Šis fenomens savu nemirstību aizvadītajos svētkos apliecinājis dažādās izpausmēs, piemēram, Jaungada naktī ugunsnelaimēs vien bojā gājuši četri cilvēki, vairāki guvuši apdegumus. Rīgā galvā sašautā 11 gadus vecā meitenīte un Liepājā, kur jau pērn salūta laikā smagas traumas guva bērns, raķetes savainotā gadu vecākā pusaudze ir traģiskākie gadījumi, kas gājuši roku rokā ar uguņošanas vispārējo līksmību, kura nereti pārkāpj veselā saprāta un drošības noteikumu diktēto robežu. Taču pirotehnika, īpaši pašizgatavotie izstrādājumi, nevienam vien sagandējuši svētkus. Kā kaujas laukā – tā var raksturot notiekošo Jaungada naktī tā dēvētajos lielo pilsētu guļamrajonos.
Mediķi ir tie, kuri aci pret aci saskaras ar svētku ēnas pusi visā tās daudzpusībā. Krimināltraumas guvušie, avārijās cietušie, apdegušie, uz saplēstām šampaniešu pudelēm sagriezušies, dzērumā vai uz slidenām ietvēm kritušie un visi citi savainotie iet caur ārstu rokām.
Katastrofu medicīnas centra direktors Mārtiņš Šics, lūgts raksturot aizvadītos svētkus, uzsver, ka katastrofu medicīnas sistēmā iesaistītie mediķi aizvadījuši ļoti, ļoti smagu darba cēlienu. “Svētku dienas iesākās ar traģiskāko avāriju Latvijas vēsturē,” atgādina M.Šics. Kā zināms, Vecgada rītā uz šosejas Rīga–Rēzekne, pie Stirnienes, avarēja uzņēmuma “Ecolines” divstāvu pasažieru autobuss, kas kursēja maršrutā Maskava–Rīga. Deviņi cilvēki gāja bojā, bet vairāk nekā 30 tika ievietoti slimnīcās. Pašlaik ārstēšanos slimnīcās Rīgā turpina 14 cilvēki, kuru dzīvībām briesmas nedraud.
Bijušas vēl citas avārijas ar cietušajiem. Jau pirmajā gada dienā gājis bojā autovadītājs.

“Gadu mija un svētku dienas kopumā mediķiem bija saspringtas. Izsaukumu bija vēl par aptuveni trešo daļu vairāk nekā dienās, kad jau tā ir liela darba slodze,” stāsta KMC direktors. Viņš piebilst, ka daļēji tas skaidrojams ar to, ka cilvēki, kam kāda liga, svētku gaidās nereti laikus nebija devušies pie ģimenes ārsta. Situācija saasinās vai arī vairs nevar izturēt ciešanas, bet ārsta nav. Tā nu sauc neatliekamo medicīnisko palīdzību.
Savukārt, runājot par tieši svētkos gūtajām traumām, M.Šics teic: “Mūs ļoti satrauc tas, ka svētku prieks nereti tiek radīts uz patvaļas robežas vai tā jau pārkāpta. Spilgtākais piemērs – šaujamieroča izmantošana uguņošanā. Kur nu vēl pašdarinātās pirotehniskās ierīces! Arī daudz piekauto.”
Cik daudzi svētkos kāvušies un cietuši no dūru vicināšanas, nemaz nevar saskaitīt, jo neatliekamās palīdzības mediķus gadījumos, kad cietušais ticis puslīdz sveikā cauri, parasti nesauc. Toties pēc svētkiem pie ģimenes ārstiem svētku kautiņu upuru ir ne viens vien.
Pie jauniem riskiem pieskaitāma mākslīgo eglīšu aizdegšanās. Tiesa, pirms svētkiem speciālisti par to brīdināja, piekodinot šādas eglītes sargāt no atklātas uguns. Viens no bēdīgākajiem piemēriem. Rīgā no svecītēm aizdedzies mākslīgais kociņš, un cietuši trīs cilvēki – vectētiņš, vecmāmiņa un viņu mazbērns. Apdegumu dēļ tie hospitalizēti. “Daži sintētisko eglīšu veidi vispār nav domāti iekštelpām, kur nu svecītes tajās dedzināt! Āra eglītes, kas domātas, piemēram, izlikšanai parkos vai dārzos, var būt ļoti bīstamas, ja tās tur istabā, kur siltums un atklāta uguns,” skaidro KMC direktors.

Kādēļ svētkos mūs piemeklē vienas un tās pašas nelaimes? Kas ir šā fenomena nemirstības atslēga? M.Šics, daloties savās atziņās, saka, ka tās ir sabiedrības uztveres, domāšanas sekas. “Gadu desmitiem mūs audzināja, ka uzvarētāju netiesā. Šo pašu atziņu nav tik viegli izskaust un nenodot tālāk jaunajiem. Tas, ka padomju valsts nerēķinājās ar cilvēku, ir atstājis sekas. Tagad cilvēks nerēķinās ar cilvēku. Tas arī izskaidro nevēlēšanos ieklausīties saprāta balsī,” spriež KMC direktors.
Viņaprāt, ar laiku sabiedrība iemācīsies saprast un laikus apjaust, kur var izcelties nelaime, un vairāk piedomāt par drošību svētkos. M.Šics min piemēru ar akciju par gājēju drošību – kad vadzis pilns, tas lūst. Problēma, kas bija samilzusi gadiem, beidzot izgaismota, un tai pievērsta plaša sabiedrības uzmanība. “Galvenais – nepalaist garām lūzuma posmu. Tā, lai cilvēki problēmu beidzot izprastu, nevis pieņemtu nelaimes kā neatņemamu svētku tradīciju.”