ATSAUCĒ IETVERT:
Barikādes sirdī nesot. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 21.01.2005., Nr. 12 https://www.vestnesis.lv/ta/id/99961
RĪKI
Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā. Piedāvājam lejuplādēt digitalizētā laidiena saturu (no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma).
Barikādes sirdī nesot
Trešdien, 19. janvārī, 1991.gada barikāžu
dalībnieku piemiņas muzejā Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre apbalvoja ar 1991.
gada barikāžu dalībnieku piemiņas zīmi par piedalīšanos Latvijas neatkarības
aizstāvēšanā vairāk nekā septiņdesmit barikāžu cīnītāju, kuru vidū bija
daudzi sabiedrībā pazīstami cilvēki, pulciņš policijas darbinieku.
Pēc aptuvenām aplēsēm, uz barikādēm Rīgā
bija ap 120 000 cilvēku. Nav viegls uzdevums 1991. gada barikāžu dalībnieku piemiņas
fonda vadītājam Renāram Zaļajam, jo pagaidām valsts apbalvojumu saņēmuši tikai
apmēram desmit procenti no dalībniekiem. Gados jaunāki izturas ar sapratni, bet citādi
ir ar tiem, kam “vairs nav sešpadsmit”. Tie raksta, tie jautā, bet citi toleranti
klusē. Daudziem tas šķiet aizvainojoši. Pēc 14 gadiem apbalvojumu saņēma Rozālija
Šķēle, kurai līdzi bija mazmeitiņa Krista, sporta darbinieks Arnis Zēns, kuram
tuvojas deviņdesmit, Katoļu ģimnāzijas skolotāja Dace Reichmane, Mores kaujas
dalībnieks Rolands Kovtuņenko un daudzi citi.
 Aktieri un kultūras darbinieki barikāžu atceres brīdī Kara muzejā Foto: Andris Kļaviņš |
Atceroties Robertu Mūrnieku
Dienas vidū Mārupes kapos notika piemiņas brīdis pie Vecmīlgrāvja tilta OMON noslepkavotā Roberta Mūrnieka atdusas vietā, ko rīkoja Mārupes pagasta padome.
Ar inteliģences gara spēku
Trešdien, 19. janvārī, Latvijas Kara muzejā pulcējās liela daļa
mūsu inteliģences, lai atcerētos 1991. gada barikāžu notikumus, skatoties filmas,
pārrunājot notikumus, kā arī aizskarot sasaistes pavedienu no barikādēm līdz
mūsdienām. Nav jāatgādina, ka tautas mīlētu rakstnieku, aktieru, mūziķu un
dziedātāju klātbūtne Vecrīgā un citos aizsargājamos posteņos barikāžu
dalībniekiem deva papildu emocionālo lādiņu. Tā nebija fiziska spēka ar ieročiem
rokās cīņa, tā bija dziesmota revolūcija, kuras ierocis bija gara spēks.
Pārrunājot notikumus ar to nedaudzo bruņoto vienību komandieriem, kuri Latvijai tad
bija, visi kā viens apgalvo, ka apstākļos, kad pār galvām lido lodes, kad par tevi
ņirgājas, kad pilsētā plosās miliču banda, visgrūtākais esot bijis likt puišiem
sakostiem zobiem visu to paciest un atturēties no ieroču lietošanas. To labi saprot
vecie karavīri, kam to nācās pārciest, sākoties krievu okupācijai, to nācās
izciest policijas 1. bataljona vīriem un pirmajiem zemessargiem 1991. gadā.
Emocionāls un interesants izraisījās dialogs starp aizsardzības
ministru Einaru Repši un Eduardu Pāvulu. Ar saviļņojuma par barikādēs pārdzīvoto
ar kameru rokās stāstīja fotomeistari Imants Prēdels un Uldis Briedis.
Kara muzejā tās dienas un naktis vēlreiz pārdzīvoja Jānis Stradiņš, Andrejs
Krastiņš, Eduards Pāvuls, Velta Līne, Mudīte Šneidere, Gunārs Placēns, Ģirts
Jakovļevs, Jānis Paukštello, Ieva Akurātere, Ojārs Grīnbergs, Eduards Grāvītis un
daudzi jo daudzi citi. Kordiriģents Arvīds Platpers atgādināja, ka viņa vīri dziesmu
“Mirdzot šķēpiem” nekad nav beiguši ar sesto pantiņu par bālo meiču, kas kopj
kapu ar rozēm, bet ar optimistiskāko septīto, kuru nez kāpēc parasti nedzied, –
Krita daudzi, lai dzīvotu simti,/Tikai tā varam Tēviju glābt. /Un pēc kara, kas
paliksim dzīvi,/ Sāksim jaunu sev Latviju celt!
Andris Kļaviņš