Apgāda “Likteņstāsti” izdoto grāmatu pirmoreiz vaļā verot, Latvijas Universitātes profesors Ābrams Kleckins uzsvēra:
– Mēs ļoti bieži mēdzam sūdzēties: laiks nebija tāds, apstākļi nebija tādi... kas tad varēja… kas mums ļautu…Izrādās – varēja! Tātad ne laikā ir meklējamas atbildes.
Jaunatne atbildes savā laikā meklē vienmēr. Taču reizumis gadās, ka jaunībā par patiesām un neapstrīdamām uzskatītās atbildes ir tikai šķitums. “Mūsu šūna veica tradicionālo revolucionārās pagrīdes ikdienas darbu. Sanācām kopā, studējām marksismu un ļeņinismu, lasījām referātus par starptautisko stāvokli un revolucionāro kustību Latvijā, par represiju hroniku un tā tālāk. Notika arī tā sauktās praktiskās nodarbības – uz sētām līmējām plakātus ar revolucionāriem saukļiem, rakstījām trafaretus ar visādiem “Nost!” un “Lai dzīvo!”.” (50. lpp.) Tas – par Latvijas brīvvalsti, par pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. Pēc akcijas kinoteātrī “Palladium”, kad jaunie pagrīdnieki ar nelegālās kompartijas CK atbalstu filmas “Tautas dēls” pirmizrādē izlēja pudeles ar smirdošu sērdzelzs un sālsskābes maisījumu, – apcietinājums. “Pēc tam Krievijas cietumos sapratu, ka Termiņcietumā bijusi sava veida paradīze, par kādu vēlāk varēju vienīgi sapņot.” (55. lpp.) Šis “vēlāk” pienāca samērā drīz – pēc 15 gadiem.
Atceroties savus augstskolas gadus, akadēmiķis Jānis Stradiņš sacīja:
– Mūsu grupa bija pēdējā, kas lika pie viņa eksāmenu. Un tas bija 1953. gada janvārī – pirms liktenīgā aresta. Viņš stāstīja par savu komandējumu. Mēs atvadījāmies ar lielu cerību, ka dzirdēsim fizikas kursa turpinājumu, bet Jāzeps pazuda uz vairākiem gadiem. Tas bija dramatisks moments.
“Moments” drausmās realitātes aprises ieguva Maskavā. “Nākamajā rītā agri, pulksten četros, man vajadzēja izlidot uz Taškentu. Saņēmu uzaicinājumu ap pusnakti tikties ar pārējiem komisijas kolēģiem nelielā viesnīcā “Ņeva” Puškina ielā. Kad tur ierados, kadru daļas pārstāvis mani iepazīstināja ar diviem dūšīgiem kungiem – viņi esot komisijas locekļi. Aprunājāmies par laika apstākļiem Taškentā, uzsmēķējām. Pēc brīža es ieminējos: “Nu, varbūt brauksim?” – “Nu, brauksim,” laiski atbildēja viens. Nogājām lejā, kur viesnīcas priekšā stāvēja melna volga, un visi trīs, es pa vidu, saspiedāmies aizmugures sēdeklī. Teicu, ka viens varētu sēdēt brīvajā vietā blakus šoferim. Man atbildēja, ka tā būšot siltāk, jo ārā auksts laiks. (..) Brīdī, kad mašīna meta loku Dzeržinska laukumā, kura centrā stāvēja liels Feliksa Dzeržinska, asiņainā čekas dibinātāja, tēls, mans kaimiņš kreisajā pusē pēkšņi sagrāba manu roku un teica: “Jūs esat apcietināts. Vai jums ir kādi ieroči?” Vēlākajos gados es bieži domāju, cik daudz reižu tajā naktī, tajā pašā mirklī visā milzīgajā valstī tika izteikta šī frāze un cik daudzu cilvēku elpa pēkšņi aizrāvās tāpat kā manējā – izbrīnā un šausmās, cik daudzas dzīves negaidot tika aizlauztas un izpostītas.” (160. lpp.)
Lubjanka. Izsmalcinātas modernās inkvizīcijas metodes. Un – apsūdzība spiegošanā, pretpadomju. Līdz ar to čekas tradicionālais 58. pants. “Pēc kāda laika, ko atceros kā vienu vienīgu nepārtrauktu murgainu nakšu un dienu miju, es atzinos visās pret mani vērstajās apsūdzībās. (172. lpp.). Spriedums: desmit gadi darba nometnē, pēc tam – piecu gadu izsūtījums un pilsoņtiesību atņemšana.
Vorkutlags Tālajos Ziemeļos, aiz polārā loka. Halmerju. Ogļu šahtas. Bet dzīvē viss kā jau dzīvē – tumšais un gaišais mīt pamīšus. Baletdejotāja Ieva Grotusa tagad atceras:
– Jāzeps bija man ļoti tuvs draugs tieši tai laikā, kad viņam gāja visgrūtāk. Es biju viena no viņa dāmām. Jo viņš bija liels ziķeris – viņam patika jaunas meitenes. Un viņš meitenēm arī. Viņš nebija nekāds skaistulis – atlēts ar muskuļiem, taču viņam bija kaut kas tik ļoti, ļoti garīgi skaists, interesants un pievilcīgs, ka mēs tur lipinājāmies apkārt. Bet es esmu no spītīgajām: ko es iedomājos, to es gribu izdarīt līdz galam. Tātad mans pienākums ir draugam palīdzēt. No sākuma – paciņas, pēc tam, zinot, cik svarīgi viņam ir tas, ka draugi tic viņam un viņa bezvainībai, es nolēmu: braukšu uz Vorkutu ciemos. Tas bija 1955. gada jūlijā – Padomju Savienībā jau bija iestājies atkusnis. Hruščova laiks. Un drīz – nākamā gada 10. martā – tiek parakstīts PSRS Augstākā kara tribunāla lēmums: pret Jāzepu Eidusu izvirzītā apsūdzība izbeigta nozieguma sastāva trūkuma dēļ. “Ar savu reabilitācijas papīru kabatā atgriezos Rīgā. Tajā pašā dienā aizgāju uz Universitāti, un rektoram Jurgenam, vecam komunistam un bijušajam KGB rokaspuisim, nācās parakstīt pavēli par manu pieņemšanu atpakaļ darbā.” (230. lpp.)
Sava skolotāja un vēlākā kolēģa grāmatā ielūkojies, Jānis Stradiņš secināja:
– Man liekas, ka tas ir Jāzepa Eidusa pēdējais sauciens jau no Aizsaules un reizē novēlējums. Te ir gan autora personas mirdzējums, gan Latvijas ļoti sarežģītie likteņi, kurus dažādas tautas, dažādas cilvēku grupas, dažādas paaudzes uztver ļoti dažādi.
Profesors Jāzeps Eiduss vēlējās vienot dažādas tautas, cilvēku grupas un paaudzes. Grāmatas pēcvārdā viņš raksta: “Divdesmitais gadsimts ar saviem drausmīgajiem pasaules kariem un divu asiņainu diktatoru murgiem un citiem dažādu režīmu noziegumiem pārspējis visus iepriekšējos cilvēku iznīcināšanas apmēros un upuru skaitā.”
– Pagājība ir tā pagātnes daļa, – ne tikai grāmatas virsrakstu skaidrojot, vakara nobeigumā bilst Ābrams Kleckins, – kas nedrīkst pazust kopā ar cilvēkiem, kuri to piedzīvojuši. Jo, ja mēs paņemtu šo pagājības atmiņu līdzi šodienā, mēs kļūtu labāki, un dzīve būtu labāka.