“Katrs gribēja būt klāt pie 1945.gada atnākšanas”

Pirmā grāmata par Konstantīnu Čaksti

To uzrakstījis pazīstamais literāts Arnolds Auziņš, un izdevis apgāds “Jumava”, kas pazīstams ar labām grāmatām par Latvijas un pasaules vēsturi. Autoram nebija viegli sagatavot šo šķietami nelielo – 100 lappušu – manuskriptu. Vajadzēja vairākkārt tikties ar grāmatas galvenā varoņa tuviniekiem, kuri laiku pa laikam ciemojas vai uzturas dzimtenē. Bija rūpīgi jāizstudē Latvijas Universitātes arhīva materiāli, kuri sniedz ziņas par K.Čakstes studijām un darbu šajā mācību iestādē. Cītīgi ir lasīta Latvijas Centrālajai padomei (LCP) un tās vadītājam veltītā literatūra (gan ne visa, par to sīkāk nedaudz vēlāk). Un, protams, prese – kā sendienu, tā mūsdienu, iegūstot vērtīgus faktus un datus par pretestības kustības vadītāja dzīvi, darbību un mūža beigām.

Jāņa Čakstes ģimene. Rīga, 1927.gads

Saprotams, ka A.Auziņš sāk K.Čakstes biogrāfiju ar nodaļu “Tuntāns ģimenes klēpī”. Kas par dīvainu vārdu! Rakstnieks pastāsta, ka nākamā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes ģimenē 1901.gada 26.jūlijā (pēc vecā stila 13.jūlijā) pasaulē nākušais sestais bērns Konstantīns, sākumā nevarēdams skaidri izrunāt savu vārdu, saucis sevi par Tuntānu. Ģimenes locekļi tā godājuši viņu arī vēl tad, kad brālis jau bijis apsievojies un kļuvis par profesoru.
Par K.Čakstes dzīves gaitām 30.gadu beigās, krievu un vācu okupācijas laikā saistoši pastāstījuši viņa dzīvesbiedre Anastasija, kura aizgāja mūžībā 86 gadu vecumā 1995.gadā Kalifornijā (viņas pelni atraduši vietu Miķeļa kapos Rīgā), vecākā meita Anna Justīne Čakste-Rollins, otrā meita Katrīna Konstance Čakste un Tuntāna brāļa Mintauta dēls Jānis Konstantīns Čakste. Viņi vēstī par sava vīra, tēva un tēvoča ģimenes dzīvi, tradīcijām un vaļaspriekiem.
Tuviniekiem ir bijis, ko sacīt arī par K.Čakstes mācībām un darbu augstskolā. Tomēr nodaļā dabiski prevalē LU dokumenti, sākot ar lūgumu uzņemt Alma mater 1920.gada 19.augustā un beidzot ar Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes dekāna P.Mucinieka 1944.gada 4.maija ziņojumu rektoram: “Gala pārbaudījums tirdzniecības tiesībās nenotika profesora Konstantīna Čakstes neierašanās dēļ. Profesors apcietināts.”
A.Auziņš stāsta interesentiem, kādās disciplīnās un kādu pasniedzēju lekcijas ir klausījies topošais tiesībnieks, kādas viņam bijušas atzīmes (ja pirmajā kursā vēl dažreiz “sekmīgi”, tad vēlāk tikai “ļoti sekmīgi”). K.Čakste bija mācījies pie 22 profesoriem un 11 docentiem, kas vainagojās ar augstskolas prorektora prof. A.Tenteļa 1925.gada 27.aprīļa pavēli: “Konstantīns Čakste ļoti sekmīgi nobeidzis Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes tiesību zinātņu nodaļas pilnu kursu, un ar 2.aprīļa lēmumu viņam piešķirts tiesību zinātņu kandidāta grāds.”
Tajā pašā sēdē tika nolemts atstāt spējīgo absolventu gatavoties zinātniskajam un akadēmiskajam darbam. 1931.gadā pēc habilitācijas darba “Nomaksas pirkums Latvijā un ārzemēs” aizstāvēšanas K.Čaksti ievēlēja par privātdocentu, pēc tam par docentu un vecāko docentu (gadi grāmatā diemžēl nav norādīti). Vēlāk viņš kļuva par ārkārtas profesoru – gadu ziņā jaunāko šā augstā nosaukuma īpašnieku visā universitātē. Latvijas juridiskās zinātnes pētniecības seniore prof. L.Birziņa šajā sakarā raksta: “Apzīmējums “ārkārtējais” 1940.gadā tika atmests, un visi agrākie vecākie docenti resp. ārkārtējie profesori kopš tā laika tika saukti par profesoriem” (Birziņa L. Latvijas Universitātes tiesībzinātnieki. – Rīga, 1999, 146.lpp.).

Konstantīns Čakste ar meitām Katrīnu un Annu 1943.gadā Foto no grāmatas: Arnolds Auziņš. “Konstantīns Čakste”

K.Čakste lasīja civiltiesības tautsaimniecības nodaļas studentiem, bet ar 1935.gadu – arī tirdzniecības tiesības kā tautsaimniekiem, tā juristiem. Zinātnieks un docētājs vērtīgus ierosinājumus guva, stažējoties ārzemēs – Francijā un Beļģijā (1932–1933), kā arī vēlreiz minētajās valstīs un Itālijā (1936–1937).
Mazāk novitāšu un vērtējumu ir autora stāstījumā par K.Čakstes lomu LCP izveidošanā un darbībā. Šīs lappuses, šķiet, ir bijis visgrūtāk uzrakstīt, jo materiāli par šo jautājumu ir izkaisīti visdažādākajos avotos, ne visi ir bijuši pieejami, ne viens vien no tiem ir pretrunīgs un pat apšaubāms. A.Auziņš kopumā ir ticis galā ar šo uzdevumu, iespēju robežās iestrādājot savā darbā arī dažu labu līdz šim maz zināmu vai pat nezināmu notikumu, personu, vietu utt., u.tml. Uzskaitīt tos nelielā recenzijā nav iespējams un nav arī vajadzīgs. Dažas lietas tomēr ir jāatzīmē.
A.Auziņš pirmo reizi sīkāk raksta par 1943.gada vasarā veidojamās LCP vadītāja izvēli. Viņš, izmantojot viena no Latviešu zemnieku savienības vadītājiem – Ā.Klīves – atmiņas, norāda, ka vispirms runa bija par pēdējo demokrātiski ievēlēto Valsts prezidentu Albertu Kviesi. Taču viņš atteicās vecuma dēļ un bija arī kolaboracionists. Vēl figurēja visu četru Saeimu priekšsēdētāja sociāldemokrāta Paula Kalniņa un Demokrātiskā centra līdera Jāņa Breikša vārdi. A.Klīve, B.Kalniņš (LSDSP), J.Rancāns (Latgales kristīgo zemnieku un katoļu partija) un K.Čakste (Demokrātiskais centrs) 13.augustā vienojās par pēdējā kandidatūru. Viņi arī nolēma, ka LCP mērķis ir neatkarīgas demokrātiskas Latvijas atjaunošana, ka aktīvi jāpretojas vācu okupantu rīkojumiem, bet nav jāsadarbojas ar komunistiem, pat ja tie cīnās pret nacistiem.
Kā zināms, ierosme dibināt minēto centru radās Latvijas Republikas diplomātiskajās aprindās ārzemēs, pirmām kārtām Zviedrijā, kur dzīvoja bijušais sūtnis šajā zemē Voldemārs Salnais. Dzimtenes pretestības kustības vadītāju sakari ar viņu ir grāmatā pietiekami plaši aplūkoti, kur bijis izdarāms un nepieciešams, citējot abpusējo korespondenci.
A.Auziņa darbā izklāstītas LCP deklarācijas pamattēzes un uzsvērts, ka tā iestājās par nevardarbīgu pretošanos kā vācu, tā krievu okupācijai, par ko mūsdienās daži “gudrinieki” pārmet tās vadītājiem. Tomēr kara laikā padome nevarēja nenodarboties arī ar militāriem jautājumiem. Tālab tās septiņu komisiju vidū bija arī militārā komisija, par kuras vadītāju izraudzījās bijušo tehniskās divīzijas komandieri ģen. Jāni Kureli. Nodaļā “Ar ieročiem rokās” vēstīts par kureliešiem, kuri gan neierakstīja slavas lappuses latviešu kauju vēsturē kā strēlnieki Pirmā pasaules kara laikā un Rīgas aizstāvji 1919.gada rudenī.
Nevar bez saviļņojuma lasīt rindas, kurās klāstīts par K.Čakstes arestu vasarnīcā Lielupē 1944.gada 29.aprīlī un viņa Golgātas ceļu, kas sākās gestapo mītnē Reimersa ielā, turpinājās Rīgas Centrālcietumā, Salaspils un Štuthofas koncentrācijas nometnē. Visur, kur profesors nokļuva, viņš palika Cilvēks. Ja vien varēja, viņš palīdzēja saviem līdzbiedriem, to vidū izglābjot kādu ebreju jaunekli no gāzes kameras. No grāmatas var uzzināt, ka K.Čakstem pēc kara piešķīra titulu “Taisnīgais starp tautām”, ko var aplūkot muzejā Izraēlā.
Jaunajā izdevumā ievietots fragments no Štuthofā 1945.gada 1.janvārī tapušās K.Čakstes vēstules dzīvesbiedrei Anastasijai. Tikai pats sākums no šā vēsturiskā dokumenta (oriģināls vācu valodā glabājas Okupācijas muzejā):
“Mīļo sieviņ,
Šodien ir Jaunais gads, es novēlu Tev, labāk sakot, mums, nākamos Ziemassvētkus nosvinēt atkal visiem kopā. Šajos Ziemassvētkos Tu juties ļoti vientuļa un atstāta. Bērniem arī maz bija prieka. Bet es ceru, ka šie Ziemassvētki būs pēdējie kara Ziemassvētki. Tādēļ izturēt! Es ar savām domām vienmēr esmu pie Tevis un kopā ar Tevi un mūsu bērniņiem. Tieši uz Ziemassvētkiem es saņēmu Tavu vēstuli un sīkpaku ar zeķu pāri. Man bija liels prieks. Sirsnīgi pateicos, taču ceru saņemt no Tevis bieži un ļoti daudz vēstuļu. Ziemassvētkos mums bija arī eglīte, un mēs dziedājām latviešu un lietuviešu Ziemassvētku dziesmas. Protams, mūsu dziedāšana neskanēja tik skaisti kā pa radio dziedātā “Klusā nakts...”. Arī Jauno gadu mēs sagaidījām kopīgi, katrs gribēja būt klāt pie 1945.gada atnākšanas, un neviens pirms pusnakts negāja gulēt.”
A.Auziņš kā jau talantīgs rakstnieks emocionāli un ekspresīvi attēlo K.Čakstes nāves ceļu kara pēdējā gada sākumā no Štuthofas uz citu iznīcības nometni. Profesors, būdams smagi slims, to vairs neizturēja. 22.februāra rītā viņš aizvēra acis uz mūžību.
Kamēr Rīgā nav uzcelts piemineklis K.Čakstem (bet tādam ir jābūt!), sava veida godinājums viņa piemiņai būs aplūkotā grāmata. Tā ir laba un vajadzīga. Taču arī ar atsevišķām paviršībām, kļūdām un kļūdiņām. Konkrētāk tikai par dažām svarīgākajām no tām. A.Auziņš turpina atsevišķu vēsturnieku un publicistu apgalvojumu (31.–32.lpp.), it kā Baigā gada šausmas “lika latviešiem sagaidīt vāciešus kā atbrīvotājus”. Visiem latviešiem? Taču nē! Kas tad 1941.gada vasarā devās uz Krieviju? Kas sāka cīņu pret nacistiskajiem iebrucējiem? Grāmatā bez jebkāda pamata apgalvots (81.lpp.), ka bīskaps prof. Jāzeps Rancāns bijis “odioza figūra”. Četru Saeimu deputāts, triju pēdējo parlamentu priekšsēdētāja biedrs, viens no rosmīgākajiem Augstā nama ārlietu komisijas locekļiem – odioza figūra?! Okupanti 1940.gadā izveidoja ne 181., bet 24.teritoriālo strēlnieku korpusu (86.lpp.).
Izmantotās literatūras saraksta noformējumā ir atsevišķas neprecizitātes, kuras varētu nevēsturniekam arī piedot. Te gan viņam varēja nākt talkā izdevuma atbildīgā redaktore I.Šalkevica. Šīs mazās ķibeles vēl būtu pusbēda. Taču nav saprotams, kāpēc bibliogrāfijā nav atrasta vieta L.Birziņas rakstam par K.Čaksti iepriekš minētajā krājumā un D.Ērgļa visnotaļ augsti vērtējamajai grāmatai “Latvijas Centrālās padomes vēstures nezināmās lappuses” (Rīga, 2003), kuras izdošanu finansējusi līgumsabiedrība Konstantīna Čakstes pieminekļa celšanai.
Apskata nobeigumā būs vietā citēt aplūkotajā izdevumā formulēto pamatsecinājumu:
“Pats galvenais, ka LCP spēja apvienot dažādu partiju pārstāvjus vienotā pretošanās kustībā, uzturēja regulārus sakarus ar Latvijas sūtņiem Rietumos, informējot tos un valdības par patieso stāvokli, rūpējās par bēgļu nogādāšanu uz Zviedriju, kā arī panāca leģionāru atbrīvošanu no gūsta. Latvijas Centrālā padome bija vienīgā demokrātiskā nacionālā pretestības organizācija, kas cīnījās pret abām okupācijas varām par neatkarīgas Latvijas atjaunošanu. Ja Latvijai tolaik būtu izdevies atgūt neatkarību, tad par Valsts prezidentu kļūtu neviens cits kā Konstantīns Čakste.”
Par pēdējo teikumu var diskutēt, bet šim Latvijas patriotam veltīto grāmatu – uzteikt.

Rihards Treijs,

prof., Dr.habil.hist.