Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par mūsu vēstures zaļajiem pieminekļiem. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 22.08.2000., Nr. 296/297 https://www.vestnesis.lv/ta/id/9969

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ar mācību atslēgu uz pasaules zināšanām

Vēl šajā numurā

22.08.2000., Nr. 296/297

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.
Par mūsu vēstures zaļajiem pieminekļiem

Par saviem cilvēkiem, kokiem un dzīvi

Turies ilgi vēl un varens esi,

Mana elpa kad būs stājusies,

Labdienu no aizgājēja nesi

Paaudzēm, kas tev vēl garām ies.

Herberts Dorbe,

"Dzimtenes klajuma ozolam"

Jāzeps Vuškāns

Kokus cilvēks stāda ne tikai apzaļumošanai vai mežam, bet arī svarīgu notikumu vai ievērojamu cilvēku piemiņas saglabāšanai. Ikviens šādam nolūkam iestādīts koks līdzinās piemineklim, ko cilvēks atstāj kā sveicienu nākamajām paaudzēm. Kā draudzības un piemiņas zīmi ārzemju apmeklējumos kokus stāda augsti valsts darbinieki, mākslinieki, rakstnieki. Tos stāda cieņas apliecinājumam kāda ievērojama cilvēka dzīves vietā. Latvijā kokus ir stādījuši prezidenti, un visvairāk izbraukumu laikā — K.Ulmanis. To darījuši arī rakstnieki, dzejnieki, mākslinieki. Par piemiņas kokiem vai birzītēm ir kļuvuši arī ne mazums pašas dabas izaudzēto koku, kuriem ir tiešs sakars ar kādu ievērojamu notikumu vai cilvēku. Daļa to ir izraudzīti un apkopoti gan vēlāk. Tā ir radušies šie vēstures zaļie pieminekļi.

Piemiņas kokiem un vietām ir liela kultūrvēsturiska un audzinoša nozīme. Cienīsim to cilvēku darbu, ko šādu koku un vietu apkopšanā ir veikusi dabas draugu grupa I.Ziedoņa vadībā, kā arī vietējo dabas un vēstures pētnieku darbu! Piemiņas koku apzināšanas darbs vēl jāturpina. Kā zaļie draugi tie aicināt aicina apstāties, pienākt, domās parunāt ar tiem katru ceļotāju. To apzināšana bagātina jebkuru tūrisma maršrutu.

Mums piemiņai ir atstāti arī Latvijas ainavas daiļumam stādīti koki gar ceļmalām, parkos un pie namiem. Tos ir stādījuši labestīgi cilvēki. Ar to viņi bagātināja dabas skaistumu. Sevišķi daudz skaistu alejveida stādījumu ar ozoliem, liepām un bērziem gar ceļiem saglabājušies Vidzemē, vairāk vai mazāk to ir visā Latvijā. Vietām mūs priecē arī kastaņas. Kur vien iespējams, jāatceras arī šo cilvēku vārdi. Kad mēs braucam pa šādu lielu koku ieskautu lielceļu, jūtam svinīgumu un vietām pāri ceļam satuvojušies zari mums priekšā atgādina skaistus goda vārtus.

Latvijā ir arī daži ievērojami dārzu stādījumi, kurus varētu saukt pat par dendroloģiskajiem parkiem. Tie ir ģimeņu centīga darba zaļie pieminekļi un interesanti tūrisma objekti. Ar piemiņas kokiem tiekamies, apstājoties pie kritušo brīvības cīnītāju kapa. Tie šalc viņu piemiņai. Dabas ieaudzēti koki aizgājēju piemiņai šalc visās kapsētās. Sevišķi skaistas te ir vecās priedes ar apaļīgiem, lieliem vainagiem, tāpat — resnie bērzi un liepas, kur liktenis tos paglābis no zāģa un cirvja.

Ne mazums piemiņas koku ir Latvijā gan ievērojamiem, gan vienkāršiem cilvēkiem, tāpat arī dažādiem notikumiem, bet plašākai sabiedrībai tie ir vēl maz pazīstami. Presē kādreiz tie minēti tikai epizodiski. Līdz šim šādas ziņas nav apkopotas, kā tas darīts ar dižkokiem. Kad sāku vākt informāciju par piemiņas kokiem, birzīm un alejām pasaulē, radās ideja, ka vajadzētu, cik iespējams aptaujas veidā, apkopot ziņas par tiem arī savā dzimtenē — Latvijā. Piemiņas koki, tāpat kā dižkoki, var būt vietējas nozīmes un valsts nozīmes.

Pagaidām informācija par piemiņas kokiem nav iegūta no visiem rajoniem un vietām, lai gan aicinājums un lūgums atsaukties uz to bija adresēts visiem pagastiem un pilsētām ar Latvijas radio, laikrakstu "Lauku Avīze", "Latgales Laiks" un žurnāla "Meža Dzīve" palīdzību. Uzskatu, ka piemiņas koku apzināšana ir pusceļā un tā jāturpina. Manuprāt, Latvijā katrā rajonā un pilsētā vajadzētu stādīt kokus arī politiski represēto un daudzbērnu ģimeņu piemiņai. Tūrisma ceļvežos valsts nozīmes kokiem norādāma to atrašanās vieta un īsa informācija, tāpat izveidojama norāde arī dabā. Ar to mēs vēl tuvāk iepazīstam savu dzimteni.

Ja zaļais piemineklis saistās ar kādu izcilu personību, ir vietā pieminēt Tautas dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdus: "... lielu cilvēku atceres vietas ir tādas laika pieturas. Te it kā apstājas laiks. Un vecie koki ir tā liecinieki. Tāpēc mēs izkopjam savus dižkokus kā lieciniekus, kā sakarniekus, kā arhīvus, kā kultūrspēka baterijas."

 

 

 

Aizkraukles rajons

Aiviekstes pagasts

1. K.Ulmaņa priedes. Odzes upes tuvumā — 7 kilometru attālumā no Pļaviņām, vecās Ērgļu šosejas malā aiz upītes tilta pa labi — vēl aug dažas priedes Kārļa Ulmaņa piemiņai. Trīsdesmito gadu sākumā Odzes ezera apsaimniekošanai dibināja speciālu saimniecību ar apsaimniekotāja mītni Ezerkrastu mājās, kuras atrodas kādus 400 metrus no ezera. Atklāšanas svinībās piedalījās arī K.Ulmanis. Viņa piemiņai tuvumā esošā koku pudura lielās priedes tautā nosauca par Ulmaņa priedēm. Tagad palikušas vēl pāris priedes.

Bebru pagasts

2. Kaķu purviņš. Imanta Ziedoņa vadītā dižkoku atbrīvotāju grupa iestādījusi 30 ozolus Kaķu purviņa vietā netālu no Jaunbebru Rentnieku mājām un izkopusi apkārtējās kokaudzes 1841.gadā notikušā Jaunbebru "kartupeļu dumpja" notikumu piemiņai.

Kokneses pagasts

3. Lielūzēni. Mājās, kur dzīvojis un strādājis selekcionārs Arvīds Vīksne, saglabājušies interesanti un vērtīgi eksotu stādījumi. To starpā ar savu augstumu, vainaga kuplumu un stumbra resnumu īpaši izceļas pie dīķa augošā introducētā ieva.

4. Ubāni. Izveidojot Pļaviņu HES ūdenskrātuvi, tika appludinātas gleznotāja Konrāda Ubāna celtās mājas "Ubāni". Mākslinieka stādīto bērzu birztalu uzpludinājums neskāra, tomēr vēlākajos gados tā ir barbariski sapostīta.

Mazzalves pagasts

5. Spītīgais osis. 1980.gadā Valdis Amtmanis, kura dzimtene bija kādreizējā Mēmeles pagasta Sileniekos, izstāstīja dzejniekam Aleksandram Pelēcim teiksmu par Silenieku osi. 1906.gadā, vajājot revolucionārus, Sileniekos ieradās barons Osten–Sakens ar soda ekspedīciju un meklēja kādu aizbēgušu revolucionāru. Lai uzskatāmi pārliecinātu zemniekus, ka viņu iecerētās brīvības idejas neuzvarēs, barons lika nokapāt visus zarus jaunam osim, kas auga pagalma malā, — kā neatzels sacirstais osis, tā neuzvarēs 1905.gadā slavinātās brīvības. Taču pavasarī osim izauga atvase. Mājas ļaudis to pasargāja. Pēc Pirmā pasaules kara, ceļot jaunu māju, osi atstāja neaiztiktu, kaut arī tas nu auga pie jaunceltnes sienas. Kolhozu darbības laikā Silenieku mājas nojauca. Arī melioratori atstāja osi, nu jau lielu koku, kā ainavas sastāvdaļu. Noklausījies šo stāstījumu, dzejnieks uzrakstīja poēmu "Spītīgais osis", un 1982.gadā to publicēja laikraksts "Literatūra un Māksla". Tūlīt pēc tam kolhoza "Ļeņina ceļš" vadība pavēlēja traktoristiem Silenieku osi izraut un aizvilkt mežā. Kāpēc? It kā tāpēc, lai nebrauktu ekskursanti un nenobradātu sējumus. Notikušo uzzināja koku aizstāvis Guntis Eniņš. Sākās strīds ar kolhoza vadību un partijas sekretāri par rīcības pareizību. Tas ilga vairākus gadus. G.Eniņš un citi dabas draugi vairākkārt stādīja jaunu osi, jo iestādīto allaž izrāva. Taču pēdējais iestādītais aug.

6. Mēmeles kapu koki. Interesanta vēsture ir Mēmeles kapu kokiem. Ap 1896.gadu Vecmēmeles barons Eižens Hārens nolēma paplašināt muižas ļaužu kapsētiņu un padarīt to pieejamu arī zemniekiem, jo iepriekšējā jau bija pārpildīta. No sava meža barons deva stādāmo materiālu, bet katram zemniekam, kas vēlējās savu dzimtu guldīt jaunajos Mēmeles kapos, vajadzēja iestādīt vienu koku — liepu vai bērzu. Stādītāju bija daudz, tāpēc Mēmeles kapi pārbagāti ar kokiem.

Neretas pagasts

7. Stanāni . Netālu no Neretas ir Stanāni, latviešu etnogrāfa un rakstnieka Miķeļa Skruzīša (1861–1905) dzimšanas vieta. Viņa piemiņai ir veikta vecu liepu un ozolu stādījumu apkopšana, un iestādīti 15 riekstkoki. Šeit vairākkārt strādājusi I.Ziedoņa vadītā dižkoku atbrīvotāju grupa.

8. Jaunsudrabiņa liepa un ozols. Mīlestību pret kokiem rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš mantojis no mātes. Kur vien dzīvojusi, viņa stādījusi kokus, sacīdama: "Cilvēks cilvēkam dara sāpes. Tikai koki un puķes negrauž cilvēka mūžu." Kas kalpu sievai ļaus stādīt labā zemē! Tāpēc viņa to darījusi ganībās un ceļmalās. No tiem simtiem koku droši vien daži aug vēl šodien, tikai nav apzināti. Daudzās vietās kokus dēstījis arī J.Jaunsudrabiņš: Smuku muižā Kurzemē, Pļaviņās, Ropažos, Neretā. 1936.gadā pēc K.Ulmaņa ierosmes Latvijā cēla jaunas skolas. Arī Neretā. Uz pirmo izlaidumu 1937.gadā ieradās J.Jaunsudrabiņš. Izlaiduma audzēkņi pie skolas veidoja parku, un J.Jaunsudrabiņš iestādīja liepiņu. Vieta laikam bija neveiksmīgi izvēlēta, jo liepiņa auga gausi. Taču neiznīka. Atzīmējot rakstnieka 110. dzimšanas dienu, zalvietis — tēlnieks Imants Līcis — Neretai uzdāvināja akmens skulptūriņu, ko novietoja pie Jaunsudrabiņa liepas. Tur tagad ik gadu pulcējas J.Jaunsudrabiņa dzimšanas dienas atceres dalībnieki. 1984.gadā skvērā pie Neretas skolas iestādītas "Baltās grāmatas" un "Zaļās grāmatas" alejas, kā arī ozols J.Jaunsudrabiņa piemiņai, kura saknēs iebērta zemes sauja no Kērbekas kapsētas Vācijā.

9. Neretas baznīcas bērzs. Arī baznīcu dārzi ir vieta, kur glabājas sentēvu stādījumi. Piemēram, Neretas baznīcas vārtu tuvumā vēl aug ļoti vecs bērzs. Tādu, ar kraupainu mizu, šo bērzu atceras redzējis J.Jaunsudrabiņš savā jaunībā (toreiz vārtu bērzi bija divi), tāds tas ir šodien. It kā laiks nebūtu gājis un nomainījis cilvēku paaudzes.

10. Riekstiņi . Netālu no Riekstiņiem, J.Jaunsudrabiņa muzeja, aug valsts nozīmes aizsargājamais dabas objekts — dižbērzs. Tā apkārtmērs — 3,20 metri (01.98.). Blakus esošajā pļaviņā J.Jaunsudrabiņa simtgades svinībās novietots piemiņas akmens, kurš tiek dēvēts par "Simtiņu", izkoptas arī apkārtējās kokaudzes.

11. Šausmāni . Pie Šausmāniem aug dižozols 5,1 metra apkārtmērā. Te ir emigrācijā dzīvojušās dzejnieces Veltas Tomas dzimtās mājas, un tajās saimniekojis kopā ar dzejnieku Jūliju Dievkociņu nogalinātais 1905.gada revolūcijas aktīvists Jorģis Brunovskis. Mājas mūsdienās pamestas, to piemiņu acīmredzot vēl ilgi saglabās dižozols un I.Ziedoņa grupas novietotais akmens ar iekalto uzrakstu "Šausmāni".

Pilskalnes pagasts

12. Āniņi un Kannenieki . Āniņi atrodas apmēram trīs kilometrus no Neretas, Dienvidsusējas kreisajā krastā. Kopš lielā mēra (1710.g.) tur dzīvojusi Kalvišķu dzimta — rakstnieka Jāņa Veseļa mātes senči. 18.gadsimtenī viņi apstādījuši apkārt pagalmam un augļu dārzam kokus — liepas, ozolus, ošus, gobas. Turpat blakus — Kannenieku sēta, arī ietverta koku ielokā. Šajā vietā dzīvojuši divi latviešu rakstnieki. Kanneniekos dzimis un audzis Jānis Kļaviņš, kas literatūrā bija pazīstams līdz Pirmajam pasaules karam (pēc tā viņš palika Aizkaukāzā — Baku). Āniņos bērnību un jaunekļa gadus pavadīja Jānis Veselis. Šī vide attēlota daudzos viņa darbos. J.Veseļa vecāki mājas zaudēja 1932.gadā, bet, tā kā tur bijusi šīs dzimtas ligzda, Pilskalnes pagasta valde un kultūras darbinieki rūpējās par piemiņas akmens nolikšanu zem vecajiem kokiem Āniņu un Kannenieku dārza malā — 1996.gada rudenī.

Pļaviņas

13. J.Jaunsudrabiņa stādīti koki. Pļaviņās, Kalna ielā 11, ilgu laiku dzīvojis J.Jaunsudrabiņš, mājas dārzā saglabājušies viņa stādīti koki.

Seces pagasts

14. Liepiņas . Lauces ielejas labajā krastā, augstā pacēlumā, no kura paveras brīnišķīga Daudzevas senlejas ainava, Liepiņu zemē, apļveidā ap vēl šobrīd ļoti veselīgu dižozolu, kura apkārtmērs ir 5,75 metri (06.98.), apbedīti Pirmajā pasaules karā kritušie vācu karavīri. Zem kuplajiem ozola zariem novietots piemiņas akmens.

15. Koki ar vara plāksnītēm Daugavas krastos. Saglabājušies nostāsti par trim ozoliem Vīgantē, Pungā un Oliņkalnā, pie kuriem bijušas piestiprinātas varas plāksnītes ar tautas teiku motīvos sakņotu dzejojumu tekstiem par Daugavas ieleju. Vienu šādu liepu atradusi Vīriņos dzīvojošā Ausma Šmite. Vara plāksnītes teksts bijis veltīts Seces vārda izcelsmei. Tā atrodas Daugavas krastā nedaudz augšpus Latvijas Kultūras fonda Vīgantes–Brunavas ceļa malā uzstādītā akmens ar uzrakstu "Sece". Iespējams, ka šo tekstu autors un izvietotājs ir savulaik Secē strādājušais skolotājs un literāts Fricis Mālberģis.

Skrīveru pagasts

16. A.Upīša memoriālais muzejs. Rakstnieka Andreja Upīša memoriālās mājas dārzā aug viņa mīļotais koks, paša stādītais osis. Viņš pie savas mājas izveidoja arī liepu dzīvžogu. No ozola celma atvasēm, tās apcērpot, rakstnieks ir veidojis "ozola bumbu". Pats A.Upīts rakstīja: "Daudzus pavasarus katru gadu man ap to bij tīkama dārznieciska nodarbošanās — katru ciemiņu vedu, lai apbrīno bumbu un uzliela mākslas dārznieku." Apmeklētāji to dēvēja arī par "lodveida ozolu". Tagad šī "bumba" vairs tālāk nav veidota un jau atgādina krūmu. A.Upīša dārzā vēl ir saglabājušās viņa stādītās piecas ābeles — viena ‘Baltā dzidrā’ un četras ‘Rudens svītrotās’ (Grāvenšteinietes) un valriekstu koks. 1912. gadā trīs ozolus šeit iestādījuši A.Upīts, viņa tēvs un brālis Mārtiņš.

17. Kalniņi . A.Upīša dzimto Krastu māju tuvumā, no kurām nekas nav pāri palicis, atrodas Kalniņu mājas. To pagalmu rotā 300 gadus vecs osis. Ar rakstnieku šis dižais koks ir bieži ticies. Tas esot bijis viņa mīlulis. Tagad tas zemesgrāmatā ir ierakstīts kā valsts nozīmes dabas aizsargājamais objekts. Tā apkārtmērs — 5,25 metri (06.97.), un tas ir viens no dižākajiem ošiem Latvijā. Pie blakus iekārtotās ūdenskrātuves Skrīveru vidusskola veido Absolventu ozolu birztalu. Te arī aktrise Lidija Freimane iestādījusi piemiņas ozolu, kas veltīts A.Upīša radītajam literārajam tēlam — Ošu Annai.

18. Sūnu ciema ozols. Pie Skrīveru vecajiem kapiem aug ozols, kurš attēlots A.Upīša stāstā "Sūnu ciema zēni". Imanta Ziedoņa vadītā dižkoku atbrīvotāju grupa ierosinājusi to dēvēt par Sūnu ciema ozolu, jāpiebilst, ka ar šo ozolu saistās arī senākos mitoloģijas slāņos sakņoti nostāsti par apslēptām bagātībām. Ozola stumbrs īpatnēji izlocījies, tā apkārtmērs — 5,55 metri (05.96.).

19. Lielais Andrejs. Dīvajas lejteces labajā krastā, Sprūdu kalnā, aug dižozols, kuru I.Ziedoņa vadītā dižkoku atbrīvotāju grupa ierosinājusi dēvēt rakstnieka A.Upīša piemiņai par Lielo Andreju. Ozola apkārtmērs — 6 metri (05.96.).

20. Skrīveru dendroloģiskais parks. Bagātākā eksotu kokaugu kolekcija Latvijā ir Skrīveru dendroloģiskajā parkā. Apmeklētāji ar cieņu piemin šī parka ierīkotāja Maksimiliāna fon Sīversa vārdu. Parku veidoja 1891.gadā pēc arhitekta Engelharta projekta 16 ha platībā. Vairāk nekā 100 gadus šajā parkā koki šalc tā veidotāju piemiņai. Kokaugu sugu pārstāvji te ieaudzēti no visiem 19 ziemeļpuslodes ģeobotāniskajiem apgabaliem. 1913.gadā šajā dendrārijā auga 556 koku un krūmu sugas. Līdz mūsdienām saglabājušās 257 sugas. No publicētiem datiem atzīmējams arī unikālais šajā parkā: te ir 10 kokaugu sugu vienīgie eksemplāri Eiropā, 16 sugas, kuras savvaļā vairs neaug un 4 sugas, kas pasaulē aug tikai četrās vietās. Tagad parkam pievienota lielāka teritorija Rīgas–Daugavpils šosejas otrajā pusē, un kopējā platība jau ir 408 hektāri. Par šo parku un pašu M. fon Sīversu, mācītu mežkopi, ir vairākas publikācijas. Viņam ir izdevies īstenot šo jauko ieceri, un ar to viņa vārds paliek nākamo paaudžu piemiņā. M. fon Sīverss miris 1919.gadā, apbedīts Liepājā.

Vietalvas pagasts

21. Ausekļa ozols. Starp Vietalvas baznīcas un bijušās Vietalvas skolas drupām ceļmalā zaļo ozols Ausekļa piemiņai, visapkārt pavasarī zied naktsvijoles. Pie tā I.Ziedoņa dižkoku atbrīvotāju grupa novietojusi akmeni ar dzejnieka vārdu.

22. G.Eniņa ozols. I.Ziedoņa vadītā dižkoku atbrīvotāju grupa Vietalvas Jaunāmuižā augošo Aizkraukles rajona dižāko ozolu, kura apkārtmērs — 7,90 metri (01.96.), veltījusi grupas aktīvajam dalībniekam, dabas izpētes un aizsardzības entuziastam Guntim Eniņam.

Zalves pagasts

23. Zalves mežniecība. Kādreizējā Zalves mežniecības 188.kvartālā auga liela egle, ko tautā dēvēja par "Nāves egli". Šāds nosaukums radies no tā, ka 1905.gadā pie šīs egles tika nošauts tuvumā dzīvojušais Pečuļu māju saimnieks. 129.kvartālā sešdesmitajos gados tika apmežota "Zviedrenes" pļava. Tās nosaukums radies no tā, ka Ziemeļu kara laikā te kādu laiku bija apmetusies zviedru armijas daļa. Tagad ar šo nosaukumu augs mežaudze. Pie 130. un 131. kvartāla stigas atrodas akmens, kas tautā saukts par "Veseļa akmeni". Uz tā mīlējis pasēdēt un atpūsties rakstnieks J.Veselis. Iespējams, ka šo akmeni J.Veselis aprakstījis savā stāstā "Dievu gulta".

24. Mīlestības bērzs. Šāds bērzs ar līku stumbru savulaik audzis Zalvē un bijis 1905. gadā nošautā skolotāja un dzejnieka Jūlija Dievkociņa iemīļota uzturēšanās vieta. Diemžēl, paplašinot ceļu, tas novākts.

25. Uldriķi. Māju pagalmā aug varena ieva, kura stādīta 1942.gadā, kad saimnieces dēls iesaukts leģionā. Pie zemes robežām aug divas dižvīksnas 5,3 metru apkārtmērā.

 

Alūksnes rajons

Alūksne

1. 15. Maija birzs. Gar ezeru uz kapsētas pusi 1935.gadā talcinieki iestādīja lielu 15.Maija birzi. Tā daļēji saglabājusies.

2. Laurencene . Bijušās Laurencenes pusmuižas vietā izveidots Alūksnes 700 gadu parks.

3. E.Glika ozoli. Alūksnē aug divi ozoli Ernesta Glika piemiņai. Vienu viņš stādījis 1685. gadā, otru — 1689. gadā par piemiņu Bībeles (Jaunās un Vecās derības) pārtulkošanai latviešu valodā. To lielumu var apskatīt katrs un pārliecināties, cik šajos 300 gados koks ir izaudzis (to apkārtmēri — 4,38 un 4,29 m). Pie ozoliem novietots piemiņas akmens, bet baznīcas tuvumā ierīkots Bībeles muzejs. E.Gliks Bībeli pārtulkoja latviešu valodā astoņu gadu laikā. Par darba apjomu liecina tās 4 kg svars ar 4800 lapām. Alūksnē E.Gliks nodzīvojis 20 gadus. Novadā noorganizējis 25 skolas, uzrakstījis sprediķu grāmatu, apguvis astoņas valodas.

4. Tempļa kalns. Tempļa kalnā jaunlaulāto pāris 1996. gada 14. septembrī kāzu dienas piemiņai iestādījuši liepu un ozolu.

Alsviķu pagasts

5. Karva . Pie bijušās Karvas pagastmājas daļēji saglabājusies bērzu birzīte Kārļa Ulmaņa piemiņai, kuras stādīšanā piedalījies arī pats prezidents. Tā stādīta Vaidavas upes tilta lejpusē. 1944. gadā tiltu vācieši uzspridzināja. Jaunā tilta būves laikā uzcēla pagaidu tiltu, no kura ceļš uz pagastmāju vedis kalnup cauri šai birzītei, nodarot tai pāri. Iepretī K.Ulmaņa birzītei, upes labajā krastā, atrodas 1919. gadā krituša karavīra kaps, pie kura viņa piemiņai iestādīts ozoliņš.

6. Avotenes . Izcilā sportista soļotāja Ādolfa Liepaskalna dzimto māju vieta. Imanta Ziedoņa dižkoku atbrīvotāju grupa izkopusi uz mājām vedušo liepu aleju, blakus esošo bērzu birztaliņu un attīrījusi viņa treniņu taku. Tās malā novietots tēlnieka Aināra Zelča veidots piemineklis.

7. Vizikoki . Melnupes pietekas Sulupītes krastā atrodas Vizikoku mājas. To nosaukums cēlies no te senāk bijušās svētbirzs, kurā auguši "visi koki". Saglabājušies avoti, kurus iespējams izmantot tautas medicīnā. Vieta ņemta valsts aizsardzībā kā arheoloģijas piemineklis.

8. Lielmātes ceļš. Indzera ezera pussalā saglabājušies alejas fragmenti, kura vedusi uz Alsviķu muižas barona vasaras pili.

Ape

9. D.Ozoliņa ozoli. 1915. gadā Apes skolotājs, viens no izcilākajiem Krišjāņa Barona korespondentiem dainu vākšanā, stādījis ozolus skolas parkā un "Skripju" pagalmā, kur rīkotas zaļumballes.

10. Jašu priedes. Fašisma terora upuru piemiņas vieta.

Gaujienas pagasts

11. Gaujienas vidusskola. Pie skolas aug ozoli par piemiņu pirmā izlaiduma absolventiem. Šajā skolā tas noticis 1925. gada pavasarī. Direktors bijis Aleksandrs Bārda, izlaiduma klases audzinātāja bija Hermīne Stakle, absolventi — Emma Lazdiņa, Oskars Kaksis, Mārtiņš Kopmanis, Rūdolfs Krūzītis, Haralds Lode, Alma Zelmene, Elza Rudzīte, Jānis Suķis, Monika Vimba. Absolventi skolas priekšā iestādīja katrs savu ozolu. Līdz mūsdienām palikuši septiņi. Par H.Lodi ir ziņas, ka viņš bijis Latvijas armijas virsnieks. Patriota mūžs beidzies traģiski — viņu nošāvuši čekisti Litenē 1941. gada jūnijā. Stādītie ozoli šalks arī viņa piemiņai.

12. Kalna Kubjas. Mežciemā pie Kalna Kubju mājām aug 1920. gada 24. jūnijā iestādīts ozols par piemiņu zēna Tālivalda Paikura krustību dienai. Dzīvē viņš bijis represēts, izsūtīts. Koks viņu tomēr sagaidīja mājās. Viņa senči te sākuši dzīvot jau ap 1750. gadu, tie bijuši Pēteris un Kača, vēl bez uzvārdiem. Sieva bijusi igauniete, mājām dots nosaukums pēc viņas ieteikuma — Kubjas, kas igauniski nozīmē "stārasts". Pēteris strādājis Gaujienas muižā pie barona Delviga, būvējis Gaujienas pili. Lai papildinātu strādnieku kadrus, barons ir mainījis savus medību suņus ar Sāmsalas baronu pret strādniekiem, kas pārvesti uz Gaujienu. To vidū bijusi arī igauniete Kača. Kad pils bijusi gatava, barons par labu darbu licis stārastam šo pāri aizvest piecas verstis uz ziemeļpusi un ierādīt zemi upītes malā. Tā Pēteris ar Kaču kļuva par pirmajiem Mežciema iedzīvotājiem.

Jaunalūksnes pagasts

13. A.Dzeņa–Ļitovska ozoli. Gāršniekos, ģeologa Alekseja Dzeņa–Ļitovska, kurš savu darba mūžu saistījis ar Pēterburgu, dzimtajās mājās, aug četri dižozoli apmēram 5 metru apkārtmērā. Tie nosaukti izcilā zinātnieka vārdā.

14. Asteri . Viena no sakoptākajām zinātnieku piemiņas vietām Latvijā atrodas bijušo Asteru māju vietā, un tā veltīta ģeodēzista Alvila Buholca piemiņai. Taisnstūrveida koku stādījumi iekļauj novietoto piemiņas akmeni, tuvumā izkopta birztaliņa.

15. Siseņu priedes. Fašisma terora upuru piemiņas vieta.

Kalncempju pagasts

16. Kalncempji . Kalncempju apkārtnes birztaliņas sadalītas pagasta iedzīvotāju ģimenēm, tā aizsākta tradīcija veidot ģimeņu birzis.

Liepnas pagasts

17. Liepnas kaujas vieta. Liepnas kaujas vietu Sprinduļu kalnā 1941. gada 4. jūlijā starp 24. teritoriālā korpusa 183. strēlnieku divīzijas karavīriem un vācu karaspēka vienību iezīmē bērzi. Te Liepnas vidusskolas skolēni veidojuši dendroloģiskos stādījumus.

18. Soidu priedes. Fašisma terora upuru piemiņas vieta.

Malienas pagasts

19. Brūnas . Igauņu matemātiķa, Tartu Universitātes bijušā rektora, Jāņa Sarvas dzimtās mājas. Aiz tīruma vientuļa viņa vecāku kapa vieta, kuras piemineklī ar krustu apvienota lāpsta. Pie tās piemiņai aug deviņi ozoli.

Mālupes pagasts

20. Tarvas . Mālupes – Bejas lielceļa malā, pie pagrieziena uz Tarvu mājām novietoja piemiņas akmeni ģeodēzistam Jānim Biķim, kurš te dzimis. Šajā laikā ceļa pretējā pusē auga dižpriede 3,3 metru apkārtmērā. Diemžēl vēlākajos gados priede nokalta, un šobrīd saglabājusies tikai stumbra pamatne.

Pededzes pagasts

21. K.Ulmaņa ozols. Atklājot sešklasīgo pamatskolu, Kārlis Ulmanis iestādīja ozoliņu. Viņa piemiņai tagad ozols ir izaudzis liels un vesels. K.Ulmanis ir rūpējies, lai šī skola tiktu uzcelta.

Trapenes pagasts

22. L.Laicena stādītas liepas. Bormaņu muižas parkā aug rakstnieka Linarda Laicena stādītas liepas. Pie tām ir uzbūvēta lapene. Kādu laiku viņš strādājis šajā muižā par dārznieka mācekli un iepazinies ar skolotāju un sabiedrisko darbinieku Jāni Gresti. L.Laicenam sevišķi patikuši koki, un viņš tos kopis. (Parks ar muižu piederējis baronam Vulfam.) Pie vienas no liepu grupām L.Laicena 100 gadu dzimšanas dienā 1983. gadā atklāts piemineklis — tēlniece Gaida Grunsberga.

23. Trapenes lapegļu aleja. Izcils dabas piemineklis ir lapegļu stādījumi 5 kilometru garumā Trapenes–Līzespasta ceļā. Dzejnieks Ojārs Vācietis savus šīs alejas vērojumus traģiskos laikmeta notikumos aprakstījis dzejolī "1949. gada pavasaris". Pa šo aleju arī dzejnieks aizgājis no dzimtās Trapenes pasaulē, tādēļ tā nosaukta O.Vācieša vārdā.

 

Bauskas rajons

Bauska

1. 15.maija parks. 1939.gada aprīlī Bauskas Aizsargu organizācijas biedri piedalījās 15.maija parka izveidošanā.

Bārbeles pagasts

2. Griķmalēji. Jāņa Raiņa mātes dzimto māju vietā saglabājies kvadrātveida ozolu stādījums.

3. Everti . Gleznotāja Nikolaja Rutkovska dzimtajās mājās aug dižliepa 4,2 metru apkārtmērā.

Ceraukstes pagasts

4. V.Plūdoņa piemiņas koki. Viļa Plūdoņa Lejnieku apkārtnē, Mēmeles krastā, augusi Anduļa liepa, tā gājusi bojā 1967.gada vētrā. Saglabājies V.Plūdoņa vecmāmiņai stādīts ozols.

Codes pagasts

5. Derpeles liepu aleja. 1939.gada aprīlī toreizējā Bauskas pagasta aizsargi stādīja liepu aleju no Ragu kroga uz Derpeli.

Dāviņu pagasts

6. Kažas. Te bijusi pirmā pagastskola apvidū, tagad te aug dižpriede 4,2 metru apkārtmērā.

Iecavas pagasts

7. Iecavas mācītājmāja. Pretī Iecavas mācītājmājai aug kupls ozols. Zem tā Napoleona iebrukuma laikā miris krievu karavadonis Barklajs de Tolli (vēsturē pazīstamā kara ministra Barklaja de Tolli brālis). Aiz Iecavas upes atrodas senkapi un "Dieva dārziņš" ar kapenēm, kurās aprakti franču karavīri. Tuvumā ir 12 bērzu birzīte, kurā zem katra bērza esot apglabāts kāds franču virsnieks.

Mežotnes pagasts

8. K.Ulmaņa piemiņas ozoliņi. 1997.gada maijā pie Viesturu piemiņas akmens iestādīja 120 ozoliņus Kārļa Ulmaņa gaidāmās 120. dzimšanas dienas atcerei. Koki stādījumā izvietoti trīs auseklīšu veidā, katrā pa 40 ozoliem, atgādinot trīs Latvijas zvaigznes.

9. Ļūdēni. Saglabājušies dzejnieka Vitauta Ļūdēna tēva stādītie vītoli.

Stelpes pagasts

10. Pliekšāni. Jāņa Raiņa tēva dzimšanas vietā pie Pliekšānu mājām viņa piemiņai aug divstumbru liepa. Liepas stumbru apkārtmērs ir 4,4 un 4 metri.

11. Timuki. Vērtīgi 20.gadsimta sākumā veidoti dendroloģiskie stādījumi saglabājušies tagad pamesto Timuku dārzā. Timuku dzimtas tradīcija noteica ābelītes stādīšanu pie dzimtai piederīgo kapa vietas Ķekutu kapos. Šajā kapsētā apglabāti arī Jāņa Raiņa senči.

 

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!