Tāda Eiropa nekad agrāk nav bijusi

Šajā nedēļā Eiropas Parlamenta (EP) uzmanības degpunktā bija Līgums par konstitūciju Eiropai. Tas ir jaunais Eiropas Savienības (ES) pamatdokuments, kas apvieno līdz šim daudzos līgumos rakstīto, kā arī ievieš vairākus būtiskus jaunus principus.

Eiropas Parlamenta deputāts Rihards Pīks Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I.

Rihards Pīks ir viens no deviņiem Latvijas deputātiem EP. Viņš darbojas Konstitucionālo jautājumu komitejā. Tomēr viņa saistība ar ES pamatdokumentu ir daudz senāka. R. Pīks bija Latvijas pārstāvis Konventā, kur tika izstrādāts līgums, kā arī bija klāt sammitā pagājušā gada jūnijā, būdams Latvijas ārlietu ministrs, kad dalībvalstu vadītāji aiz slēgtām durvīm vienojās par galīgo līguma tekstu. Tāpēc nebūs pārspīlēts, ja teiksim, ka R. Pīks ir viens no retajiem cilvēkiem Latvijā, kas bijis klāt ES pamatdokumenta tapšanā no sākuma līdz beigām. Tāpēc “Latvijas Vēstnesis” aicināja viņu pastāstīt par šā dokumenta nozīmīgumu un jauninājumiem, ko tas ienesīs.

Ko Līgums dos Latvijai?

– Līgums par konstitūciju Eiropai tiek dēvēts par jaunu pagrieziena punktu Eiropas vēsturē. Latvijā līdz šim par Līgumu diskutēts maz. Kas ir būtiskākais, ko tas dod Latvijai un tās iedzīvotājiem?

– Jāatzīst, ka tiešā veidā Līgums par konstitūciju Eiropai Latvijas iedzīvotājus neietekmēs. Uzmanība jāpievērš tam, kas tajā teikts un kā tas nākotnē varētu ietekmēt Latviju kā vienu no ES dalībvalstīm. Manuprāt, būtiskākais ir tas, ka Līgumā daudz skaidrāk noteikti pilnvaru jautājumi. Plašāk paskaidrots, kādas ir ES pilnvaras, kādas ir Eiropas Komisijas pilnvaras, ko dara EP un kas paliek nacionālo valstu ziņā. Un tas Latvijai kā ES dalībvalstij ir svarīgi. Tāpat tas, ka skaidri definētas nacionālo parlamentu pilnvaras un ietekmes sfēras. Piemēram, Līgumā noteikts tā sauktais nacionālo parlamentu sekošanas princips.

– Ko tas nozīmē? Vai to, ka nacionālajam parlamentam būs tiesības tikai sekot līdzi jautājumu lemšanai?

– Saskaņā ar šo principu palielinās nacionālo parlamentu ietekme. Ir noteikts, ka, tiklīdz parādās likumdošanas akta projekts, tas jānosūta ne tikai nacionālajām valdībām, kā tas tiek darīts līdz šim, bet arī nacionālajiem parlamentiem. Lai ar likumdošanas aktu iepazītos, dotas sešas nedēļas laika. Gan valdības, gan parlamenti var izteikt savus iebildumus. Ja trešdaļa dalībvalstu valdību vai parlamentu protestē, likumdošanas akts jāpārskata un jāveido jauna tā redakcija.
Turklāt līdz ar Līguma stāšanos spēkā paredzēts ne tikai nacionālo parlamentu ietekmes pieaugums – spēcīgāks kļūs arī Eiropas Parlaments. Pēc Līguma stāšanās spēkā vienīgajai ES pilsoņu tieši vēlētajai institūcijai būs lielākas iespējas ietekmēt lēmumu pieņemšanu. Piemēram, ir paplašināts to jautājumu skaits, kuros EP ir koplemšanas tiesības (koplemšanas procedūra paredz, ka EP ir tiesības apturēt lēmuma tālāku virzību – red.) ar Padomi.
ES ir daudz kritizēta par tās lēno lēmumu pieņemšanas procesu. Visi zina, ka no dokumenta izstrādes līdz pieņemšanas brīdim var paiet pat divi gadi. Garais lēmumu pieņemšanas process ir arī viens no ES klupšanas akmeņiem, kas kavē dinamisku attīstību. Konstitūcija ienes jaunas vēsmas arī šajā sakarā. Daudzos gadījumos ir saīsinātas procedūras. Piemēram, paplašināts to jautājumu loks, kuri izlemjami ar kvalificēto balsu vairākumu, nevis pēc vienbalsības principa. Skaidrs, ka visu valstu vienbalsīgu piekrišanu panākt grūtāk, tam nepieciešams ilgāks laiks. Turklāt dažkārt kāda valsts mēdz bloķēt lēmuma pieņemšanu, un tas nenāk par labu pārējām valstīm. Straujāka lēmumu pieņemšana nav drauds mūsu pašapziņai un suverenitātei. Tā ir iespēja panākt dažādu problēmu dinamiskāku un ātrāku risinājumu.

– Vai lēna un pamatīga lēmumu izskatīšana nav sinonīms vārdam “demokrātija”? Vai ātrāka risinājuma meklējumos nesamazināsies mūsu iespējas ietekmēt lēmumus, jo tie mazāk tiks saskaņoti nacionālajā līmenī?

– Manuprāt, pretruna ir tikai teorētiska. Ir jānošķir gadījumi, kad pamatīgāka saskaņošana ir nepieciešama, no gadījumiem, kad tā ir lieka laika šķiešana. Piemēram, Parlamentā cilvēki runā par vienu un to pašu dažādos līmeņos, un tas ir bezjēdzīgi. Ja tev ir kas sakāms, runā, bet nevajag atkārtoties. It kā demokrātiska procedūra: katrs var izteikties, un katrs ir jāuzklausa. Bet bieži vien šis princips tiek pārspīlēts. Ir jāievēro pašdisciplīna un jāizsver gadījumi, kuros jāpanāk straujāks risinājums.
Kopumā jāteic, ka jaunā konstitūcija ir nepieciešama šodienas ES. Paplašināta 25 dalībvalstu Savienība nevar efektīvi darboties pēc pašreizējiem noteikumiem. Globālajā pasaulē tā sāk atpalikt.

– Kas ir tas būtiskais, ko šis Līgums Eiropas Savienībai dos kopumā? Ko tas nozīmēs cilvēkiem, kas pēc vairākiem gadu desmitiem par Līguma apstiprināšanu lasīs vēstures grāmatās?

– To grūti pateikt. Es neņemos šajā brīdī apgalvot, ka tas ir būtisks pagrieziens Eiropas vēsturē. Līguma nozīmi Eiropas attīstībā varēs izvērtēt pēc laika.

Vai lielās valstis piekāpās vairāk?

– Jūs esat cilvēks, kas aktīvi piedalījies Līguma par konstitūciju Eiropai izstrādē. Bijāt klāt arī brīdī, kad dalībvalstu līderu starpā tika panākta galīgā vienošanās. Kuros jautājumos mēs piekāpāmies?

– Jāsaka atklāti: ļoti piekāpties mums Līguma sakarā nav nācies. Ir pat tā, ka lielās valstis piekāpās vairāk. Mazās valstis ir ieguvušas lielāku iespēju ietekmēt lēmumus. Piemēram, ja runājam konkrēti par Latviju un mūsu ietekmi. Eiropas Ministru padomē Līgumā paredzētā balsošanas kārtība mums ir labvēlīgāka nekā pašreizējā sistēma. Procentuāli rēķinot, līdz ar Līguma stāšanos spēkā Latvijai būs lielāka ietekme uz lēmumu pieņemšanu.

Vai tuvāk federatīvai Eiropas valstij?

– Diskusijās par ES pamatlīguma izstrādi aizvien izskan argumenti par iespējamo Savienības virzīšanos tuvāk federālajai valstij. Cik pamatotas, jūsuprāt, ir šīs bažas? Vai tiešām Līgums par konstitūciju Eiropai nozīmē federālu Eiropas Savienoto Valstu izveidošanos?

– Man šķiet, ka tas nav nedz solis tuvāk federatīvai Eiropas valstij, nedz solis atpakaļ. Valstis paliek tur, kur tās ir. Gan jāpiebilst, ka viedokļi par šo jautājumu mēdz būt radikāli pretēji. Ir arī cilvēki, kas uzskata, ka Līgums ir solis tālāk no Eiropas federatīvas valsts izveides, jo tagad precīzi noteiktas nacionālo valstu kompetences, kurās Eiropa nedrīkst iejaukties.
Manuprāt, jautājumā par valstu tuvināšanos nozīmīgākie nav parakstītie dokumenti. Tas process nenotiks ar likumdošanas aktiem.
Manā skatījumā, jaunais līgums seko attīstībai. Tiek fiksēta sasniegtā situācija. ES gadījumā deleģēto jautājumu ir samērā nedaudz, lai runātu par federatīvu valsti.
Man šķiet, būtisks jautājums, runājot par bažām, ka ES tuvinās federatīvai valstij, ir Līgumā paredzētā izstāšanās procedūra. Jebkurā brīdī Latvijas tauta var pieņemt lēmumu izstāties no ES. Turklāt jāpiebilst, ka arī agrāk, kad šāda procedūra ES dokumentos nebija paredzēta, jau ir bijuši precedenti. Piemēram, no ES ir izstājusies dalībvalsts Dānijas daļa – Grenlande.

– Tomēr Līgumā runāts par tradicionāli valstij piederīgiem atribūtiem – prezidentu, ārlietu ministru, parlamentu, tiesu, karogu, himnu utt. Tas nevilšus vedina uz pārdomām, kāda tad ir ES atšķirība no valsts.

– Atšķirība ir, ja analizējam procesus dziļāk.
Piemēram, Eiropas tiesa lemj tikai par jautājumiem, kas ir ES kompetencē. Tur valstu iekšējie jautājumi netiek izšķirti. Tie ir uzticēti nacionālajām tiesām, kas lemj saskaņā ar nacionālo likumdošanu.
Tāpat ir atšķirība, ja skatāmies uz tiesībām brīvi pārvietoties ES iekšienē. Kam šīs pilnvaras ir dotas? Pilsoņiem. Savukārt varas iestādes, piemēram, policija, nedrīkst šķērsot valsts robežu bez īpašas saskaņošanas ar valsti, kurā grib iebraukt. Tātad bandīti drīkst šķērsot robežu, bet kārtības sargi ne. Tas noteikti apliecina, ka ES nav valsts, bet tikai valstu savienība.
Viens no konstitūcijas jaunievedumiem ir prezidents. Atzīšos, arī man radās šaubas, vai tas ir vajadzīgs. Tomēr pamatā ir praktiski iemesli, lai ES varētu labāk funkcionēt un līdz ar to panākt iedzīvotāju dzīves līmeņa celšanos. Līgums paredz, ka prezidentam būs dotas tikai pārstāvniecības pilnvaras sasaukt padomes sēdes, kā arī reprezentatīvas funkcijas. Prezidentu ievēlēs valstu vadītāji. Tātad arī tas nozīmē, ka nacionālās valstis būs noteicējas. Lēmums būs jāpieņem mums pašiem, neviens to nedarīs mūsu vietā.

– Henrijs Kisindžers pārmetis: ja viņš grib piezvanīt ES, nav zināms, ar kuru lai runā. Vai Līgumā par konstitūciju Eiropai paredzētie jaunie amati atrisinās šo situāciju? Vai ASV varēs piezvanīt Eiropai?

– Prezidents tiešām pārstāvēs Eiropu. Savukārt ES kopējo ārējo un drošības politiku pārstāvēs ārlietu ministrs. Viņam būs dubulta pakļautība. No vienas puses, viņu izvirzīs Eiropas Padome (dalībvalstu vadītāji), no otras, viņš būs Eiropas Komisijas loceklis, kas aizstāv kopējās Eiropas intereses. Tomēr viņš nevarēs neko vairāk darīt, kā tikai to, ko akceptējušas dalībvalstis.
Mēs vienmēr cenšamies meklēt analogu, bet ES ir tāds veidojums, kāda iepriekš nav bijis. Tās nav Amerikas Savienotās Valstis, tā nav nekāda cita savienība. Tā ir neatkarīgu valstu savienība, kura veidojusies vēsturiskas nepieciešamības rezultātā, ņemot vērā ģeogrāfisko izvietojumu un kopējas morālās vērtības.

Vai referendumi neizgāzīs Līgumu?

– Bieži kā galvenais Līguma klupšanas akmens tiek minēta tā ratifikācija. Viena lieta ir panākt vienošanos dalībvalstu līderu starpā, pavisam kas cits – akceptēt šo jautājumu katrā nacionālajā parlamentā vai pat tautai referendumā. Vai tautas balsojums varētu radīt problēmas ar Līguma stāšanos spēkā?

– Referendumi tiešām varētu radīt aizķeršanos ar Konstitucionālā līguma spēkā stāšanos. Es pieļauju, ka papildu negatīvu ietekmi varētu radīt dažādu politisko spēku vēlēšanās pretnostatīt sevi opozīcijas partijām un tādējādi vākt sev vēlētāju balsis. Tā ir īstermiņa domāšana, kas uz spēles var likt ilgtermiņa mērķus. Es ceru, ka veselais saprāts uzvarēs.

– Strādājot EP, jūs runājat ar kolēģiem un tādējādi iegūstat informāciju par situāciju dažādās valstīs. Jūsuprāt, kurās valstīs varētu būt problēmas ar Līguma par konstitūciju Eiropai ratifikāciju?

– Francijā un Lielbritānijā. Īpaši bīstama varētu būt Līguma un Turcijas jautājuma sasaistīšana Francijā. Domāju, ka tieši opozīcijas partijas kā galveno argumentu izmantos Turciju.

Vai Saeimas deputāti zina, par ko balsos?

– Šķiet, Latvijā lēmumu par Līguma ratifikāciju pieņems Saeima. Bieži kā arguments pret referenduma rīkošanu tiek izmantots teiciens, ka dokuments ir pārāk sarežģīts un garš, lai pilsoņi, dodoties pie urnām, pieņemtu izsvērtu lēmumu. Kā jums šķiet, cik kompetenti ir Saeimas deputāti pieņemt lēmumu par šā Līguma ratifikāciju? Vai viņi pietiekami pārzina dokumentu, lai pieņemtu izsvērtu lēmumu?

– Domāju, ka noteikti lielākā daļa Saeimas deputātu zina tikai par Līguma “virsējo daļiņu”. Viņu zināšanas par šo jautājumu nav dziļas. Tomēr katrā frakcijā ir cilvēki, kas atbild par šiem jautājumiem, un līdz ar to arī viņu zināšanas ir plašākas. Viņi tad arī var saviem kolēģiem izskaidrot būtiskākās lietas par šo nozīmīgo dokumentu. Domāju, ka prasīt no katra deputāta, lai viņš izlasītu Līgumu, būtu par daudz. Dokuments ir diezgan sarežģīts un garš, lai gan tika pielikts ļoti daudz pūļu, lai vienkārši izskaidrotu ES darbības pamatprincipus.

Ilze Sedliņa, “LV” speciālkorespondente Strasbūrā