Uzvedums atgādina par laikiem, tuviem un ne tik tuviem, kad varen plašās PSRS un arī Latvijas laukos saimniekoja kolhozu iekārta (no krievu val. коллективное хозяйство – kolektīvā saimniecība). Šajā darbā amizanti savienojas klasiskais balets, krievu sadzīves un modes dejas, kalniešu , bezmaz vai zobenu dejas motīvi utt.
Balets pirmizrādi pieredzēja Ļeņingradas Mazajā teātrī un Maskavas Lielajā teātrī 1935. gadā, kolhozu ēras sākumā, izpelnījās “tautu tēva un vadoņa” Staļina nepatiku, teju uz 70 gadiem nozuda no repertuāra un vēl sagādāja nepatikšanas jaunajam Dmitrijam Šostakovičam. Šķiet dīvaini – “Gaišais strauts” jau tie paši Staļina mīlētie “Kubaņas kazaki” vai “Jautrie zēni” vien ir, tikai ne ķinītī, bet baletā.
Pašlaik to dejo Maskavā un Rīgā. Un pulcē pilnas skatītāju zāles. 21. gadsimta publika garšīgi pasmejas par to, kas vēl pirms gadiem divdesmit, trīsdesmit un vairāk bija jēdziens “kolhozs” ar visām tā īpašībām un izpausmēm.
Maskavas Lielā teātra galvenais baletmeistars Aleksejs Ratmanskis, patlaban Krievijas lielākais modes horeogrāfs, baletu no aizmirstības izvilkdams, gribējis akcentēt vienu – arī tajos, nereti traģiskajos, kolektivizācijas un kolhozu laikos cilvēki gribēja priecāties, mīlēt, būt laimīgi.
Un ka varbūt šodien mēs patiešām varam paskatīties uz šo būtībā sāpīgo vēstures posmu ar smaidu.
LNO baleta mākslinieki tā arī dara, lielās un mazās lomās izšķiļot tādas smieklu dzirkstis un gāzmas skatītājos, ka operas lustra sāk šūpoties. Par to jau arī tā kolektīvā Lielā mūzikas balva.
Interesanti, kādas gan varētu būt viņu pašu atmiņas un domas par kolhoziem?
Mūsu baleta šefs Aivars Leimanis atceras, ka pionieru nometnes laikos kaplējis bietes kaut kur Kurzemes pusē. Vecākais baletmeistars repetitors Modris Cers zēnībā laukos strādājis vaiga sviedros, arī Kurzemē. Jo naudiņa mācībām un dzīvei Rīgā bija jāsapelna pašam.
Baletdejotāja Aiša Sila mācījusies Taškentas baletskolā. Viņa atceras kolhozu miljonāru Uzbekijas galvaspilsētas pievartē, uz kuru jaunieši braukuši un uzstājušies ar vislielāko prieku, jo “tur veikalā bija tāāādas mantas, kādas Taškentā ar uguni neatrast”. Arnis Līcītis atceras, kā viņa vecmāmuļa Maltas pusē Latgalē vēl piedzīvojusi kolhozu sabrukumu un kā paju par piecdesmit gadu verga darbu un savulaik atdoto saimniecību, zemi un lopiem saņēmusi divas telītes. Arnis vasaras atvaļinājumā tās, nokristījis par Zitu un Litu, vēl bija ganījis, gan zinādams, ka baletiskajiem lopiņiem ceļš vedīs uz Rēzekni...
 

Aleksejs Ovečkins – Baletdejotāja, Normunds Zariņš – Vasarnieks Foto: Andris Tone

Savs pastāstiņš par kolhozu tēmu ir katram baletdejotājam – no savas pieredzes, no vecāku un lauku radu stāstītā. Varbūt tālab viņu varoņi iznākuši tik sulīgi, asprātīgi, it kā vienā elpas vilcienā radīti. Laika gaitā scenogrāfu dotie kostīmi “apaudzēti” ar pašu izgatavotu vai veciem ļaudīm aizlienētu ordeņu un medaļu atribūtiku – tas taču nav nekāds nieka kolhozelis, bet karognesējs un miljonārs! Un tie tipāži... Kolhoza brigadieris omulīgais Gavriličs – Genadijs Gorbaņovs vai Arnis Līcītis, viņa mazmeita, kā atspolīte visur klāt pietekošā Gaļina – Agnese Andersone vai Katrīna Novikova, stilīgais agronoms un siržu lauzējs Pjotrs – Pāvels Vasiļčenko vai Raimonds Martinovs, viņa romantiskā, dejas mākslā iemīlējusies sieva Zina – Margarita Demjanoka, Viktorija Jansone un Baiba Kokina, uz ražas svētkiem no galvaspilsētas atbraukušie viesmākslinieki: izsmalcinātā Balerīna – Jūlija Gurviča vai Elza Leimane, Baletdejotāja – Aleksejs Avečkins vai Sergejs Neikšins, Akordeonists – Felikss Lipskis vai Intars Kleinhofs, pirmrindniece Slaucēja – Baiba Kokina vai Anna Novikova, Traktorists – Andris Pudāns, atpūtnieku pāris, kāds avīzēs iegrimis profesors ar savu eksaltēto madāmu, kuri pavisam aplamīgi samīlas baleta pārī – Aiša Sila ar Normundu Zariņu vai Dace Lapiņa ar Tāli Silu... Augstas raudzes izrāde, kurā savas galvenās un īstās lomas atveido katrs dejotājs. Izrādās, uz pagātnes notikumiem var paskatīties arī tā.

Eriks Tivums,

baleta kritiķis