Latvijas Republikas vārdā

Rīgā, 2005.gada 17.janvārī Lietā Nr. 2004–10–01

Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Aivars Endziņš, tiesneši Romāns Apsītis, Aija Branta, Ilma Čepāne, Juris Jelāgins, Gunārs Kūtris un Andrejs Lepse,
pēc sabiedrības ar ierobežotu atbildību “Asmers” pieteikuma,
pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. punktu, 17. panta pirmās daļas 11. punktu un 28.¹ pantu, rakstveida procesā 2004. gada 21. decembrī tiesas sēdē izskatīja lietu
“Par Civilprocesa likuma 132. panta pirmās daļas 3. punkta un 223. panta 6. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam”.

1. Civilprocesa likuma 132. panta pir-mās daļas 3. punkts un 223. panta 6. punkts (turpmāk – apstrīdētās normas) attiecīgi noteic, ka tiesnesis atsakās pieņemt prasības pieteikumu un tiesa izbeidz tiesvedību lietā, ja “puses likumā noteiktajā kārtībā vienojušās par strīda nodošanu izskatīšanai šķīrējtiesā”.
2. Pieteikuma iesniedzējs – sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Asmers” (turpmāk – Pieteicējs) – lūdz izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 92. pantam.

Pieteicējs uzskata, ka Satversmes 92. pantā garantēto tiesību aizskārums radies sakarā ar strīda izskatīšanu Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras šķīrējtiesā, kurā tas kā atbildētājs bija iesaistīts tiesvedībā pret akciju sabiedrību “RBS Skals”. Pušu strīds tika izskatīts šķīrējtiesā, izpildot projektēšanas un būvniecības līgumā iekļautu šķīrējtiesas klauzulu.
Šķīrējtiesas spriedumu Pieteicējs uzskatīja par nepamatotu, tomēr vispārējās jurisdikcijas tiesā nespēja sekmīgi iebilst pret izpildu raksta izsniegšanu.
Konstitucionālajā sūdzībā Pieteicējs norāda, ka, pirmkārt, lietas izskatīšana šķīrējtiesā nevar tikt pielīdzināta taisnīgai un atklātai lietas savlaicīgai izskatīšanai neatkarīgā un objektīvā tiesā Satversmes un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) izpratnē un, otrkārt, demokrātiskā un tiesiskā valstī tiesību subjektam nav saistoša līgumā ietverta atteikšanās no Satversmē vai Konvencijā garantētām cilvēktiesībām.
Pieteicējs vērš uzmanību uz, viņaprāt, būtisku atšķirību vispārējās jurisdikcijas tiesu un šķīrējtiesu regulējumā: neesot noteikts, ka šķīrējtiesas spriedumam jābūt likumīgam, pamatotam un motivētam. Ja šāda prasība tiktu izvirzīta un turklāt “likums noteiktu, ka šķīrējtiesas sprieduma likumību un pamatotību ir tiesīga izvērtēt likumā noteikta valsts tiesas institūcija”, šķīrējtiesas, pēc Pieteicēja domām, varētu pastāvēt.

3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdētās normas, – Saeima – atbildes rakstā norāda, ka tās nav pretrunā ar Satversmes 92. pantu.

Saeima uzskata, ka apstrīdētajām normām ir leģitīms mērķis, proti, tās mazina tiesu noslogotību: ja nebūtu apstrīdēto normu un šķīrējtiesu institūciju, tajās izskatītie strīdi būtu jāizskata tiesā un tas radītu pārslodzi. Citviet atbildes rakstā kā apstrīdēto normu nodrošinātās priekšrocības Saeima min iespēju uzticēt strīda izskatīšanu personām, kuras, pēc pušu domām, tam ir vispiemērotākās, kā arī pabeigt tiesvedību salīdzinoši īsā laika periodā.
Saeima arī analizē šķīrējtiesas klauzulas līgumisko dabu, secinot, ka apstrīdētās normas nodrošina pušu līdzsvara saglabāšanu, jo neļauj nevienai no tām vienpusēji atteikties no pielīgtā strīdu risināšanas mehānisma. Saeima uzsver, ka Civilprocesa likums pasargā lietas dalībniekus no pārmērīgi ilga šķīrējtiesas procesa, 493. pantā norādītajos gadījumos tomēr pieļaujot vienpusēju atkāpšanos no šķīrējtiesas līguma.
Tāpat Saeima vērš uzmanību uz ierobežojumiem dažu kategoriju strīdu nodošanai izskatīšanai šķīrējtiesā un uz šķīrējtiesas kompetenci lemt par piekritību.
Visbeidzot, Saeima norāda, ka personas tiesības tiek aizsargātas izpildu raksta izsniegšanas stadijā, kad saskaņā ar Civilprocesa likuma 536. pantu tas netiek izsniegts, ja lieta nav bijusi piekritīga šķīrējtiesai.

4. Viedokli par izskatāmo lietu Satversmes tiesa lūdza izteikt Valsts cilvēktiesību birojam (turpmāk – VCB), Patērētāju tiesību aizsardzības centram (turpmāk – PTAC), Konkurences padomei (turpmāk – KP) un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docentam Dr. iur. Jānim Rozenbergam.

4.1. VCB norāda, ka, lai arī tam nav konceptuālu iebildumu pret šķīrējtiesu pastāvēšanu, apstrīdētās normas ir neatbilstošas Satversmes 92. pantam, “jo nav noteikti pietiekami plaši ierobežojumi šķīrējtiesu līgumu slēgšanai, kā arī nav nodrošināta pienācīga kontrole pār šķīrējtiesu darbu”.
VCB uzsver, ka tiesības vērsties tiesā ir tikai viens no elementiem, kas veido Satversmes 92. panta, Konvencijas 6. panta un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (turpmāk – Pakts) 14. panta saturu. Persona var atteikties no tiesībām vērsties tiesā, taču tas nenozīmē atteikšanos arī no citām šo normu aizsargātajām tiesībām, piemēram, tiesībām uz lietas izskatīšanu personas klātbūtnē, pušu līdztiesību, sprieduma pamatotību, tiesas neatkarību un objektivitāti.
Vēstulē atzīts, ka Latvijas tiesību akti neparedz obligātu lietas izskatīšanu šķīrējtiesā, taču VCB norāda, ka ne vienmēr pastāv civiltiesībās prezumētā personu vienlīdzība. Tādēļ “demokrātisku valstu tiesību sistēmās parasti ir tādas normas, kuru mērķis ir aizsargāt ekonomiski vājāko vai nepieredzējušāko pusi līgumu slēgšanā”. VCB norāda uz normām, kuras pret šķīrējtiesas līguma uzspiešanu aizsargā darbiniekus un patērētājus, taču arī vērš uzmanību uz aizsardzības neesamību likumā “Par dzīvojamo telpu īri” un pārāk neskaidro aizsardzību pret dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu Konkurences likuma 13. pantā. Kopumā VCB uzskata, ka šobrīd nav noteikti pietiekami plaši ierobežojumi šķīrējtiesas līguma slēgšanai.
Komentējot izpildu raksta izsniegšanas procedūru, VCB norāda uz diviem esošā regulējuma trūkumiem: termiņš iebildumu iesniegšanai ir pārāk īss, un Civilprocesa likums neparedz iespēju atteikt izpildu raksta izsniegšanu, ja šķīrējtiesa pārkāpusi materiālās tiesību normas.
4.2. PTAC norāda, ka šķīrējtiesas klauzula ir visai bieža parādība patērētāju līgumos – vismaz tajos, kuri atrodas tā lietvedībā. PTAC arī uzsver, ka ar tā palīdzību netaisnīgi līguma noteikumi, to skaitā šķīrējtiesas klauzulas, no patērētāju līgumiem var tikt izslēgti, tātad patērētājiem tiekot nodrošinātas Patērētāju tiesību aizsardzības likumā paredzētās tiesības.
4.3. KP norāda, ka Konkurences likuma 13. pantā formulētais dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizliegums varētu attiekties arī uz šķīrējtiesas klauzulas uzspiešanu konkrētā tirgus dalībniekiem. Turklāt dominējošajā stāvoklī var atrasties vairāki tirgus dalībnieki kopā. Tomēr KP sevišķi uzsver nepieciešamību izvērtēt katru gadījumu atsevišķi.
4.4. Dr. iur. J. Rozenbergs uzskata, ka apstrīdētās normas neierobežo Satversmes 92. pantā nostiprinātās tiesības. Tāpat vēstulē norādīts, ka “šķīrējtiesas līguma, kā jebkura darījuma noslēgšana ir saistīta ar zināmu risku”, tāpēc sarūgtinājums par tā iznākumu vēl nav iemesls līgumu uzskatīt par netaisnīgu. Tomēr Dr. iur. J. Rozenbergs atzīst, ka personas tiesības vērsties pret izpildu raksta izsniegšanu nav pietiekamas, jo, pirmkārt, lūgums izsniegt izpildu rakstu tiek izlemts bez pušu piedalīšanās un, otrkārt, lēmumu par izpildu raksta izsniegšanu nevar pārsūdzēt.

5. Šķīrējtiesas nepieder pie tiesu varas sistēmas, kas ir noteikta Satversmes 6. nodaļā un likumā “Par tiesu varu”. Kā Satversmes tiesa jau lēmusi, Satversmes 92. pantā lietotajam apzīmējumam “tiesa” neatbilst institūcija, kas nav izveidota šajos normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2002–20–0103 secinājumu daļas 5. punktu). Tātad šis apzīmējums nav attiecināms uz šķīrējtiesām.
6. Apstrīdētās normas noteic, ka tiesnesis atsakās pieņemt prasības pieteikumu un tiesa izbeidz tiesvedību lietā, ja puses likumā noteiktajā kārtībā vienojušās par strīda nodošanu izskatīšanai šķīrējtiesā. Tātad no normu satura izriet, ka, apstrīdot to atbilstību Satversmes 92. pantam, Pieteicējs ir uzskatījis tās par neatbilstošām konkrētām šajā pantā garantētajām tiesībām, proti, tiesībām vērsties tiesā.

Satversmes 92. panta pirmais teikums, saskaņā ar kuru “ikviens var aizstāvēt savas tiesības un pienākumus taisnīgā tiesā”, ietver gan materiālas, gan procesuālas dabas normu. Citiem vārdiem sakot, ikvienam ir tiesības uz tiesu pieejamību un tiesas procesam jābūt taisnīgam. Kā Satversmes tiesa norādījusi jau agrāk, tiesību uz taisnīgu tiesu materiālais un procesuālais aspekts ir nesaraujami saistīti: nebūtu nozīmes iztiesāšanas procesa taisnīgumam, ja netiktu nodrošināta šā procesa pieejamība, un otrādi – tiesas pieejamība būtu lieka, ja netiktu nodrošināts procesa taisnīgums (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003–04–01 secinājumu daļas 1.1. punktu).

7. Satversmes 8. nodaļā garantētās pamattiesības, kuru ierobežošana paredzēta tieši, ir uzskaitītas Satversmes 116. pantā, taču tiesības uz taisnīgu tiesu starp tām nav minētas. Tomēr, kā Satversmes tiesa norādījusi jau agrāk, no 116. panta neizriet, ka 92. pantā garantētās tiesības ir absolūtas.

7.1. Satversmes tiesa jau ir lēmusi, ka Satversmes 92. panta saturs noskaidrojams kopsakarā ar 89. pantu, kas noteic: “Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.” No šā panta redzams, ka likumdevēja mērķis nav bijis pretstatīt Satversmē ietvertās cilvēktiesību normas starptautiskajām cilvēktiesību normām, bet tas bijis gluži pretējs – panākt šo normu savstarpēju harmoniju (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003–04–01 secinājumu daļas 1. pun-ktu). Gadījumos, kad ir šaubas par Satversmē ietverto cilvēktiesību normu saturu, tās tulkojamas pēc iespējas atbilstoši tai interpretācijai, kāda tiek lietota starptautisko cilvēktiesību normu piemērošanas praksē (sk. Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000–03–01 secinājumu daļas 5. punktu un 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002–04–03 secinājumu daļas 1. punktu).
Konvencijas 6. pants noteic: “Ikvienam ir tiesības, nosakot civilo tiesību un pienākumu […] pamatotību, uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, ar likumu noteiktā tiesā.”
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) lietā “Golders pret Lielbritāniju”, secinot, ka Konvencijas 6. panta pirmā daļa ietver arī tiesības vērsties tiesā, tomēr uzsvēra, ka šīs tiesības nav absolūtas (sk.: Golder v. United Kingdom [1975] ECHR 1, para. 38). Vēlāk lietā “Devīrs pret Beļģiju” ECT jau norādīja, ka iespēja atteikties no tiesībām vērsties tiesā ir gluži parasta parādība līgumslēdzēju valstu tiesību sistēmās un ka vienošanās par šķīrējtiesu ir tipisks šādas atteikšanās piemērs. Ja vien atteikšanās notikusi pēc brīvas gribas, tā nav pretrunā ar Konvencijas 6. pantu, jo sevišķi tāpēc, ka “indivīdam un justīcijas sistēmai [no atteikšanās] izriet nenoliedzamas priekšrocības” (Deweer v. Belgium [1980] ECHR 1, para. 49). Turklāt ECT norādīja, ka jautājumā par atteikšanos no tiesībām vērsties tiesā tā piekrīt Eiropas Cilvēktiesību komisijas viedoklim lietā “X pret Vāciju” (sk.: X c. Allemagne, n° 1197/61): saskaņā ar komisijas vērtējumu atteikšanās uzskatāma par notikušu pēc brīvas gribas pat tad, ja persona ir varējusi izvairīties no šķīrējtiesas līguma noslēgšanas, vienīgi izvēloties sevi nesaistīt ar līgumu, kurā iekļauta šķīrējtiesas klauzula.
Turklāt, pēc Eiropas Padomes Minis-tru komitejas domām, strīdu risināšana šķīrējtiesās ir ne tikai pieļaujama, bet pat vēlama. 1986. gada 16. septembra rekomendācijas Nr. R (86) 12 “Līdzekļi tiesu pārmērīgās noslogotības novēršanai un samazināšanai” (turpmāk – Rekomendācija) IV ieteikumā sacīts, ka dalībvalstu valdības tiek aicinātas apsvērt iespēju “spert soļus, kas pienācīgā veidā un piemērotos gadījumos padarītu šķīrējtiesas par vieglāk pieejamu un efektīvāku tiesas procesa aizstājēju” (Measures to prevent and reduce the excessive workload in the courts, Council of Europe, 1987, p. 6).
7.2. Tomēr, kā Satversmes tiesa norādījusi agrāk, tulkojot Satversmes normas, tostarp 92. pantu, atbilstoši starptautisko cilvēktiesību normu piemērošanas praksei, vienlaikus arī jāpārliecinās, vai attiecīgajā normā nav ietvertas plašākas tiesības, nekā noteic starptautiskie dokumenti (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2001–08–01 secinājumu daļas 3. punktu).
Satversmes tiesa vairākkārt secinājusi: Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās normas tulkojamas sistēmiski (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002–04–03 secinā-jumu daļas 2. punktu un 2002. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2002–09–01 secinājumu daļas 1. punktu). Pieņēmums, ka Satversmes 92. pantā paredzētajām katras konkrētas personas tiesībām vispār nevar noteikt ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan ar Satversmē garantētajām citu personu pamattiesībām, gan arī ar citām Satversmes normām (sk. šā sprieduma 8.1. punktu, kā arī minēto Satversmes tiesas 2002. gada 26. novembra sprie-dumu lietā Nr. 2002–09–01 un 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003–04–01 secinājumu daļas 1.1. punktu).
Turklāt Satversmes 86. pants noteic: “Tiesu var spriest tikai tie orgāni, kuriem šīs tiesības piešķir likums, un tikai likumā paredzētā kārtībā.” Skatot kopsakarā Satversmes 86. un 92. pantu un ievērojot vārdus “tikai likumā paredzētajā kārtībā”, secināms, ka ar likumu var ierobežot tiesības vērsties tiesā, ja ierobežojums, kā secinājusi ECT attiecībā uz Konvencijas 6. panta pirmajā daļā paredzētajām tiesībām, ir noteikts ar likumu, ierobežojumam ir leģitīms mērķis un ierobežojums ir samērīgs ar leģitīmo mērķi (sk. ECT spriedumu lietā Fayed v. United Kingdom [1994] ECHR 27, para. 65, kā arī Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003–04–01 secinājumu daļas 1.2. punktu).
Satversmes tiesa nepiekrīt Pieteicēja apgalvojumam, ka labprātīga pamattiesību ierobežošana personai nevar būt saistoša. Šo nostāju Pieteicējs nepamato citādi kā vien ar piemēriem: nevarot būt spēkā līgums, ar kuru persona apņemas ierobežot, piemēram, pasīvās vēlēšanu tiesības, tiesības apvienoties arodbiedrībās, kā arī reliģijas brīvību; no tā tiek secināts, ka “tāpat nevar būt spēkā līgums, ar kuru persona atsakās no savām [...] Satversmes 92. pantā [...] garantētajām cilvēktiesībām”. Šāda argumentācija nav pietiekama, jo izmantotie piemēri šķiet būtiski atšķirīgi no lietā aplūkojamā jautājuma par apstrīdēto normu atbilstību Satversmē nostiprinātajām tiesībām vērsties tiesā un Pieteicējs nav skaidrojis, vai un kādēļ būtu saskatāmas līdzības. Satversmes tiesas uzdevums šajā gadījumā nav izstrādāt vispārēju teoriju par brīvprātīgas pamattiesību ierobežošanas pieļaujamību, bet gan izvērtēt apstrīdēto normu nepieciešamību un samērīgumu, tāpēc ir gana norādīt, ka nepieciešams šādu ierobežojumu attaisnojuma priekšnoteikums ir leģitīmu interešu esamība.
7.3. Tātad Satversmes 92. pantā noteiktās tiesības vērsties tiesā, nedz skatītas atsevišķi, nedz kontekstā ar starp-tautiskajām cilvēktiesību normām, nav absolūtas un var tikt ierobežotas.

8. Lemjot par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 92. pantam, jāpiekrīt iepriekš citētajam apgalvojumam (sk. šā sprieduma 7.1. punktu), ka personai un tiesu sistēmai tās nodrošina nenoliedzamas priekšrocības.

8.1. No Satversmē garantētajām tiesībām uz īpašumu izriet arī tiesības brīvi ar to rīkoties, piemēram, slēdzot civiltiesiskus līgumus. Šis civiltiesiskās brīvības princips tiktu ierobežots, ja līdzējiem nebūtu iespējams vienoties par sev pieņemamu līguma saturu, tostarp paredzot strīdu izskatīšanu šķīrējtiesā nolūkā izmantot šāda risinājuma priekšrocības. Arī Eiropas Cilvēktiesību komisija ir norādījusi: “Kamēr vien šķīrējtiesas process ir balstīts uz strīda dalībnieku vienošanos, [ierobežojums vērsties tiesā] ir dabiskas sekas to brīvībai savstarpējās attiecības regulēt pēc saviem ieskatiem” (Axelsson v. Sweden, No 11960/86). Tiesību zinātnē pat atzīts, ka pušu dispozitivitāte ir viena no cilvēktiesību izpausmēm, kas nepieciešama personiskās brīvības īstenošanai (sk.: Jayme, E. Menschenrechte und Theorie des Internationalen Privatrechts, Jahresheft 1991/1992 der Internationalen Juristenvereinigung Osnabrück, Osnabrück, 1992, p. 25). Tādēļ absolutizētas tiesības vērsties tiesā nonāktu pretrunā ar citām konstitucionāla ranga tiesībām un radītu Satversmē nostiprināto pamattiesību nesabalansētību.
8.2. Apstrīdētās normas nodrošina civiltiesisko brīvību, jo līdzēju vienošanās par strīda izskatīšanu šķīrējtiesā nebūtu iespējama tās tradicionālajā un starptautiski pieņemtajā izpratnē, ja tiktu pieļauta tiesvedība vispārējās jurisdikcijas tiesā, izskatot lietu pēc būtības, kaut arī puses vienojušās par strīda nodošanu šķīrējtiesai. Tiesību literatūrā arvien tiek norādīts, ka pie šķīrējtiesas procesa priekšrocībām pieder tā salīdzinoši ātrākā gaita (sk., piem.: Bukovskis, V. Civīlprocesa mācības grāmata, autora izdevums, Rīga, 1933, 570. lpp.), iespējams, arī zemākās izmaksas un šķīrējtiesnešu profesionāla specializācija, nolēmuma galīgums, iespēja vienoties par procesu, kas ir atšķirīgs no vispārējās jurisdikcijas tiesas procesa, kā arī konfidencialitāte (sk., piem.: Sutton, D. St. J., Gill, J. Russell on Arbitration, 22nd edition, Sweet & Maxwell, 2003, pp. 7 – 10; Redfern, A., Hunter, M. Law and Practice of International Commercial Arbitration, 3rd edition, Sweet & Maxwell, 1999, pp. 23 – 30). Satversmes tiesa noraida Pieteicēja argumentu, ka par šķīrējtiesas procesa regulējuma trūkumu uzskatāma tādu prasību neesamība, kuras noteiktu, ka spriedumam jābūt pamatotam ar, pēc Pieteicēja domām, Latvijas materiālo un procesuālo tiesību normām. Gluži otrādi – viena no šāda procesa priekšrocībām ir iespēja vienoties, ka strīdu šķīrējtiesa izšķirs kā samierinātājs (amiable compositeur) vai saskaņā ar “taisnīgo un labo” (ex aequo et bono), vai arī pamatojoties uz starptautiskās tirdzniecības paražām (lex mercatoria). Empīriskos pētījumos ir konstatēts, ka lielu nozīmi komersanti piešķir iespējai efektīvi, ātri un ērti ieviest šķīrējtiesas nolēmumus, kā arī aizliegumam iesniegt ape-lāciju pēc būtības (sk.: Bührling – Uhle, Ch. Arbitration and Mediation in International Business: Designing Procedures for Effective Conflict Management, Kluwer Law International, 1996, pp. 136 – 137). Arī jau minētās Rekomendācijas (sk. šā sprieduma 7.1. punktu) skaidrojumā Ministru komiteja norāda, ka šķīrējtiesas darbības ātrums, profesionālā specializācija un salīdzinoši mazāk formālais process ir neapšaubāmas tās priekšrocības (pp. 15 – 16).
8.3. Strīdu izskatīšana šķīrējtiesās arī samazina vispārējās jurisdikcijas tiesu noslogotību (sk. Rekomendāciju, kā arī Eiropas Cilvēktiesību komisijas lēmumu lietā Axelsson v. Sweden, No 11960/86). Šķīrējtiesas līguma un procesa privāttiesiskais raksturs izslēdz iespēju veikt precīzu šādi izskatīto lietu uzskaiti. Taču arī statistika attiecībā uz piespiedu izpildes pieprasīšanu liecina, ka šis skaits nav nenozīmīgs. Kā, atsaucoties uz Tieslietu ministrijas sniegtajām ziņām, atbildes rakstā norāda Saeima, 2003. gadā ir iesniegti teju četri tūkstoši pieteikumu par šķīrējtiesu nolēmumu piespiedu izpildi un tikai 49 no tiem tikuši noraidīti.
8.4. Tātad apstrīdētajām normām ir leģitīms mērķis, proti, tās nodrošina strīdu ātru un efektīvu izskatīšanu, mazina tiesu noslogotību, kā arī sniedz vairākas citas priekšrocības.

9. Ņemot vērā, ka Satversmē nostiprināto pamattiesību mērķis ir personas interešu aizsardzība, Satversmes tiesa atzīst, ka brīvā griba, kas šķīrējtiesas līguma noslēgšanas gadījumā izteikta civiltiesiska darījuma formā, ir adekvāts kritērijs pamattiesību ierobežojuma pieļaujamībai. Ja vien netiek aizskartas ar likumu aizsargātās citu personu intereses, nedz likumdevēja, nedz Satversmes tiesas uzdevums nav aizstāt personas gribas izteikumu ar savu vērtējumu par vēlamo rīcības modeli un tā saprātīgumu.

Neraugoties uz minēto atziņu lietā “Albērs un Lekonts pret Beļģiju”, lēmumā par lietas “Sovaniemi pret Somiju” pieņemamību ECT tomēr norādīja, ka konkrētās lietas apstākļos pieteicējs, laikus neiebilzdams pret šķīrējtiesneša neobjektivitāti, bija nepārprotami atteicies no tiesībām uz objektīvu tiesu (sk.: Suovaniemi v. Finland, No 31737/96). Valstij ir pienākums nevis novērst katru procesuālo tiesību pārkāpumu, bet gan nodrošināt iespēju to novērst (sk.: Petrochilos, p. 164). Ņemot vērā šo tiesību nozīmību demokrātiskā sabiedrībā, to ierobežošanas pieļaujamības standartam gan ir jābūt ļoti augstam (sk.: De Wilde, Ooms and Versyp v. Belgium [1971] ECHR 1, para. 65; Deweer v. Belgium, para. 49). Pirmkārt, šo tiesību ierobežošana nevar izrietēt no šķīrējtiesas līguma noslēgšanas vien. Otrkārt, vienmēr prezumējams, ka persona šīs tiesības nav ierobežojusi, ja vien tās rīcība nepārprotami neliecina par pretējo. Treškārt, ierobežojums var būt spēkā vienīgi tiktāl, ciktāl attiecīgās tiesības netiek atņemtas pēc būtības (sk.: Waite and Kennedy v. Germany [1999] ECHR 13, para. 59).

10. Vienlaikus Satversmes tiesa saskata atsevišķas šķīrējtiesas procesa problēmas, kuras pastāv un pēdējā laikā īpaši uzsvērtas Latvijas tiesību zinātnē un praksē (sk., piem.: Torgāns K. Šķīrējtiesas Latvijā: vajadzīgas radikālas pārmaiņas. Jurista Vārds. 2005. 11. janvāris, Nr. 1, 1. – 3. lpp.).

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. – 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Civilprocesa likuma 132. panta pirmās daļas 3. punktu un 223. panta 6. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.
Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs
Aivars Endziņš