Parāds parādniekam min uz papēžiem

Cik vecāku Latvijā nerūpējas par savu atvasi, noveļot visas rūpes uz otra vecāka pleciem? Kopainas drūmās aprises iezīmē skaitļi – četros mēnešos izmaksāti uzturlīdzekļi 3152 mātēm un 24 tēviem, no valsts maka nodrošinot minimālos uzturlīdzekļus 4582 nepilngadīgiem bērniem. Iesniegumu plūsma nerimst – Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācija ik dienu saņem vidēji 45. Svarīgs ķēdes posms šajā procesā ir tiesu izpildītāji.

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Uzturlīdzekļu garantiju fonda izveidošana daudziem vecākiem bija ļoti gaidīts pavērsiens. Kopš augusta sākuma, kad fonda administrācija sāka darbu, līdz decembrim saņemti 3887 iesniegumi. Četros mēnešos pieņemti 3599 lēmumi par uzturlīdzekļu izmaksu, 41 lēmums par izmaksas izbeigšanu, divi lēmumi par uzturlīdzekļu izmaksas pārtraukšanu, 49 – par atteikumu izmaksāt uzturlīdzekļus, bet viens lēmums par iepriekšējā lēmuma atcelšanu. Aiz šīs skaitļu virknes ir cilvēku likteņi. Mātes, tēvi un bērni.
Kopumā četros mēnešos izmaksāti 209,2 tūkstoši latu. Uzturlīdzekļus izmaksā kā tekošos maksājumus, tēva vai mātes parādi netiek segti.

Divu veidu pretenzijas

Saskaņā ar Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumu (publicēts “LV” 2004.gada 29.jūnijā) un izdarītajiem grozījumiem Civilprocesa likumā tiesu izpildītājiem uzlikts pienākums būt par sastāvdaļu tai procedūrā, kuras rezultātā no fonda tiek izmaksāti uzturlīdzekļi.
Fonds nodrošina bērnam minimālos uzturlīdzekļus, ja tiesas izpildītājs atzinis par neiespējamu tiesas sprieduma izpildi par uzturlīdzekļu piedziņu. Tātad ja tēvs vai māte nemaksā ne santīma un no tā nav ko piedzīt vai maksā nepilnā apmērā. Tā arī ir galvenā tiesu izpildītāja funkcija – viņam jākonstatē piedziņas neiespējamība no parādnieka.
Ir reizes, kad ceļā līdz uzturlīdzekļu saņemšanai vecākiem rodas šķēršļi. Kāda trīsdesmitgadīga liepājniece “LV” stāsta, ka kopš vasaras, kad pirmo reizi vērsusies pie tiesu izpildītāja, lai saņemtu izziņu, ka piedziņa no bijušā dzīvesbiedra nav iespējama, pagāja daži mēneši, bet izziņas kā nebija, tā nebija. Laiks gāja, bet sešgadīgajam dēlam, par kuru tēvs, kas pārtiek no gadījuma darbiem, turklāt pats nesen kļuvis par invalīdu, pēdējos gadus nav licies ne zinis, bija liegta iespēja saņemt no valsts 20 latus. Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijas direktora palīdze Liene Pētersona paskaidroja, ka šādus signālus administrācija saņem ne mazums. Otra pretenziju grupa – cilvēki gluži pretēji sūdzas, ka izdota izziņa par piedziņas neiespējamību, lai gan, viņuprāt, parādniekam gana gan mantas, gan ienākumu, lai no viņa paša piedzītu tekošos uzturlīdzekļus bērnam un parādu.

Katru parādnieku vērtē individuāli

Ar uzturlīdzekļu piedziņu saistītos jautājumus, arī sekas, ar kādām jārēķinās parādniekiem, skaidro Rīgas apgabaltiesas 84.iecirkņa zvērināts tiesu izpildītājs Aivars Taraneks, atklājot arī vairākas nepilnības pašreizējā sistēmā un rosinot par tām uz diskusiju:
“Vispirms piedzinējs tiesu izpildītājam iesniedz izpildrakstu. Nereti tas sen nozaudēts, jo savulaik izpildrakstus izmantoja visdažādākajos veidos. Tādēļ tiesām vajadzētu būt atsaucīgām, izsniedzot dublikātu, lai persona var īstenot savas tiesības.
Cilvēkam nav jāmaksā ne valsts nodeva, ne jāapmaksā tiesu izpildītāja izdevumi. Šajās lietās piedzinēja labā strādā bez maksas. Gadījumos, kad var piedzīt uzturlīdzekļus, visus izdevumus sedz parādnieks. Ja nevar, darbs netiek apmaksāts. 2003.gada vasarā Civilprocesa likumā izdarīti grozījumi, nosakot, ka valsts maksā tikai tiešos sprieduma izpildes izdevumus – transporta, pasta, publikāciju un citus tēriņus.
Saņemot izpildrakstu, tiesu izpildītājam jāpārbauda parādnieka ienākumi un manta. Cik ilgu laiku tas aizņem? Likumā noteikts, ka izpilde jāuzsāk nekavējoties. Process atkarīgs gan no katra konkrētā tiesu izpildītāja noslodzes, gan centības. Ja visu kārtīgi pārbauda, termiņš ir vismaz mēnesis vai pusotra.
Šajā laikā jāpārbauda virkne publisko reģistru. Ceļu satiksmes drošības direkcijai un Zemesgrāmatai ir elektroniskais pieslēgums, tādēļ tur var pārbaudīt uzreiz. Ar pārējiem process ilgāks. Reģistri ir dažādi. Tos pārbauda, vadoties no konkrētās situācijas. Piemēram, ja parādnieks dzīvo laukos, viņam, iespējams, pieder ganāmpulks. Ja cilvēks ir uzņēmējs, Uzņēmuma reģistrā jāpārbauda kapitāldaļu piederība.
Turklāt jādodas pie parādnieka un jāsastop viņš mājās. Raksturīga situācija, ka mēģinājumi ir ne viens vien. Nereti braucam vēlu vakarā un teju izceļam cilvēku no gultas, bet citādi nav iespēju to satikt.
Pie parādnieka jābrauc pēc tam, kad saņemtas atbildes uz visiem pieprasījumiem no reģistriem, jo tiesu izpildītājam jābūt sagatavotam. Priekšstats par konkrēto situāciju balstīts uz ievākto informāciju. Saruna nav laipna tērzēšana, tā ir pietiekami barga, liekot lietā zināmos faktus par parādnieka mantas stāvokli.
Ir arī iestrādāts mehānisms, kā rīkoties, ja parādnieks dzīvo ārzemēs, arī gadījumos, ja precīza dzīvesvieta nav zināma.
Process katrā lietā ir laikietilpīgs, un tā nav vienīgā, ar ko jāstrādā tiesu izpildītājam, tādēļ pirmajā mēnesī piedzinējam nevajag apvainoties, ka viss nenotiek uzreiz. Ja arī vēlāk nekas nenotiek, ir vairāki veidi, kā piedzinējs sevi var pasargāt. Pirmām kārtām viņš ir tiesīgs iepazīties ar izpildes lietu. Tajā redzams, kas kurā datumā izdarīts. Ja nekas nav izdarīts, var vērsties ar sūdzību Tiesu izpildītāju padomē vai Tieslietu ministrijā. Tiek pārbaudīts, vai nav pārkāpta robeža, kas darītu kaunu mums visiem. Var iesniegt sūdzību tiesā, un par to nav jāmaksā. Mūsuprāt, ar tiesas sprieduma izpildi saistītās sūdzības jāskata tiesā – pēc šādas nostājas vadījāmies, izstrādājot grozījumus Tiesu izpildītāju likumā.
Vēl viens rīcības variants ir atteikties no konkrētā tiesu izpildītāja. To gan var darīt tikai tad, ja piedziņa iespējama, jo tādā gadījumā noteikti kāds cits uzņemsies lietu. Šādi izpaužas konkurence. Pretējā gadījumā jāstrādā par velti, tādēļ cits šo lietu neuzņemsies. Var pieteikt noraidījumu, ja ir aizdomas par tiesu izpildītāja neobjektivitāti.
Jāņem vērā, ka tiesu izpildītāji faktiski neapraksta mantu, kuras kopīgā vērtība ir mazāka par simt latiem. Tas būtu ekonomiski neizdevīgi, jo, apmaksājot piedziņas izdevumus, nekas nepaliktu pašam piedzinējam. Tādēļ šādos gadījumos tiesu izpildītājs konstatē, ka mantas vērtība ir nepietiekama. Tas bieži rada cilvēkos sašutumu – kā, parādniekam taču ir krāsu televizors, videomagnetofons! Bet tās ir piecus sešus gadus vecas mantas, kuras pārdodot labi ja pietiks izsoles izdevumu segšanai.

Nemaksāsi šodien — vairāk maksāsi rīt

Ja fonda administrācija sākusi maksāt uzturlīdzekļus, tās prasība pret parādnieku nenoilgst. Nauda netiek uzdāvināta. Turklāt atmaksas iespējas gaida arī ar izpildi saistītie izdevumi. Tādēļ tiesu izpildītājs nav tiesīgs izsniegt izpildes rakstu piedzinējam, jo viņš ar šo lietu turpina strādāt. Reizi pusgadā tam jāpārbauda parādnieka mantiskais stāvoklis. To kontrolē fonda administrācija. Valsts iestādei ir visas piedzinēja tiesības konkrētajā izpildes lietā, kurā kā piedzinējs, protams, saglabājas arī konkrētais cilvēks. Proti, biežas ir situācijas, ka tiesa piespriedusi parādniekam maksāt savai atvasei 30 latus mēnesī, viņš to nedara un minimālos uzturlīdzekļus bērnam – 20 vai 24 latus – izmaksā fonds. Tātad starpību parādnieks paliek parādā bērna otram vecākam. Un summa ar katru gadu aug.
Jārēķinās ar smagām nemaksāšanas sekām. Summas, ko valsts izmaksā piedzinējam, pēc likuma apliekamas ar likumīgiem procentiem. Parādniekam nākotnē jāsedz gan parāds, gan procenti. Tādēļ, ja vien cilvēks zina, ka tiesu izpildītājs pret viņu sācis izpildes lietu, paša labā ir izrādīt iniciatīvu, doties pie izpildītāja un meklēt risinājumu, kā mazāksāpīgi norēķināties ar piedzinēju.

Risinājumi dažādām situācijām

Uzturlīdzekļu piedzinējiem arī jāņem vērā vairākas nianses. Ir gadījumi, kad tiesa piespriedusi tēvam vai mātei ik mēnesi maksāt savam bērnam mazāku summu nekā minimālie uzturlīdzekļi, piemēram, 15 latus. Šādos gadījumos fonda administrācija izmaksā tikai 15 latus, nevis 20 vai 24. Iesaku piedzinējiem vērsties tiesā un lūgt, lai tiesa piespriež Ministru kabineta noteiktajam minimumam līdzvērtīgu summu. Nedomāju, ka ir pamats atteikt, jo noteikumos skaidri un gaiši rakstīts – katram vecākam jānodrošina bērnam minimālie uzturlīdzekļi.
Cita situācija. Parādnieks sācis maksāt kārtējos maksājumus, taču nepilnā apmērā, piemēram, 10 latus. Fonds tik un tā turpina piedzinējam izmaksāt 24 latus. Tiesu izpildītājs piedzītos desmit latus ik mēnesi iemaksā fondā, un šī nauda tiek atskaitīta no parāda. Savukārt, ja parādnieks maksā vismaz 24 latus, tiesu izpildītājs tos izmaksā piedzinējam, bet fonda administrācija savus maksājumus pārtrauc. Ja no parādnieka tiek atgūta lielāka summa? Tas nenozīmē, ka piedzinējs, ja tas līdz tam saņēmis naudu no fonda, automātiski saņems vairāk līdzekļu. 24 lati tiek piedzinējam, pārējais – valstij. Tā tas ir līdz brīdim, kad parādnieks nosedzis visus fonda maksājumus savam bērnam, ieskaitot procentus. Tikai tad visu naudu, kas ir virs 24 latiem, tiesu izpildītājs maksā piedzinējam kā tekošo maksājumu vai parādu segšanai. Tas tādēļ, ka bija jāsaskaņo valsts, kas iegulda savu naudu, un piedzinēja intereses.

Divi rosinājumi, kā uzlabot sistēmu

Uzturlīdzekļu piedziņas lietās ir daudz problēmu. Bieži problemātiskas situācijas rodas, ja uz parādnieka vārda reģistrēts nekustamais īpašums. Nereti tad piedziņa izvēršas nevis par tiesu izpildītāja meistarības vai prasmes, bet gan drosmes jautājumu.
Mūsdienās raksturīgi, ka nekustamajam īpašumam uzlikta hipotēka, aizlieguma atzīmes vai citi apgrūtinājumi, kas piedziņas iespēju uz šo mantu var padarīt neiespējamu.
Savukārt, ja tā iespējama, ir citi klupšanas akmeņi. Piemēram, ja piedziņas vēršana uz nekustamo īpašumu notiek kā pa diedziņu, tā aizņem vismaz divarpus mēnešus. Tas ir ideālā situācijā. Bet ja parādnieks pārsūdz nekustamā īpašuma izsoli? Tādēļ parasti piedziņa vidēji ilgst četrus līdz astoņus mēnešus. Tikmēr tiesu izpildītājs katru mēnesi nevar izmaksāt uzturlīdzekļus parādnieka bērnam, jo nav no kā izmaksāt – nekas vēl nav piedzīts. Līdz sekmīgam iznākumam jāiegulda laikietilpīgs un sarežģīts darbs. Turklāt viss ir nenoteikts, process dažādu iemeslu dēļ var ilgt pat pāris gadus.
Lūk, te izgaismojas problēma, kuras risinājuma meklējumi šobrīd atklāti. Proti, vai procesuāli kavēkļi varētu būt tas apstāklis, kura dēļ fonda administrācijai vajadzētu izmaksāt minimālos uzturlīdzekļus parādnieka bērnam? Likumā teikts, ka drīkst izmaksāt tikai gadījumā, ja piedziņa nav iespējama. Taču, ja parādniekam manta ir, bet pārdošana aizņem gadu, vai piedzinējam jāgaida? Bērnam taču jāēd katru dienu. Varbūt likums jāpapildina ar kādu normu par pagaidu maksājumiem? Jārosina diskusija, kā noslīpēt pašreizējo sistēmu. Jo šobrīd ir tā, ka māmiņa, kuras bērna tēvs guļ grāvī, ir veiksmīgāka nekā tā, kuras atvases radītājam pieder dzīvoklis. Viena naudu bērnam saņem, otra saņems kaut kad nākotnē.
Vēl viens aspekts, par kuru speciālistiem jātiek skaidrībā: ko darīt ar piedziņā iegūto naudu, ja summa ir liela? Piemērs ar nekustamo īpašumu. Dzīvoklis pārdots, nosegti visi piedziņas izdevumi, tas, kas pienākas fondam, un tas, kas pienākas piedzinējam. Pāri palikuši, teiksim, 8 tūkstoši latu. Pēc likuma tos atdod nu jau bijušajam parādniekam. Jebkurā gadījumā atdod. Ja viņš ir cilvēks ar pastāvīgiem ienākumiem, labticīgs, apņēmības pilns turpmāk maksāt uzturlīdzekļus bērnam, šaubas nerodas. Taču raksturīgas pavisam citas situācijas, kad cilvēki nav labticīgi un gatavi gādāt par savu atvasi. Nākotnē viņi uz sava vārda neko vairs nereģistrēs. Un turpina nemaksāt uzturlīdzekļus. Tā ir objektīva īstenība, ar ko saskaramies ik dienas. Tātad mēs viņiem esam atdevuši naudu, labi zinot, ka bērns no šā vecāka turpmāk vairs neredzēs ne grasi.
Varbūt Civilprocesā varētu paredzēt, ka īpašos gadījumos tiesa, redzēdama, ka parādnieks, lai arī bijušais, nav labticīgs, varētu pieņemt lēmumu par turpmāko maksājumu nodrošināšanu no jau esošās naudas summas? Varbūt nodrošināt maksājumus uz gadu, varbūt līdz pilngadībai? Kādiem jābūt kritērijiem? Šajā jautājumā Tiesu izpildītāju padome vēlas rosināt diskusiju.
Protams, tās ir “savtīgas” intereses – ja atdodam naudu parādniekam, no tās nesaņemam procentus. Savukārt, ja atdodam naudu piedzinējam, saņemam. Bet šajā gadījumā mūsu intereses saskan ar piedzinēju interesēm.”

Ilze Apine, “LV”

ilze.apine@vestnesis.lv

Uzziņai:

Uzturlīdzekļi ir bērna uzturēšanas izdevumi, kurus nodrošināt ir katra vecāka pienākums neatkarīgi no viņa mantas stāvokļa.
Minimālo uzturlīdzekļu apmēru noteicis Ministru kabinets:

• 20 latu bērnam no piedzimšanas, līdz viņš sasniedzis septiņu gadu vecumu;
• 24 lati bērnam no septiņu gadu vecuma, līdz viņš sasniedz pilngadību.