Kā un kāpēc jāizskauž nabadzība visā pasaulē

Šā gada janvārī pasaules iedzīvotāju skaits sasniedza 6 miljardus. Vairāk nekā miljards cilvēku visā pasaulē spiesti izdzīvot ar mazāk nekā vienu dolāru dienā, bet 2, 7 miljardi – iztikt ar mazāk nekā diviem dolāriem dienā. Katru gadu nomirst 11 miljoni bērnu. No tiem vairāk nekā 6 miljoni – no kaitēm, no kurām pilnībā iespējams izsargāties, – malārijas, caurejas un plaušu karsoņa. 114 miljoni bērnu neapmeklē pamatskolu, un 584 miljoni sieviešu ir analfabētes. Vairāk nekā 840 miljoni cilvēku dzīvo pastāvīgā badā. Vairāk nekā miljardam cilvēku nav pieejams dzeramais ūdens, un vairāk nekā diviem miljardiem cilvēku nav elementu sanitāro iespēju.

Nabadzības slieksnis pasaulē – 1 dolārs dienā

Runājot par nabadzību pasaulē, I. Pauloviča stāsta, ka tā ir kompleksa parādība, kas, no vienas puses, ir cēlonis daudzām citām problēmām, no otras, daudzu apstākļu radītas sekas. Nabadzība ir sekas tam, ka nav pietiekami attīstīta ekonomika, pasaulē ir valstis, kurām nav pieejas dabas resursiem, piemēram, zeme ir ļoti noplicināta, jāsastopas ar dabas katastrofām – sausumu, plūdiem, zemestrīcēm. Trūkums ir izplatīts valstīs, kuras ir mazas salas, kurām nav transportceļu, arī iekšzemes valstīs, kurām nav pieejas jūrai. Liela problēma ir dzeramā ūdens trūkums, kas cieši saistīts ar to, vai valstī ir elektrība. Jo nav jēgas veidot dziļurbumus, ja nav elektrības, lai šo ūdeni izsūknētu. Ūdens nereti ir par iemeslu kariem un etniskajiem konfliktiem. Piemēram, viena grupa iedzīvotāju ūdeni izmanto lauku apūdeņošanai, otra tajā pašā laikā cieš slāpes. Tas ir aktuāli Āfrikas, īpaši Sahāras tuksneša, valstīm, kā arī Āzijas valstīm, kurās ūdens it kā ir pietiekami, taču tas ir tik piesārņots, ka to nevar izmantot pārtikā. Konflikti veidojas kalnu valstīs, kur dzeramais ūdens ir pieejams tiem, kas dzīvo kalnos, nevis to piekājēs. Viena no valstīm, kur tas ir aktuāli, ir Tadžikistāna. Nabadzībai ir arī cieša saistība ar to, kāds politiskais režīms ir valstī un kāda tās pārvalde. Ir valstis, kuras bagātas ar derīgajiem izrakteņiem, taču cilvēki dzīvo trūkumā, jo norit nemitīgi kari par bagātību sadali, dažādu grupējumu cīņa par varu, tātad naudu.
Ja runājam par nabadzības sekām, tad tā ir, piemēram, lielā bērnu mirstība, kuru izraisa bads, nespēja ievērot obligātās higiēnas prasības. Naudas trūkuma dēļ ģimenes nesūta visus savus bērnus skolās. Parasti izglītību iegūst zēni. Un ir pierādīts, ka iespēja, ka bērns var nomirt, ir par 40% lielāka tām mātēm, kurām nav vismaz piecu klašu izglītības.
I.Pauloviča stāsta, ka ANO savā ziņojumā min lietas, par kurām nediskutē Latvijā, jo mums tās liekas pašas par sevi saprotamas, piemēram, elektrības un dzeramā ūdens pieejamība.
Lūgta minēt trīs nabadzīgākos reģionus, I. Pauloviča nosauc Āfrikas Sahāras tuksneša reģionu, Āziju, kas iever arī mazās Klusā okeāna salas. Arī Dienvidamerikas valstis attīstās ļoti nevienmērīgi. Piemēram, Brazīlija ir viena no ekonomiski varenākajām pasaulē, taču lielajās pilsētas un to nomalēs daudz iedzīvotāju dzīvo graustos. Šīs valsts problēma ir milzīgie attālumi. Līdz ar to valsts attālākās vietas nesasniedz ekonomikas izaugsme un kopējie sasniegumi.
I.Pauloviča uzskata, ka nabadzību var aplūkot no diviem aspektiem. Pirmais – ienākumi. Visā pasaulē pieņemtais standarts – par galēji nabadzīgu uzskata cilvēku, kam dienā jāiztiek ar mazāk nekā vienu dolāru. Tas saistīts ar tiešu apdraudējumu dzīvībai. Otrais aspekts – niecīgās iespējas. Cilvēkiem nav pieejama veselības aprūpe, izglītība, nevar baudīt kultūras iespējas, ceļot utt. Mūsdienu pasaule arvien vairāk tiecas nabadzību uzlūkot tieši no otrā aspekta. Te vietā atgādināt: UNDP sagatavotajā Latvijas Tautas attīstības pārskatā minēts, ka 83% aptaujāto mūsu valsts iedzīvotāju par galveno bažu iemeslu savā dzīvē min nespēju vajadzības gadījumā norēķināties par veselības aprūpes pakalpojumiem. I.Pauloviča min, ka Latvijā, pēc Centrālās statistikas komitejas datiem, galējā nabadzībā dzīvo no 2 līdz 5 procentiem iedzīvotāju. Viņa atzīst, ka šie 2% procenti galēji nabadzīgo cilvēku ir katrā valstī, ieskaitot Rietumeiropu. Te gan svarīgi, ka atšķiras iemesli, kādēļ cilvēks ir nabadzīgs Francijā vai nabadzīgs Bangladešā.

Investīcijām jābūt efektīvām

ANO Rīcības plāna pamati likti jau 2000.gadā, kad Ņujorkā satikās 191 valsts vadītāji un pieņēma Tūkstošgades deklarāciju, kurā apņēmās līdz 2015.gadam pasaulē uz pusi samazināt nabadzību. Kā stāsta I. Pauloviča, lai to izdarītu, līdz 2006.gadam attīstības valstīs būtu jāiegulda 135 miljardi dolāru, kas ir tikai 5% no industriāli attīstīto valstu militārā budžeta. Plāna izstrādē piedalījās vairāk nekā 250 pētnieku no visas pasaules. Galvenie uzdevumi: nabadzības mazināšana, pamatizglītības nodrošināšana bērniem visā pasaulē, bērnu mirstības mazināšana, sieviešu veselības stiprināšana un dzimumu līdztiesība, HIV/AIDS ierobežošana, vides ilgtspējības nodrošināšana.
Ko tad paredz Rīcības plāns? Pirmām kārtām investīcijas infrastruktūrā un cilvēkos – nodrošināšanā ar dzeramo ūdeni, ceļiem, elektrību, veselību un izglītību. Tās ir galvenās lietas, bez kurām valsts nevar attīstīties. Ir ļoti nabadzīgas valstis, taču tām ir līdzekļi, lai veiktu šos ieguldījumus, bet ir valstis, kurām līdzekļu tikpat kā nav. Tur talkā nāks attīstītās valstis. Taču investīciju priekšnoteikums būs sakārtota valsts pārvalde. Jo viens no iemesliem, kādēļ samazinājusies palīdzība nabadzīgākajām valstīm, ir tas, ka donorvalstis neredz, ka nauda tiktu efektīvi izlietota un patiešām palīdzētu trūkumcietējiem. Diemžēl mazattīstītajās valstīs palīdzība nereti nonāk kādu ekonomisko grupējumu vai kliķes rokās. Tādēļ tām jāizrāda apņemšanās sakārtot valsts pārvaldi, cīnīties ar korupciju. Kā arī būs jāizstrādā konkrēts plāns, kā tās plāno saņemto finansējumu visefektīvāk izlietot. Starptautiskās organizācijas veiks uzraudzību.

Ūdens nereti ir par iemeslu kariem un etniskajiem konfliktiem Foto: EPA/A.F.I.