.jūnijā zemnieka ģimenē Cēsīs. 1912.gadā absolvējis vietējo reālskolu, jauneklis 1914.gada septembrī aizgāja dienēt cariskās Krievijas armijā, jo bija sācies Pirmais pasaules karš. Pēc Kazaņas karaskolas pabeigšanas ar pirmās šķiras diplomu viņu nosūtīja uz fronti Polijā, kur, komandējot jau rotu, pirmo reizi tika ievainots. 1915.gada septembrī E.Klūge nokļuva latviešu karavīru ilgotajos savējos strēlnieku bataljonos. Viņš bija 5.Zemgales bataljona vēlāk pulka rotas, pēc tam bataljona komandieris. Ar fričiem vajadzēja cīnīties pie Ložmetējkalna, Olaines un Ķekavas, pēc tam pie Juglas un Siguldas. 1916.gada maijā tika iegūta ne vien poručika pakāpe, bet arī smags ievainojums labajā kājā, kālab viņu vajadzēja evakuēt no kaujas lauka. E.Klūge bija dūšīgs karotājs. Par to liecināja nepilnu divu gadu laikā saņemtie augstie apbalvojumi: trīs Svētās Annas ordeņi (pirmais par kauju pie Brestļitovskas, otrais – pie Smārdes, trešais – par kauju pie Ložmetējkalna un Sileniekiem) un diviem Svētā Staņislava ordeņiem (viens par cīņām pie Ļubļinas, otrs – par Ložmetējkalnu, kur drosmīgais virsnieks tika saindēts ar kaujas gāzēm).
1918.gada pavasarī, kad cariskā armija sabruka, arī E.Klūgi demobilizēja. Taču viņam, iesauktam Sarkanajā armijā, vēl pusgadu vajadzēja nokalpot lieliniekiem, lai jau 1919.gada maijā dotos uz savu – nesen proklamētās neatkarīgās Latvijas veidojamo nacionālo armiju. Jaunajam virsleitnantam bija jādienē 3.atsevišķā bataljona artilērijas divizionā, pēc tam – Vidzemes artilērijas pulkā un Rīgas apsardzības bataljonā. Ar padomju spēkiem vajadzēja cīnīties kā Vidzemē, tā Latgalē. E.Klūgi par kaujas nopelniem apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni, kuru vēlāk papildināja IV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis 1926.gadā un V šķiras – 1929.gadā. Tas nebija maz. Ne daudzu Latvijas armijas virsnieku krūtis rotāja tik prestiži apbalvojumi.
E.Klūges ārpolitiskā militārā darbība, ja tā var nosacīti teikt, sākās jau 1920.gada jūnijā, kad viņu komandēja par sakaru virsnieku uz draudzīgās Polijas 1.armijas štābu. Pēc atgriešanās dzimtenē E.Klūgem, paaugstinātam par kapteini, vajadzēja turpināt dienestu 4.Valmieras kājnieku pulkā, grupas vadītāja amatā karaskolā un 6.Rīgas kājnieku pulkā. 1925.gada maijā viņam bija jāpiedalās Igaunijas Valsts vecākā J.Jāksona sagaidīšanā Valkā, kas devās vizītē uz Rīgu.
E.Klūge 1925.gadā beidza virsnieku kursus. Taču ar tiem un krievu Kazaņas karaskolu bija jau par maz šajā laikā, kad vajadzēja pārkārtot Latvijas armiju uz moderniem pamatiem. Tāpēc arī E.Klūgi ar kara ministra A.Ozola pavēli 1929.gada maijā komandēja praktizēties uz sabiedrotās Francijas armiju. Tā paša gada novembrī viņš iestājās turienes Kara akadēmijā, kuru pabeidza 1931.gada septembrī. Pēc augstākās akadēmiskās militārās izglītības iegūšanas E.Klūgi iecēla par armijas štāba apmācības daļas priekšnieka palīgu un 1932.gadā paaugstināja par pulkvežleitnantu.
Pēc nepilniem trim Rīgā nodienētajiem gadiem atkal vajadzēja posties ceļam uz ārzemēm: 1934.gada jūnijā E.Klūgi nosūtīja darbā par kara aģentu (resp., militāro atašeju) Polijā un Rumānijā ar sēdekli Varšavā. Tas bija visnotaļ konfidenciāls postenis, tālab šā rakstiņa autoram nav izdevies atrast ziņas par viņa dienestu poļu zemē. Zināms vien, ka tas nav bijis bez rezultātiem, par ko netieši liecina latviešu virsnieka apbalvošana ar Polijas un Rumānijas ordeni. Varšavā bija jānostrādā pieci gadi. Tas nebija viegls laiks, ko zināmā veidā apstiprina arī E.Klūges 1938.gada atestācijas vērtējums. Lūk, tas nedaudz saīsinātā veidā:

Nikolajs Bulmanis

Attīstoties Latvijas starptautiskajiem sakariem 20.gadu beigās, militāros ieskaitot, latviešu virsnieki aizvien biežāk sāka mācīties dažādās Rietumeiropas kara augstskolās. To ievērojot, Ministru prezidents H.Celmiņš un kara ministrs A.Ozols 1929.gada 12.martā apstiprināja ārzemju militāro augstskolu sarakstu, kuru pilna kursa beigšana deva Latvijas armijas virsniekiem tiesības, kas bija paredzētas tajā pašā gadā pieņemtajā likumā par savas valsts augstākajiem militārajiem kursiem. Šīs mācību iestādes bija: Francijas Kara akadēmija un Jūras akadēmija, Čehoslovākijas Kara akadēmija un Polijas Kara akadēmija, kā arī bijušās Krievijas Ģenerālštāba akadēmija, Juridiskā akadēmija, Inženieru akadēmija, Artilērijas un Flotes akadēmija (līdz 1917.gada 27.oktobrim), kuras bija absolvējis arī ne viens vien latviešu virsnieks. 1929.gada 30.maijā premjers un kara resora vadītājs papildināja šo sarakstu ar Krievijas Intendantūras akadēmiju, Kara medicīnas akadēmiju un Jūras inženieru akadēmiju.
Cik izdevies noskaidrot, vienīgais izņēmums no 12.marta dokumentā noteiktā bija kapteinis Nikolajs Bulmanis, kas mācījās un absolvēja Beļģijas Kara akadēmiju un bija vienīgais latviešu virsnieks, kas starpkaru laikā apguva zinības šajā Latvijai tik draudzīgajā valstī.
Nikolajs nāca pasaulē 1900.gada 29.maijā vienkāršā Tukuma apriņķa Jaunpils pagasta skrīvera ģimenē. Taču tas nekavēja viņam 1918.gadā absolvēt Aleksandra ģimnāziju Novgorodā. Pa to laiku dzimtene bija kļuvusi par neatkarīgu valsti, un patriotiski tendētais jaunietis uzskatīja, ka arī viņa pienākums ir iekļauties tās aizstāvju rindās, 1919.gada 5.maijā brīvprātīgi iestājoties Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos. Dienests sākās 3.atsevišķajā bataljonā un turpinājās 3.Jelgavas kājnieku pulkā. Rīgas atbrīvošanas kauju laikā 1919.gada 22.maijā viņš tika ievainots pie Piņķu muižas.
N.Bulmanis bija Latvijas karaskolas pirmo kadetu vidū, pēc tās beigšanas 1920.gada maijā iegūstot leitnanta pakāpi un turpinot dienestu 2.Ventspils kājnieku pulkā. Ar Brīvības cīņu mēnešos iegūtajām skopajām zināšanām tomēr nepietika miera laikā, tāpēc viņš ar pirmās šķiras diplomu 1923.gadā beidza virsnieku kursus. Pēc trim gadiem vēl vajadzēja absolvēt aviācijas skolu, lai vai uz visu mūžu kļūtu par profesionālu kara lidotāju. N.Bulmani iecēla par minētās skolas nodaļas priekšnieku. Zinību nekad nebija par daudz, tāpēc 1927.gadā jauno virsnieku komandēja uz Franciju, kur vajadzēja svešā mēlē pieveikt aviācijas šaušanas un bumbu mešanas kursus. Par tur redzēto N.Bulmanim 1928.gada janvārī bija jāstāsta latviešu kara lidotājiem.
Aviācija ne tagad, ne tolaik nebija joka lieta. 1927.gadā avārijās gāja bojā četri latviešu lidotāji, gadu vēlāk – trīs. Lidaparātam “Albatros” 1928.gada 10.septembrī avarējot, N.Bulmanis, par laimi, dabūja tikai smadzeņu satricinājumu, komplicētus pieres, deguna un augšžokļa kaula lūzumus, kā arī vispārēju ķermeņa sasitumu. Vairākas nedēļas vajadzēja pavadīt Liepājas kara slimnīcā.
Lai kā tas arī būtu bijis, aviācijas pulka komandieris pulkvedis Jāzeps Baško N.Bulmaņa paaugstināšanas listē 1928.gada 17.augustā ierakstīja: “Ļoti labs lidotājs. Labs novērotājs. Izbīdāms uz eskadriļas komandiera amatu.” (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 5601.f., I.apr., 1055.l., 33.lp.) Šajā gadā viņš saņēma kapteiņa uzplečus. Lai iegūtu eskadriļas komandiera cenzu, 1930. un 1931.gadā vajadzēja stāties šādas lidotāju vienības priekšgalā. Kā liecina arhīvā saglabājies apbalvojumu žurnāls, N.Bulmanis no 1927. līdz 1935.gadam bija saņēmis 6 pateicības, Ministru prezidenta K.Ulmaņa ģīmetni ar autogrāfu (kad Latvijā jau valdīja autoritārais režīms!) un pats svarīgākais, – Triju Zvaigžņu ordeni (V šķira). Vēlāk – 1937.gadā – to papildināja šīs augstās atzinības zīmes IV šķira, kā arī Beļģijas Kara krusts.
Pa to laiku pienāca uzdevums sēsties augstas skolas solā, un N.Bulmanis 1931.gada septembrī devās uz Beļģijas Kara akadēmiju Briselē, lai pēc diviem gadiem atgrieztos ar diplomu kabatā. Pamatoti paaugstinājumi sekoja cits pēc cita: aviācijas pulka eskadriļas komandieris, diviziona komandieris, pulkvežleitnants, aviācijas kursu priekšnieks. 1937.gadā N.Bulmani atzina par Latvijas labāko lidotāju un viņš saņēma starptautisku balvu.
Latvijas okupantiem šāds pieredzējis kara lidotājs bija nevajadzīgs, pat bīstams, tāpēc N.Bulmani 1940.gada novembrī atvaļināja no 24.teritoriālā strēlnieku korpusa. Taču viņš bija derīgs nacistiskajiem iekarotājiem, kuri 1944.gada augustā mobilizēja viņu savos gaisa spēkos, ieceļot par 12.latviešu nakts kaujas grupas komandieri. Pēc tam virsnieks latviešu leģiona 15.divīzijā. 1948.gadā pulkvežleitnants Nikolajs Bulmanis nokļuva savā jaunības zemē Beļģijā, no kurienes izceļoja uz Kanādu, aizejot viņsaulē Toronto 1990.gada 28.decembrī.