“Lielāka Eiropa – stiprāka Eiropa?”

Jūsu majestāte!
Ministru kungi! Ekselences! Prezidenta kungs un cienījamais universitātes rektor!
Dāmas un kungi!

Hāgā 18.janvārī: Nīderlandes princis Vilems Aleksandrs, princese Maksima, Imants Freibergs, Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, Nīderlandes karaliene Beatrikse, princese Margreta ar dzīvesbiedru Peteru van Volenhovenu Foto: EPA/A.F.I.

Es esmu priecīga un pagodināta uzrunāt šo izcilo auditoriju Leidenes universitātē, vecākajā augstākās izglītības mācību iestādē Nīderlandē un vienā no visaugstāk vērtētajiem akadēmiskajiem un zinātnes centriem Eiropā. Man ir liels gods kā Latvijas prezidentei vadīt pirmo oficiālo vizīti Nīderlandē, un es esmu sevišķi pateicīga Viņas majestātei karalienei Beatriksei par viņas klātbūtni šodien šeit.
Mani lūdza uzstāties par jautājumu: vai paplašināta Eiropa nozīmē stiprāku Eiropu? Domāju, ka sākšu ar vēsturisku ekskursu, un pēc tam pievērsīšos mūsu galvenajiem uzdevumiem tuvākā un tālākā nākotnē.
Tās paplašinātās un apvienotās Eiropas pamati, kuru mēs esam apņēmušies kopīgi celt, tika ielikti tāda kontinenta drupās, kuru bija smagi iedragājis Otrais pasaules karš – vispostošākais konflikts, kādu cilvēce jebkad ir piedzīvojusi. Faktiski neizmērojamās ciešanas un daudzās zaudētās dzīvības abos 20.gadsimta pasaules karos lika atskārst, ka turpmākas sadursmes, kurās tiktu lietoti modernie ieroči, varētu novest pie cilvēces, kādu to pazīstam, pilnīgas iznīcināšanas. Šis modinātāja zvans apvaldīja nacionālus un totalitārus centienus apvienot Eiropu, izmantojot ieročus un militāru spēku.
Pirms pusotra gadsimta, 1849.gadā, franču rakstnieks un politiķis Viktors Igo Parīzes miera kongresā sacīja šādus vārdus:
“.. Un reiz pienāks diena, kad karš starp Parīzi un Londonu, starp Pēterburgu un Berlīni liksies tikpat absurds un neiespējams, kā šodien liekas neiespējams karš starp Ruānu un Amjenu, Bostonu un Filadelfiju.” (Valsts prezidente citē franču valodā.)
Monē, Šūmans un citi izglītoti politiķi meklēja nevardarbīgus līdzekļus, lai nodrošinātu mieru nākotnē. Pirmo reizi jauno laiku vēsturē viņi atsaucās uz kopīgu vērtību nepieciešamību, lai varētu apvienot Eiropas tautas. Eiropas Ogļu un tērauda kopienas nodibināšana, kuras pamatā bija šīs pamatvērtības, nobruģēja ceļu paplašinātās Eiropas Savienības izveidošanai.
Kā Viktors Igo pasludināja tajā pašā Parīzes miera kongresā 1849. gadā:
“.. Un reiz pienāks diena, kad nebūs citu kaujas lauku, kā vienīgi tirgi, kas atvērti tirdzniecībai, un prāti, atvērti idejām. (..)” (Citējums franču valodā.)
Līguma par Eiropas Savienību 6.pantā skaidri noteikts, ka mūsu, eiropiešu, kopīgās vērtības ir brīvība, demokrātija, cilvēktiesību un pamatbrīvību respektēšana un tiesiskums.
Jaunā Eiropas konstitūcija papildina šos principus ar tādiem jēdzieniem kā plurālisms, tolerance, taisnīgums, solidaritāte un nediskriminācija. Tie ir Eiropas 21.gadsimta politiskās kultūras pamati.
Diemžēl pēc Otrā pasaules kara, kad viena Eiropas daļa attīstījās un uzplauka, otra daļa vēl vairākus gadu desmitus vārga komunisma, totalitārisma un ārvalstu jūgā aiz dzelzs priekškara. Tas ir iemesls, kāpēc šogad 9.maijā, kad es pievienošos Eiropas līderiem Maskavā, lai kopīgi svinētu 60.gadadienu kopš Otrā pasaules kara beigām, es to darīšu ar dalītām jūtām.
Latvija, tāpat kā visa Eiropa, priecāsies par nacistiskās Vācijas un tās fašistiskā režīma sagrāvi, kas bija okupējis un pakļāvis daudzas Eiropas valstis, tai skaitā Nīderlandi, kas bija atbildīgs par miljoniem nevainīgu iedzīvotāju noslepkavošanu visā Eiropā un kas bija aizdzinis vēl vairākus miljonus trimdā. Manā valstī Latvijā nacisti un viņu vietējie rokaspuiši pastrādāja visbriesmīgākos liela mēroga noziegumus pret cilvēci, kādi jebkad tikuši izdarīti Latvijā.
Taču, pretēji tam, kas notika Rietumeiropā, ienīstās nacistiskās Vācijas impērijas sakāve nenozīmēja manas valsts atbrīvošanu. Tā vietā trīs Baltijas valstis – Latvija, Igaunija un Lietuva – tika pakļautas vēl vienai brutālai okupācijai, kuru īstenoja cita ārvalsts totalitāra impērija Padomju Savienība. Piecus garus gadu desmitus Latvija, Igaunija un Lietuva tika izdzēstas no Eiropas kartes. Padomju režīma laikā trīs Baltijas valstis pieredzēja masu deportācijas un slepkavības, savas brīvības zaudēšanu un vairāk nekā miljona krievvalodīgu kolonistu ieplūšanu.
Es kā prezidente valstī, kas smagi cietusi padomju režīma laikā, uzskatu par savu pienākumu atgādināt pasaulei, ka cilvēces vispostošākais konflikts varēja nenotikt, ja divi totalitārie režīmi – nacistiskā Vācija un Padomju Savienība – nebūtu slepeni vienojušies savā starpā sadalīt Austrumeiropas teritorijas. Ar to es domāju apkaunojošo līgumu, kuru 1939.gada 23.augustā parakstīja Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas ārlietu ministri Vjačeslavs Molotovs un Joahims Ribentrops.
Pēc pusotras nedēļas sekoja tiešs rezultāts šā kaunpilnā pakta slepenajiem papildu protokoliem, Hitlers iebruka Polijā, un sākās Otrais pasaules karš. Tad Padomju Savienība ar Hitlera piekrišanu okupēja Austrumpoliju un vēlāk tajā pašā gadā iebruka Somijā. Pēc tam 1940. gada jūnijā padomju armija iebruka un okupēja Latviju, Igauniju un Lietuvu. Šie iebrukumi un okupācijas tika iepriekš paredzētas, jo bija notikusi vienošanās starp Hitleru un Staļinu.
Šie divi diktatori – Hitlers un Staļins – nes vislielāko atbildību par Otrā pasaules kara sākšanos un tam sekojošo milzīgo skaitu zaudēto dzīvību un ciešanām. Pieminot tos, kas zaudēja savas dzīvības Otrā pasaules kara laikā, mēs nedrīkstam aizmirst tos noziegumus pret cilvēci, kurus pastrādāja Hitlers un Staļins, un mums jāmin abu šo totalitāro tirānu vārdi.
Es uzskatu, ka tas ir visu demokrātisko valstu pienākums – mudināt Krieviju nosodīt tos noziegumus, kas tika izdarīti komunisma vārdā tās teritorijā un kaimiņvalstīs padomju varas periodā. Krievija ir jāaicina godīgi atzīt tās sarežģīto vēsturi, tāpat kā Vācija to izdarīja pēc Otrā pasaules kara beigām, un tāpat kā mana valsts to ir darījusi kopš neatkarības atgūšanas.
Latvijai Otrā pasaules kara beigas pienāca pēc daudziem gadiem, 1990.gada 4.maijā. Tā bija diena, kad manas valsts parlaments pieņēma deklarāciju par neatkarību no Padomju Savienības. Šogad maijā latvieši svinēs piecpadsmito gadadienu kopš šīs vēsturiskās deklarācijas pieņemšanas.
Šā gada 1.maijā Latvija atzīmēs arī pirmo gadadienu kopš iestāšanās Eiropas Savienībā. Tā ir diena, kad beidzot tika pārvarēta tā šķirtne, kas kopš Otrā pasaules kara sadalīja mūsu kontinentu. Tikai kopš šīs dienas mēs esam beidzot izdzēsuši pēdējās Staļina mantojuma pēdas un plašo ietekmes sfēru, ko viņam bija atļauts sagrābt pēc Hitlera krišanas. 1.maijs iezīmē manas valsts atgriešanos lielajā Eiropas saimē, kurā dzīvo brīvas un demokrātiskas valstis. Lai pārvarētu šo šķirtni, Latvijai, tāpat kā visai postkomunistisko jauno dalībvalstu grupai, bija jāiztur paātrināts reformu, pārmaiņu un vērtību pārorientācijas process.
Mēs esam atguvuši vārda un reliģijas brīvību, kā arī citas pamatbrīvības. Mēs esam atguvuši tiesības brīvi pārvietoties un pulcēties, kas tik ilgi mums bija liegts. Vissvarīgāk ir tas, ka mēs esam atguvuši suverēnās tiesības pašiem pieņemt lēmumus un pašiem izlemt savu likteni. To darot, mēs kopā ar pārējām deviņām jaunajām Eiropas Savienības dalībvalstīm esam piepildījuši to pareģojumu, kuru Viktors Igo izteica pirms 155 gadiem:
“.. Un reiz pienāks diena, kad jūs, francūži, jūs, krievi, jūs, itāļi, jūs, angļi, jūs, vācieši, jūs, visa kontinenta tautības, nezaudējot savas atšķirīgās īpašības, slaveno individualitāti, cieši saslēgsities pāri stāvošā kopībā un nodibināsit eiropiešu brālību, tāpat kā Normandija, Bretaņa, Burgundija, Lorēna, Elzasa, visas mūsu provinces, veido Franciju.” (Citējums franču valodā.)
Jūsu majestāte!
Dāmas un kungi!
Līdz ar desmit jaunu dalībvalstu iestāšanos Eiropas Savienība ir kļuvusi par bezprecedenta brīvības telpu, kurā valda demokrātiskas un humānas vērtības. Tā ir kļuvusi arī par lielu, vienotu tirgu, kas aptver vairāk nekā 450 miljonus patērētāju. Šis tirgus veido gandrīz piekto daļu (18 %) no pasaules tirdzniecības, un tas dod vairāk nekā ceturto daļu (25 %) no pasaules iekšzemes kopprodukta. Eiropiešiem, it sevišķi kontinenta rietumu daļā, ir viens no pasaulē augstākajiem dzīves līmeņiem. Nerunājot par viņu augstajiem ienākumiem, viņi gūst labumu no dāsnas, valsts sponsorētas labklājības un vecuma pensiju sistēmas.
Visjaunākās dalībvalstis tomēr joprojām atpaliek daudzos aspektos. Tas tā noteikti ir Latvijas gadījumā, kas šobrīd ir pēdējā vietā attiecībā uz vidējo ienākumu līmeni. Kamēr galvaspilsēta Rīga, un daudzas valsts daļas ir pieredzējušas fantastiskas izmaiņas izaugsmē un attīstībā, vēl aizvien ir reģioni ar augstu bezdarba un nabadzības līmeni.
Liels izaicinājums tuvākajos gados ir samazināt lielās ekonomiskās atšķirības, kas vēl aizvien pastāv starp Eiropas Savienības vecajām un jaunajām dalībvalstīm, un paveikt to tik ātri, cik iespējams. Par laimi, tie mehānismi, kurus Eiropas Savienība var izmantot, lai samazinātu reģionālās atšķirības, nenoliedzami ir efektīvi. Tās izlīdzināšanas programmas un attīstības fondi ir devuši paliekošus un reālus rezultātus un snieguši būtisku ieguldījumu dzīves līmeņa paaugstināšanā vienā jaunā dalībvalstī pēc otras, tai skaitā Portugālē, Īrijā, Spānijā un Grieķijā. Ar iedzīvotāju augstu motivāciju un darba ētiku, ko nespēja iznīcināt pat padomju okupācija, Latvija pēdējos gados ir demonstrējusi konsekventi augstu ekonomisko izaugsmi. Latvijai ir visas iespējas un apņemšanās panākt, un panākt īsā laika posmā.
Paradoksāli, ka Eiropas sasniegumi ir padarījuši eiropiešus par savu panākumu upuriem. Eiropa zaudē konkurences cīņā. Konkurence no ārpuses kļūst aizvien nežēlīgāka. Eiropai būs jāsper daži sāpīgi soļi, lai veicinātu ekonomisko izaugsmi. Šajā aspektā desmit jaunu dalībvalstu iestāšanās, kurās algas ir zemākas, var izrādīties Eiropai tas nepieciešamais stimuls, lai tā atgūtu konkurētspēju. Es uzskatu, ka brīvas tirgus ekonomikas pamatprincipiem nav jāmainās, ka brīva personu, preču un pakalpojumu aprite jāievēro visās ES 25 valstīs. Eiropas Savienībai būs jāpievēršas vairākiem nopietniem jautājumiem sakarā ar to, ka sociālais līgums dažās valstīs ir radījis nepieņemamus šķēršļus brīvas tirgus ekonomikas principu īstenošanai. Būs jārod kopēja nostāja, lai neapdraudētu tos sociāli orientētos ieguvumus, ar kuriem vairākas valstis, it sevišķi Skandināvijā, tik ļoti lepojas.
Visās Eiropas valstīs mēs piedzīvojam izmaiņas iedzīvotāju struktūrā, kas nozīmē to, ka jaunākās paaudzes maksās par arvien lielāka skaita vecāku cilvēku pensijām. Tā ir problēma, kas nekur nepazudīs, un projekti par to, kā risināt šo problēmu, ir jārada šodien. Tāpēc es domāju, dinamiskas ekonomiskās attīstības Eiropas Savienībā galvenie elementi ir izglītība, zināšanas un jaunievedumi.
Jūsu majestāte!
Dāmas un kungi!
Eiropas Savienība ir liela ģimene, kuru veido dažādas un demokrātiskas valstis, kur solidaritāte ir sadarbības stūrakmens. Šī bagātīgā daudzveidība, kas atsevišķos gadījumos var sagādāt grūtības vienoties, tomēr ir viens no Eiropas lielākajiem spēkiem un vērtībām. Tas ir resurss, kas jākopj un jāglabā. Es uzskatu, ka šajā ziņā Eiropas Savienības paplašināšanās ir devusi nepieciešamo stimulu, lai izvērtētu lēmumu pieņemšanas procedūras, kas nepārprotami ir bijušas pārāk apgrūtinošas pat pirms paplašināšanās.
Nenoliedzami pastāv bažas un neskaidrības par to jauno Eiropu, kādu mēs vēlamies uzcelt. Daudzi cilvēki uzskata Eiropas Savienību par uzbāzīgu un birokrātisku veidojumu, kuru pārvalda korumpēti ierēdņi, kas rūpējas par lielā biznesa un spēcīgu, korporatīvu lobiju interesēm. Daudzi ir kļuvuši vienaldzīgi pret Eiropu un sevi ar to neidentificē. Radusies morālās dabas krīze savu atspoguļojumu rod arvien frivolākajā izklaides industrijā, kas tīši satrauc un rosina cilvēka viszemiskākās dziņas pēc seksa, uzbudinājuma un vardarbības.
Dažu valstu ielās mēs sastopamies ar pieaugošu vilšanos, sociālo spriedzi, neiecietību un atgriešanos pie nacionālistiskām tendencēm. Arvien vairāk cilvēku atgriežas pie savas nacionālās valsts kā pie vissvarīgākā, kas nosaka viņu identitāti, un daudzi paradoksālā kārtā griežas pie saviem Eiroparlamenta deputātiem, lai aizsargātu to, ko viņi uzskata par savām nacionālajām interesēm.
Svarīgs uzdevums ir izveidot atvērtas, demokrātiskas sabiedrības, kas respektē katras Eiropas tautas etnisko, lingvistisko un kultūras mantojumu. Nīderlandē, kā arī citur pēc ekonomiskās imigrācijas nav notikusi visu jaunpienācēju pilnīga sociālā integrācija. Arī Latvijā daudzi cilvēki vēl aizvien nepārvalda valsts valodu. Tās ir padomju okupācijas laikā piekoptās apzinātās rusifikācijas politikas sekas. Ja nav cieņas pret vietējo valodu, tradīcijām un kultūru, daudz grūtāk ir izveidot sabiedrību ar skaidru vērtību sistēmu, kas attīstījusies daudzu gadsimtu laikā.
Es uzskatu, ka mums jāatdzīvina kulturālā Eiropa un ētiskā Eiropa. Mums jāatdzīvina, kā to pirms vairākiem simtiem gadu rakstīja Gēte, cieņa pret Dievu, mūsu Radītāju, cieņa pret mūsu planētu, cieņa pret mūsu līdzcilvēkiem un cieņa pret mūsu pamatvērtībām. Mums ir jāstiprina kopības sajūta un sadraudzības izjūta eiropiešu vidū. Ja mums tas izdosies, tad 21.gadsimta paplašinātā Eiropa patiesi kļūs par to stiprāko Eiropu, par kādu mēs vēlamies, lai tā taptu.