Projekta vadību uzņēmās pieredzējusī speciāliste Daina Raituma, par redaktoru kļuva biedrības priekšsēdētājs Valdis Rūmnieks. Enciklopēdijas sastādīšanu uzticēja Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesorei Ilmai Grauzdiņai, un tās veidošanā piedalījās visu ar dziesmu svētkiem saistīto nozaru lietpratēji. Plaši izmantoti Latvijas Valsts vēstures arhīva un Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva, valsts aģentūras “Tautas mākslas centrs” un daudzu muzeju materiāli. Enciklopēdiju laidis klajā Solvitas Sējānes vadītais apgāds “Musica Baltica”.
Tā ir grāmata, kuru varbūt nelasīsim vienā rāvienā no vāka līdz vākam, bet kurā noteikti ieskatīsimies ik reizi, kad gribēsim iegūt precīzu informāciju par dažādām dziesmu svētku norisēm, diriģentiem, komponistiem un repertuāru.
Ievaddaļā “No putna lidojuma 130 gadu augstumā” varam lasīt par dziesmotās tradīcijas stūrakmeņiem, par pastāvīgo un mainīgo svētku modeli, kura neatņemamas sastāvdaļas ir svētku gājiens, kopkora koncerti un lieluzvedumi, dziesmu kari, skates un sacensības, izstādes, goda mielasti un balles. Vēstures nodaļa sākas ar atskatu uz vācbaltu dziesmu svētkiem, pirmajiem latviešu kopkoru koncertiem un dziesmu dienām, uz Rīgas Latviešu biedrības dibināšanu, jo tieši tā kļuva par dziesmu svētku organizatori, virzītāju un nepārtrauktības uzturētāju. Kā lielo dziesmu svētku zari un atzari raksturoti visā Latvijā notiekošie novadu svētki, deju svētki, koru un pūtējorķestru salidojumi, skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, Baltijas un Ziemeļvalstu dziesmu svētki. Plaša sadaļa veltīta latviešu dziesmu svētkiem ārpus Latvijas, sniedzot ziņas par dziesmu dienām pēckara Vācijā un Anglijā, par Austrālijas latviešu kultūras dienām, Amerikas, Kanādas un Eiropas latviešu dziesmu svētkiem un citām aktivitātēm.
“Dziesmu svētki ir mūsu tautas garīgās kodolenerģijas centrāle un akumulators, kurā uzkrājam tautas garīgos spēkus. Mūsu apziņa sāk darboties augstākā līmenī, un viss tas, kas sīks, nesvarīgs un zemisks, pēkšņi zaudē savu varu pār mums, viss viegli un dabiski ievietojas savā pareizajā vietā. Mēs atklājam kopību, citus dzirdot, mēs katrs saklausām savas sirds balsi. (..) Mēs apjēdzam, kas mēs paši esam.” – Tās ir rindas no Vairas Vīķes–Freibergas uzrunas IX latviešu dziesmu svētkos Kanādā 1991.gada 29.jūnijā, kas ievada nodaļu par koriem, orķestriem un diriģentiem.
Mūzikas nodaļā parādīts kopkoru repertuārs skaitļos. Pirmajā vietā – tautasdziesmu apdares. “Koru saliedēšanās ap tautasdziesmu ir izšķirīgs spēks, kādēļ Latvijā lielie dziesmu svētki var turpināties un nesairst arī 20.gadsimta sākumā, kad sociālo nesaskaņu dēļ koriem rodas atšķirīgas intereses, ideoloģija, repertuārs un dažā labā senākā dziesmu svētku zemē gigantisko kopkori tāpēc vairs neizdodas sapulcināt” (A.Klotiņš. Latviešu koru fenomens. – R., 1998). Sniegtas interesantas ziņas par himnām – īstām un neīstām, kas kļūst par visīstākajām, par reliģisko mūziku dziesmu svētkos, kantātēm, balādēm un pūtējorķestru mūziku, par kokļu mūzikas kopējiem un deju mūzikas gādniekiem.
Apraksti par dziedāšanas biedrību, koru un dziesmu svētku karogiem ievada nodaļu “Lietas un vietas”, kur ir ziņas par dziesmu svētku piemiņas zīmēm un dalībnieku tērpiem, par dziesmu svētku celtnēm Latvijā un svētku norises vietām trimdā.
“Dziesmu svētki nav tie, kas tikai paņem naudu. Tie vairākkārtīgi to atdod atpakaļ. Un šāds ieguvums valstij ir lielāks nekā ieguldījums!” – ar šādu pārliecību Tautas mākslas centra direktore Anna Jansone aizstāv svētku rīkotāju viedokli, ka tautas mākslas ceļā nedrīkst būt pārrāvumu – izskanot vieniem svētkiem, ir jāsāk gatavoties nākamajiem. Par to varam lasīt nodaļā “Svētku rīkotāji un dokumentējums”.
Dr.art. Oļģerta Grāvīša bagātīgais materiālu vākums un latviešu mūzikas vēstures lielākā lietpratēja padoms, pēc sastādītājas vārdiem, “noderēja ne vien dziesmu svētku vēsturei un dokumentējumam veltītajās nodaļās, bet arī visas enciklopēdijas veidojumā kopumā”. Profesors izsaka cerību, ka ja nu ne līdz tuvākajiem, tad noteikti līdz nākamajiem dziesmu svētkiem dienas gaismu ieraudzīs ne mazā, bet lielā dziesmu svētku enciklopēdija, jo materiālu tai ir pārpārēm. Prieks nenoliedzami ir arī par šo apjomā pieticīgo grāmatu. Un galvenokārt divu iemeslu dēļ. Beidzot kopā vienā izdevumā ir ietilpināts viss, kas tapis dziesmu svētku vēsturē. Ne vien Latvijā, bet arī daudzajās latviešu trimdas zemēs. Tagad, kad dziesmu un deju svētku tradīcija Latvijā, Igaunijā un Lietuvā atzīta par cilvēces mutvārdu un nemateriālās kultūras meistardarbu, vairs neklātos par dziesmu svētkiem runāt reizi piecos gados. Šī grāmata apliecina, ka starptautisko atzinību guvusī tradīcija ir vērtība, kas jāuztur kā nepārtraukts process, kā vesela pasākumu sistēma.