Arī tad virsnieki mācījās ārzemēs

Juris Taube

Jura Taubes šūpulis kārts 1895.gada 10.jūlijā lauksaimnieka ģimenē Kuldīgas apriņķa Skrundas pagasta Rugājos. Kad Juris 1915.gadā absolvēja Tukuma komercskolu, Pirmais pasaules karš jau plosījās pilnā spēkā. Neatlika nekas cits, kā tā paša gada jūlijā doties kā brīvprātīgajam uz 20. Somijas dragūnu pulku, kas aizstāvēja dzimto Dievzemīti. Ieguvušu pirmo militāro pieredzi, J.Taubi pēc gada nosūtīja uz Oranienbaumas praporščiku skolu Petrogradā, kuru pabeidza, kā jau kara laikā, paātrināti – nepilnos sešos mēnešos. Kā kavalēristu viņu 1916.gada decembrī nosūtīja turpināt dienestu 4.Maskavas atsevišķajā jātnieku brigādē, kopš 1917.gada oktobra – 12.atsevišķajā pulkā. Tur tika iegūta korneta pakāpe, ar kuru sākās virsnieka gradācija Krievijas kavalērijā.
Cita lieta dzimtenē, kur viņš atbrauca 1918.gada pavasarī un, gadu pavadījis tēva mājās vācu okupācijas laikā, stājās Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēku rindās. J.Taube sāka dienestu J.Baloža brigādes jātnieku nodaļā, no 1919.gada maija – 3.Latgales eskadronā. Eskadrons 1919.gada oktobrī un novembrī karoja ar bermontiešiem Piņķu muižas rajonā, frontes kreisajā flangā, pie Annas muižas un Annas kroga, piedalījās uzbrucēju vajāšanā Kalnciema virzienā un Jelgavas atbrīvošanā. J.Taubi par kaujas nopelniem cīņā pret Latvijas ienaidniekiem 1920.gada novembrī apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni. Jau no minētā gada sākuma viņš komandēja 1.Latgales atsevišķo eskadronu, aprīlī saņemot kapteiņa dienesta pakāpi. 1923.gada septembrī brašais kavalērists beidza miera laika virsnieku kursus, bet nākamā gada 8.oktobrī, kā liecina dienesta saraksts, saņēma atļauju “doties pirmā likumīgā laulībā ar jaunavu Elvīru Bumburu”.
Lai apgūtu poļu valodu un viņu bruņoto spēku pamatus, J.Taubi 1928.gada jūlijā piekomandēja Polijas armijas 22.ulānu pulkam. Nākamā gada jūnijā viņš pabeidza Polijas Centrālo kavalērijas skolu, jūlijā saņēma Triju Zvaigžņu ordeni un drīz pēc tam kļuva par diviziona komandieri jātnieku pulkā. J.Taube, 1933.gadā ar pirmās šķiras diplomu beidzis bataljona komandiera kursus un 1934.gadā saņēmis pulkvežleitnanta uzplečus, tikpat sekmīgi pēc trim gadiem absolvēja Augstāko karaskolu.
Viņa vērtējums, neslēpjot arī vājās puses, bija fiksēts pēdējās – 1939.gada – atestācijas dokumentā. Objektivitātes labad citēsim to pilnīgi.
“Fiziski labi attīstīts un spējīgs panest kara dienesta grūtības kā miera, tā kara laika apstākļos.
Garīgi vidēji attīstīts, ar pagausu uztveri. Nav ātru orientēšanās spēju dažādos apstākļos.
Morāliskā ziņā defekti nav novēroti.
Draudzīgs, ar mīkstu raksturu, viegli padodas vadībai.
Reibinošus dzērienus lieto maz, un to lietošana neatstāj iespaidu nedz uz dienestu, ne izturēšanos sabiedrībā.
Ārpus dienesta nododas savu zināšanu papildināšanai.
Dienesta pienākumus pārzin un cenšas izpildīt pēc iespējas labi.
Attiecībās pret priekšniekiem, līdzstrādniekiem, padotiem un sabiedrībā korekts, pieklājīgs un patīkams. Pret apakšniekiem taisnīgs, bezpartejisks un pietiekoši rūpīgs. Karavīru dzīvi pārzina labi. Kā audzinātājs vidējs – trūkst neatlaidības un pārliecinošas autoritātes. Kā jātnieks labs.
Taktiskā izpratne vidēja.
Savu tiesību robežās patstāvīgs. Pašierosme vēlama lielāka.
Drosme uzņemties atbildību vajadzības gadījumā – pietiekoša.
Savam pašlaik ieņemamam amatam sagatavots pietiekoši labi.
Slēdziens: labs.”
1. Jātnieku pulka komandieris, pulkvedis /Liepiņš/
9.XI 39.
Norakstīts pareizi.
1. Jātnieku pulka adjutants, kapteinis
Zemgales divīzijas komandiera ģen. Ž.Baha secinājums bija: “Labs. Atstājams ieņemamā amatā.” Tādās pašās domās bija armijas komandieris ģen. K.Berķis (LVVA, min.1., 99.–100.lp.).
1940.gada augustā J.Taubi iecēla par jātnieku pulka komandiera v.i., atzina gan tikai uz dažiem mēnešiem, jo jau oktobrī viņu atvaļināja, bet nerepresēja.
J.Taube vācu okupācijas laikā diemžēl uzticīgi kalpoja nacistiem, komandējot 272., pēc tam 277.kārtības dienesta bataljonu (vēlāko 1.Rīgas policijas pulku), bet kara beigās no kavalērista “pārkvalificējās” par Latviešu leģiona 19.divīzijas 19.sapieru bataljona komandieri. Izpelnījies, par laimi, ne koka, bet divus vācu dzelzskrustus, bijušais Latvijas nacionālās armijas pulkvežleitnants Juris Taube kaujās Kurzemē 1944.gada decembrī tika ievainots, evakuēts uz Vāciju, kur mira Rēgensburgas lazaretē 1945.gada 6.augustā.

Vilis Janums

Amatnieka dēls, nākamais pulkvedis nācis pasaulē 1894.gada 7.janvārī Bauskas apriņķa Codes pagastā. Pabeigušam Bauskas pilsētas skolu, viņam 1914.gada oktobrī vajadzēja doties dienēt 2.artilērijas jātnieku brigādē, jo pirmā dižā tautu slepkavošana jau gāja vaļā. Jaunais zemgalietis divas reizes mācījās Oranienbaumā pie Petrogradas – vispirms 1916.gada janvārī pabeidza praporščiku skolu un tā paša gada vasarā – virsnieku skolu. Sācis karot krievu 198.rezerves pulkā, viņš 1916.gada martā nokļuva ilgotajos latviešu strēlniekos – sākumā rezerves bataljonā (vēlākajā pulkā), pēc tam 4.Vidzemes pulkā, par varonību izpelnoties Svētā Staņislava III šķiras ordeni un Svētā Jura krustu.
V.Janumam 20.gados vajadzēja daudz mācīties, lai kļūtu par īsteni profesionālu virsnieku. Viņš vispirms pabeidza Izglītības ministrijas rīkotos kursus karavīriem vidusskolas programmas apjomā, tad kara nopelnu dēļ paaugstināts par virsleitnantu (1920) un kapteini (1921), ar pirmās šķiras diplomu 1924.gadā absolvēja virsnieku kursus. V.Janums 1928.gadā iestājās Čehoslovākijas Kara akadēmijā. Latvijas kara ministrs ģen. E.Kalniņš 1928.gada 10.augustā lūdza iekšlietu ministru izsniegt dienesta pasi 2.Ventspils kājnieku pulka kapteinim Vilim Janumam un viņa sievai Līnai (komandiera atļauju precēties viņš bija saņēmis jau 1921.gada 2.septembrī – R.T.) braukšanai uz Čehoslovākiju līdz 1930.gada 1.novembrim. Šīs valsts armija tajā laikā sekoja franču militārajām tradīcijām un skaitījās viena no modernākajām Eiropā.
Pēc augstākās militārās izglītības iegūšanas V.Janums tika paaugstināts par pulkvežleitnantu un turpināja dienestu, tagad jau armijas štāba operatīvajā daļā. No 1934.gada bija mācībspēks Augstākajos militārajos kursos. Lai iegūtu bataljona komandēšanas cenzu, viņu 1937. un 1938.gadā piekomandēja 6.Rīgas kājnieku pulkam. Triju Zvaigžņu un Viestura ordeņa kavalieri V.Janumu 1939.gadā paaugstināja par pulkvedi un iecēla par Kurzemes divīzijas štāba priekšnieku. Šo rindiņu autoram nav gadījies lasīt arhīvā nevienu tik spīdošu Latvijas armijas virsnieka vērtējumu, kādu saņēma V.Janums pēdējā atestācijā 1939.gadā. Lūk, tā pilnīgs teksts.
“Pulkveža Januma fiziskā attīstība ļoti laba. Kara dienesta grūtības viegli panesīs arī kara apstākļos.
Garīgā attīstība ļoti laba. Morāle un ētika nevainojamas.
Raksturs atklāts, nosvērts, noteikts, miermīlīgs. Ļoti centīgs un pašdarbīgs.
Alkoholiskus dzērienus lieto izņēmuma gadījumā, un tam nekādu negatīvu iespaidu nav nedz uz dienesta pienākumu izpildīšanu, nedz arī uz izturēšanos sabiedrībā.
Disciplinēts. Pret padotiem prasošs, taisnīgs un ar savām lielām zināšanām ieguvis cienību pie tiem.
Taktiskā izpratne ļoti laba. Kā zinību pasniedzējs rūpīgi sagatavo savus darbus un prot tos iespaidīgi pasniegt saviem klausītājiem.
Ļoti labs. Skaitāms kā kandidāts pulka komandiera amatam.

Augstākās karaskolas priekšnieks ģenerālis Rozenšteins

Noraksts pareizs: Augstākās karaskolas adjutants, kapteinis
(paraksts nesalasāms)”

Tāds komandieris nebija vajadzīgs padomju okupantiem, kuri 1940.gada oktobrī atvaļināja V.Janumu no nacionālās armijas, kas bija pārveidota par 234.teritoriālo strēlnieku korpusu. Viņš bija to nedaudzo Latvijas augstāko virsnieku vidū, kuri, gribēdami izvairīties no represijām, pēc valsts aneksijas sākumā izceļoja uz Vāciju, kur darbojās Latvju kareivju nacionālajā savienībā.
Atgriezies dzimtenē 1941.gada jūlijā, V.Janums, tāpat kā ne viens vien latviešu virsnieks, par nožēlošanu, iekļāvās kolaborācijas kustībā, uzcītīgi kalpojot nacistiskajiem okupantiem kā referents t.s. pašpārvaldes Iekšlietu ģenerāldirekcijā un kopš 1943.gada komandējot Latviešu leģiona 15.divīzijas 33.pulku, ne velti saņemot divus (!) vācu dzelzskrustus. Beidzot saprazdams, ka Vācija tomēr ir karu zaudējusi, viņš 1945.gada aprīlī Berlīnes kauju laikā izveda savu pulku uz Rietumiem, kur padevās ASV armijai. Pēc gūsta Vilis Janums dzīvoja Vācijā, kur bija 1946.gadā nodibinātās “Daugavas vanagu” organizācijas pirmais priekšnieks. Pa Mūžības ceļu aizgāja Minsterē 1981.gada 6.augustā.

Voldemārs Jakubovs

Nākamais pulkvežleitnants dzimis 1894.gada 6.maijā Jaunjelgavas apriņķa Valles pagastā. Absolvējis Jaunjelgavas četrklasīgo tirdzniecības skolu, jauneklis tika mobilizēts un 1916.gada martā sāka dienestu cariskās Krievijas armijas 1.aviācijas rotā Petrogradā, vēlāk – Kronštates cietokšņa aviācijas nodaļā. V.Jakubovs 1918.gada beigās un 1919.gada sākumā bija spiests vairāk nekā pusgadu kalpot latviešu padomju aviācijas nodaļā. Pārliecinājies, ka tā nav īstā armija, jo karo pret nule nodibinājušos neatkarīgo Latviju, viņš 1919.gada maijā dezertēja, turklāt kā jau aviators, pārlidojot fronti Kurzemē savā gaisakuģī, kas lieti noderēja nacionālo bruņoto spēku veidojamajai aviācijai, kurā viņš iestājās jau nākamajā mēnesī (tās nosaukums bieži mainījās: no 1919.gada oktobra – aviācijas parks, no 1921.gada – aviācijas divizions, no 1926.gada – aviācijas pulks).
Kaprālis V.Jakubovs un virsleitnants F.Zute 1919.gada 28.augustā veica pirmo kaujas lidojumu: Krustpils–Līvāni–Cargrada (Jersika) – Krustpils. V.Jakubovu par kaujas nopelniem nākamajā mēnesī paaugstināja par leitnantu un decembrī jau par virsleitnantu.
V.Jakubovs 1919.gada oktobrī un novembrī piedalījās izlūklidojumos un Bermonta karaspēka bombardēšanā, aizstāvot Rīgu, bet 1920.gada aprīlī un maijā no Rēzeknes – lielinieku frontes izlūkošanā. Viņš bija to četru latviešu kara lidotāju vidū, kuri par varonību Brīvības cīņu laikā tika apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni. Vēlāk V.Jakubovs saņēma Triju Zvaigžņu ordeni un arī Zviedrijas, Polijas un Lietuvas ordeņus un medaļas.
Viņš 1922.gada septembrī ar pirmās šķiras diplomu beidza virsnieku kursus un pēc tam tika iecelts par aviācijas diviziona instruktoru nodaļas komandieri. Pēc gada V.Jakubovu paaugstināja par kapteini, un viņš stājās pie izlūku eskadriļas stūres. Lai pilnīgotu virsniekam nepieciešamās iemaņas, vajadzēja daudz lidot ne tikai Latvijā, bet doties pārlidojumos vai vienkārši komandējumos arī uz citām pilsētām un valstīm – Tallinu, Kauņu, Itāliju, Zviedriju, Somiju un citām zemēm. 1925.gada janvārī bija jāizmēģina divas Anglijā iegādātās apmācības lidmašīnas “Avro”.
No 1925.gada V.Jakubovs komandēja jūras aviācijas nodaļu, no 1926.gada, paaugstināts par pulkvežleitnantu, – jūras aviācijas divizionu. 1927.gada sākumā viņš mācījās jūras aviācijas skolā Francijā, šajā laikā nolidojot 18 stundas un 59 minūtes. Gaisā pavadītais laiks bija svarīgs faktors aviatora kvalifikācijā, tāpēc tas bija pat fiksēts V.Jakubova dienesta gaitas sarakstā. 1927.gada oktobrī viņš devās uz Romu, lai piedalītos IV starptautiskajā gaisa kuģniecības kongresā. Tam nebija gadījuma rakstura – 1928.gadā V.Jakubovam piešķīra Itālijas karaliskās aviācijas goda kara lidotāja nosaukumu un tiesības nēsāt attiecīgo krūšu nozīmi, bet 1930.gadā viņš kļuva par Starptautiskās aviatoru līgas balvas laureātu.
V.Jakubovs nodienēja par jūras aviācijas diviziona komandieri samērā ilgi – deviņus gadus. Viņa pietiekami augstā profesionalitāte bija atspoguļota Latvijas jūras krasta aizsardzības eskadras komandiera jūras kapteiņa Teodora Spādes 1935.gada 15.oktobrī parakstītajā atestācijas vērtējumā:
“a) Vesels, spējīgs panest dienesta grūtības kara un miera laika apstākļos;
b) garīgas spējas labas;
c) morāliskās un ētiskās – labas;
d) raksturs spītīgs, sīkumains, patmīlīgs, kārīgs;
e) reibinošus dzērienus lieto, bet daudz tos nepanes. Uz dienestu tas iespaidu neatstāj.
Sabiedrībā kluss, bet, kad iedzēris, – skaļš;
d) ārpus dienesta nodarbojas ar savu lauku saimniecību, kas atstāj iespaidu uz dienesta pienākumu pildīšanu, jo pie dienesta paliek pārāk maz intereses;
g) savus dienesta pienākumus pārzin labi, tomēr pēdējā gadā tiem nav piegriezis tādu vērību, lai varētu sekmīgi vadīt daļas apmācību, ko nodevis savu tuvāko palīgu rokās. Citādi centīgs, enerģisks, ievēro kārtību un likumību. Nav visai bezpartejisks, kāpēc diviziona iekšējā dzīvē rodas rīvēšanās un šķelšanās virsnieku starpā. Šaušanas apmācība nostādīta labi. Daļas apmācību spējīgs labi vadīt. Pēdējā laikā pats izvairās lidot;
h) savu tiesību robežās patstāvīgs un nebaidās no atbildības, sperot attiecīgus soļus.
Slēdziens. Labs”
Atestācijas komisijas priekšsēdētāja armijas komandiera ģen. Krišjāņa Berķa 1935.gada 9.decembra slēdzienā bija sacīts: “Labs. Atstājams līdzšinējā amatā.” (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 5601.f., I.apr., 2397. 1., 44.–45.lp.)
Iespējams, ka samērā kritiskais raksturojums un ilgais laiks, kas bija pavadīts vienā amatā, lika V.Jakubovam izšķirties 1935.gada jūlijā pašā brieduma laikā par atvaļināšanos no armijas. Taču tas viņu neglāba no apcietināšanas 1941.gada februārī un deportēšanas uz Orenburgas apgabala Soļikamskas soda nometnēm. Padomju okupantu represētais pulkvežleitnants Voldemārs Jakubovs jau 1941.gada 3.septembrī 47 gadu vecumā aizgāja pa mūžības taku.

Rihards Treijs,

prof., Dr.habil.hist.