Uz labklājības kāpnēm vieta visiem. Tikai kurā pakāpienā?

Un tā, pārvarējuši spaidīšanos un grūstīšanos, esam visas mājsaimniecības sakārtojuši uz 10 visiem zināmajiem labklājības kalna pakāpieniem. No pamatnes līdz virsotnei. Uz katra pakāpiena vienu desmito daļu no visiem. Kā jau Latvijā, katrā augstuma pakāpē iznāk raibu raibā publika: gan pēc tautības, gan izglītības, gan sociālā, demogrāfiskā un cita stāvokļa.
Ir jāieslēdz speciāls instruments skeinmetrs, lai saskatītu kaut kādu kārtību šajā mudžeklī. Skein – mudžeklis, kā jau parasti no angļu valodas.
Uzreiz kļūst redzams: gandrīz pusi no zemākā pakāpiena aizņem zemnieku pelēkās vadmalas tērpi, turpat arī bezdarbnieki, daudz latgaliešu; uz trešā, īpaši ceturtā, pakāpiena daudz balto pensionāru galvu; kalna galā vai katram trešajam augstskolas absolventa nozīme pie krūtīm. Teiksit, ka tās jau ikdienā nenēsā. Pareizi. Bet ar statistikas skeinmetru tāpat redzams, kuriem tā ir, kuriem nav. Un pats trakākais: uzņēmēji, darba devēji, pašnodarbinātie ir polarizējušies. Gandrīz puse augšā, bet ap piektdaļu – apakšā. Vidū maz. Bet nu konkrētāk un zinātniskāk.

Kā tikām pie kārtības?

Visas Latvijas mājsaimniecības, precīzāk – viņu reprezentatīvo izlasi – sakārtojām no visnabadzīgākās līdz visturīgākajai. Labklājību šādā izpratnē vērtējām ar rīcībā esošo ienākumu vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī. Vērtējot demogrāfisko grupu labklājību, jārēķina vidēji uz vienu nosacīto patērētāja vienību. Bet demogrāfiskās grupas šajā rakstā nevērtēsim. Kad tas ir izdarīts, uz katra no desmit labklājības pakāpieniem novietojam vienu desmito daļu (10%) no visām mājsaimniecībām. Tādēļ šīs grupas sauc par deciļgrupām. Pagaidām, grupu izveidošanas laikā, pilnīgi neinteresējamies, kādas mājsaimniecības nonāk katrā grupā.
Kad tas izdarīts, katrā labklājības grupā nonākušās mājsaimniecības tur tiek fiksētas un turpmāk no grupas uz citu grupu pārvietotas netiek. Tādēļ kļūst iespējams izpētīt katras grupas sastāvu atsevišķi. Gan pēc sociālā, gan demogrāfiskā stāvokļa, pēc dzīvesvietas, izglītības utt. Var noskaidrot katras labklājības grupas raksturīgās patēriņa īpatnības, vai zemākās grupas pietiekami nodrošinātas ar pārtiku, mājokļiem, medicīnisko palīdzību u.c. Tie visi ir viena liela dzīves līmeņa un noslāņošanās pētījuma projekta temati. Šajā rakstā tikai daži.

Ja nav titula un muižas

Jau mūsu sentēvi zināja, ka tiem, kuriem nav dižciltības, mantojuma un muižas, vienīgais ceļš, kā tikt dzīvē uz augšu, ir izglītība. Arī mūsdienās bez labas izglītības panākumus gūt grūti, bet otrādi var gadīties: izglītība labu labā, taču maizes rieciens plāns ...
Tādēļ pētījumu sāksim, noskaidrojot, kā desmit dažādās labklājības grupas aizpilda mājsaimniecības ar dažādu izglītības līmeni. Tā kā vienā mājsaimniecībā var būt vairākas personas ar dažādu izglītību, mājsaimniecību pieskaita tās izglītības grupai, kāda ir mājsaimniecības galvenajam pelnītājam.
Tādējādi iegūstam pēc divām pazīmēm kombinētu grupējumu (1.tabula). Grupēšana ir izdarīta pēc labklājības pazīmes, analītiskā, novērtējošā pazīme ir izglītība, precīzāk, mājsaimniecību īpatsvars pēc izglītības.
Ja izglītības līmenis mājsaimniecību labklājību neietekmētu, abas pazīmes nebūtu saistītas, visās tabulas centrālajās rūtiņās būtu skaitļi tuvu 10 (procenti). Ja kādās rūtiņās skaitļi ir ievērojami mazāki, šīs izglītības grupas pārstāvju attiecīgajā labklājības grupā maz. Un otrādi: ja skaitļi ir ievērojami lielāki par 10, šajās labklājības grupās attiecīgās izglītības grupas pārstāvju ir neproporcionāli daudz. Sadalījums vairs neatbilst vienmērīgam sadalījumam.
Ja skaitļi no vienas rūtiņas uz otru mainās sistemātiski un šīs izmaiņas atbilst profesionāliem priekšstatiem, esam konstatējuši noteiktu likumsakarību. Ja izmaiņas ir haotiskas, izlase ir par mazu, lai tik detalizēti problēmas pētītu. Jāņem vērā, ka 1.tabulā CSP Mājsaimniecību budžetu pētījuma 3631 mājsaimniecība ir sadalīta 50 grupās (10 labklājības x 5 izglītības).

Izglītība attaisnojas, vismaz augstākā

Pirmās tabulas 1. rinda spilgti parāda augstākās izglītības nozīmi dzīves cīņā par labklājību. Mājsaimniecību īpatsvars, kuru galvenajam pelnītājam ir augstākā izglītība, pieaug no 2,5% 1. deciļgrupā līdz 29,7% pēdējā. Tas ir vairāk nekā desmit reizes. Gandrīz puse augstskolu beigušo (47,9%) savas mājsaimniecības ir nostādījuši vienā no divām augstākajām labklājības deciļgrupām.
Tomēr, kaut arī daudz mazāk, mājsaimniecību ar galvenā pelnītāja augstāko izglītību ir visās labklājības deciļgrupās. Vai nu tie ir jau gados veci cilvēki, kuri vairs nepaspēja “izpelnīt” normālu pensiju, dzīves neveiksminieki, vai arī vienkārši ļoti lielu ģimeņu locekļi, kur, pat relatīvi lielu ienākumu sadalot uz visām galviņām, maz vien iznāk.
Tātad augstākā izglītība ir jau vairākkārt pierādīts fakts, kas uzlabo mājsaimniecību dzīves līmeni un dzīves kvalitāti. Cits jautājums: vai pietiekami, lai ieliktu lielas pūles, laiku un tagad arī naudu šīs izglītības iegūšanai?
Mājsaimniecības, kuru galvenajam pelnītājam ir vidējā, vidējā tehniskā vai vidējā speciālā izglītība, ir samērā vienmērīgi sadalītas pa visām labklājības deciļgrupām, atskaitot pēdējo. Šādu īpatnību var izskaidrot ar to, ka vidējā izglītība Latvijā joprojām ir izplatītākā, dominējošā. Šī grupa lielā mērā atspoguļo vispārējo stāvokli valstī.
Kā jau konstatējām pēc iepriekšējo gadu datiem, profesionālā, arodskolas izglītība materiāli neattaisnojas, kaut gan līdz 8. labklājības deciļgrupai ar to var tikt samērā daudzi.
Vēl sliktāks materiālais stāvoklis ir tiem, kuriem ir tikai pamatizglītība vai vēl zemāka. Šeit gan izglītība redzami korelē ar vecumu. Zemas izglītības mājsaimniecības dominē 3.–4. deciļgrupā, kuras, kā jau minējām, ir raksturīgas pensionāriem. Tomēr atsevišķas personas arī bez kādas vērā ņemamas izglītības ir nokļuvušas augstākajā labklājības deciļgrupā. Varbūt vietā ir sakāmvārds: “Titulu vairs nav, mantojums – ir!”

Uzņēmēji augšā, pensionāri apakšā

Mājsaimniecības sociālo grupu statistika nosaka pēc tās galvenā pelnītāja galvenā ienākuma rakstura. Pašreiz izdala piecas sociālās grupas. Skaidrs, ka šīm grupām vairs nav tās nozīmes kā senatnē, jo daudz vieglāk nokļūt no vienas grupas otrā. Taču analītiska nozīme tām saglabājusies. (2.tabula).
Skaitliski visvairāk Latvijā ir tādu mājsaimniecību, kur galvenais pelnītājs ir algots darbinieks (tabulā šis fakts nav redzams). Algotu darbinieku mājsaimniecības ir samērā plaši pārstāvētas visās labklājības deciļgrupās, taču ar vienmērīgi augošu īpatsvaru. Līdz 6.deciļgrupai to īpatsvars ir mazāks nekā vidēji visu sociālo grupu mājsaimniecībās (zem 10%), bet no 7. līdz 10. deciļgrupai – lielāks.
Darba devēju, uzņēmēju, pašnodarbināto sociālā grupa Latvijā pagaidām ir samērā neliela. Tādēļ to pārstāvju arī mājsaimniecību budžetu pētījumā ir daudz mazāk nekā iepriekšējā grupā. Taču zināmas likumsakarības arī tā var saskatīt. Vairums uzņēmēju nonāk divās augstākajās labklājības deciļgrupās, kopā 38,5% no visām šīs grupas mājsaimniecībām. Tā ir piektā kvintiļgrupa pēc CSP oficiālajām publikācijām. Taču neproporcionāli daudz uzņēmēju un pašnodarbināto ir arī pirmajā, visnabadzīgāko deciļgrupā – vairāk nekā 14%. Tātad ir notikusi uzņēmēju polarizācija turīgajos un galēji trūcīgajos.
Nākamā, trešā 2.tabulas rinda ļauj izdarīt pamatotu pieņēmumu, ka trūcīgo uzņēmēju slāni veido zemnieki. Turpat vai puse – 46,2% – no visas valsts zemniecības pēc sava labklājības līmeņa atrodas viszemākajā deciļgrupā, dzīvojot tālu zem iztikas minimuma. Ja saskaita kopā pirmās divas deciļgrupas, iegūstot 1. kvintiļgrupu (kā to dara CSP), tad zemnieku īpatsvara daļā ir jau 61,5%. Augstākajā labklājības deciļgrupā izlasē nav nonākusi neviena zemnieku mājsaimniecība.
Par pensionāru sociālo grupu jau runājām. Pensionāri koncentrējas 4.labklājības deciļgrupā, izplatoties arī uz 3. un 5.grupu. Ir jau labi, ka nav pašā apakšā, taču arī šo deciļgrupu dzīves līmenis ir nepieņemami zems. No iepriekšējā raksta atceramies, ka 4.deciļgrupas vidējais rīcībā esošais ienākums 2003.gadā, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, bija 62 lati, kas ir tālu zem preču un pakalpojumu minimālā groza vērtības (94 lati). Zīmīgi, ka pensionārus grūti atrast augstākajā, desmitajā labklājības grupā, maz viņu arī priekšpēdējā – devītajā. Kur tad ir tie “lielie” pensionāri, par kuriem savulaik tika daudz diskutēts, un cik viņu ir?

Ezeri zili, kāpēc dzīve nav zaļa?

Mūsu pētījumā veiktā CSP mājsaimniecību budžetu datu bāzes papildizstrāde ļauj vērtēt arī “turības – trūcības” izplatību Latvijas reģionos (3. tabula).
Šajā tabulā, analogi iepriekšējām tabulām, katrā labklājības deciļgrupā nonākušās mājsaimniecības ir sadalītas: 1) pilsētnieku un laucinieku mājsaimniecībās un 2) pa pieciem t.s. statistiskajiem reģioniem.
Pirmajās divās rindās spilgti redzam pilsētnieku ekonomiskās priekšrocības, salīdzinot ar lauciniekiem. Piemēram, augstākajā 10.deciļgrupā sapulcējas 12,7% no valsts pilsētniekiem, bet tikai 3,5% no lauciniekiem. Ja būtu taisnība, “kuras nav”, vajadzētu būt 10% un 10%.
Vēl spilgtāka nevienādība ir vērojama pa reģioniem. Ja no Rīgas reģioniem nabadzīgo deciļgrupā nonāk tikai 4,3%, tad no zilo ezeru zemes vai katrs piektais (19,4%). Savukārt tikai 1,8% Latgales mājsaimniecību ir spējušas tikt līdz augstākajai, desmitajai labklājības deciļgrupai.
Latgales specifiskās problēmas un vajadzības ir pētītas daudzos rakstos un grāmatās. Šis raksts ir par īsu, lai tās kaut vai ieskicētu. Tomēr jākonstatē, ka darīts joprojām ir daudz par maz.
Pārējos Latvijas reģionos (neskaitot Rīgu un Latgali) kontrasti ir vērojami mazāk. Tomēr lielie kontrasti starp pilsētām un laukiem, kas vērojami visā valstī, rada nopietnas bažas. Kad tos saskatīs ne vien pētnieki, bet arī tie, kuriem jādomā par valsts nākotni, kuri izstrādā likumus un lēmumus, ietekmē dzīves vidi?

Kalnā kāpa. Labāk lidot

Agrāk vienmēr teica: kalnā kāpj. Arī labklājības kalnā. Tagad dara visādi. Cits jāj ar ēzeli, cits – ar sievasmātes mantojumu. Cits brauc ar džipu un apmet kūleni. Bet viens, visgudrākais, uzlido pašā virsotnē ar helikopteru. Bez pūlēm un netērējot laiku. “Kāpēji” tikai noskatās. Daži ar skaudību, citi ar atzinību un ar saviem vēlēšanu biļeteniem pabīda šo vēl augstāk. Arī pēc uzskatiem cilvēki noslāņojas.

Dr. oec. Inta Ciemiņa,

Dr habil. oec. Oļģerts Krastiņš

Mājsaimniecību ar dažādu galvenā pelnītāja izglītības līmeni sadalījums pa labklājības deciļgrupām 2003.gadā, procentos

Dažādu sociālo grupu mājsaimniecību sadalījums pa labklājības deciļgrupām 2003.gadā, procentos

* Nosaka pēc galvenā pelnītāja galvenā ienākuma avota

Dažādās teritorijās dzīvojošu mājsaimniecību sadalījums pa labklājības deciļgrupām 2003.gadā, procentos