Pasažieri snauž. Vilciens brauc. Ko uzrāda attīstības indeksi

Runājot un rakstot par tautas un attīstības indeksiem, ne vienu vien ir pārsteiguši šķietami pretrunīgi dati. Te tie ir pozitīvi, te negatīvi skaitļi, te svārstās ap nulli.

Asfalta rūpnīca Mārupes pagasta Skultē Foto: Aigars Jansons, A.F.I.

Attīstības pamatrādītāju izmaiņas

Ja grib salīdzināt pagastu un pilsētu sociāli ekonomisko attīstību, turklāt vairākos gados, ir jāaprobežojas ar četriem attīstības pamatrādītājiem (skat. tabulas 1.aili). Citi ir specifiski vai nu pilsētām, vai pagastiem un abām grupām vienlaikus nav izmantojami.
Šo rādītāju izmaiņas var novērtēt tieši ar elementārām, vispārzināmām statistikas metodēm, var novērtēt pamatrādītājus vizuāli vai aprēķināt to augšanas, pieauguma tempus u.c.
Pievēršoties pirmajam – bezdarba – rādītājam, kas raksturo oficiāli reģistrēto bezdarbnieku skaitu gada sākumā procentos no darbaspējīgo skaita, redzams, ka visā 1999.–2003.gada periodā pagastos tas ir par 1,5–2,5 procentu punktiem lielāks nekā pilsētās. Turklāt pilsētās šajā periodā bezdarbnieku skaits sistemātiski samazinājies. Pagastos kādus gadus tas samazinājās, tikai lēnāk nekā pilsētās, bet pēdējā, 2003.gadā, ir atgriezies gandrīz 1999.gada līmenī. Ko rādīs šā gada dati?
Otrs, praktiski izšķirošais, attīstības pamatrādītājs ir samaksātās iedzīvotāju ienākuma nodokļu summas, rēķinot vidēji uz vienu iedzīvotāju gadā, latos. Pilsētās visā piecu gadu periodā šīs summas aptuveni divas reizes pārsniedza laukos samaksātās. Tomēr pieaugumi ir vērojami visa periodā laikā un abās teritoriju grupās.
Ja 1999.gadā vidēji valstī samaksāto ienākuma nodokļa summu, rēķinot vidēji uz vienu iedzīvotāju, pieņem par 100%, tad jau 2001.gadā ir 119%, 2002.gadā – 136%, 2003.gadā – 157%.
Protams, šie skaitļi ir nedaudz optimistiski, jo vienlaikus ir notikusi inflācija – preču un pakalpojumu cenu pieaugums. Izmantojot Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datus (Latvijas statistikas gadagrāmata 2003.– R.:CSP, 2003.–72.lpp.), var tuvināti aprēķināt, ka laikā no 1999.līdz 2003.gadam šis cenu indekss ir pieaudzis par 5,6%. Tas nav maz, tomēr daudz mazāk nekā augusi samaksātā ienākuma nodokļa summa.
Stāvoklis strauji pasliktinājies šajā, 2004.gadā. Pēc CSP ikmēneša biļetena 2004., Nr.8(129).–14.lpp., var aprēķināt, ka šā gada janvāra–augusta patēriņa cenu pieaugums jau pārsniedz 4,7%. Vai tas līdz gada beigām jau nepārsniegs iedzīvotāju ienākumu un līdz ar to arī ienākuma nodokļa pieaugumu? Tad tas nozīmēs vispārēju iedzīvotāju labklājības samazināšanos, pat neņemot vērā augošo noslāņošanos.
Nākamais teritoriju attīstības pamatrādītājs – demogrāfiskās slodzes līmenis – laikā no 1999. līdz 2003.gadam nav strauji mainījies, tomēr kļuvis mazāks tiklab pilsētās, kā arī pagastos. Galvenais cēlonis – pensionēšanās vecuma pieaugums, nedaudz – mazs dzimstības pieaugums daļā teritoriju.
Pastāvīgo iedzīvotāju skaits 1999.–2003.gada periodā tiklab pagastos, kā pilsētās turpināja samazināties, tikai dažādos apjomos un ar mainīgiem tempiem. Pilsētās tas ir par vairākiem procentu punktiem lielāks nekā laukos, un samazināšanās tendence nav pārliecinoša. Pagastu iedzīvotāju skaits, šķiet, pamazām sāk stabilizēties.

Kopā ātrāk nekā atsevišķi

Ja visi attīstības pamatfaktori ir lēnāk vai straujāk uzlabojušies, tad ir jāpieaug arī kopējam attīstības indeksam. Turklāt straujāk nekā pieaug katrs pamatfaktors atsevišķi. Tādēļ, ka tie visi pieaug, mainās vienā virzienā, it kā to ātrumi summējas. Citādi būtu, ja daži pamatfaktori būtu uzlabojušies, citi – pasliktinājušies.
Kā šādā situācijā apvienot vienā attīstības indeksā dažādu pamatfaktoru dinamiku? Protams, ar parasto pamatrādītāju standartizāciju. Starpība ir šāda.
Veidojot parasto teritoriju attīstības indeksu, standartizējām katras teritoriju grupas, piemēram, pagastu, katru rādītāju, izmantojot aritmētisko vidējo un standartnovirzi šīs grupas un gada ietvaros. Tas nodrošināja, lai attiecīgā pamatrādītāja un, visbeidzot, arī attīstības indeksa vidējā vērtība interesējošās grupas un gada ietvaros būtu nulle.
Lai attīstības indeksi atspoguļotu izmaiņas laikā, pēc vajadzības arī dažādās teritoriju grupās (pilsētās, laukos), ir jāizmanto plašāka skatījuma pamatrādītāju vidējie aritmētiskie rādītāji un standartnovirzes. Tā aprēķinātus absolūtos indeksus skaidrības labad nosauksim par dinamiskiem.
Tā kā gribam izsekot dinamisko attīstības indeksu izmaiņām 1999.–2003.gada periodā atsevišķi pagastu un pilsētu grupā un bez tam valstī kopumā, tad standartizācijai izmantojām bāzes gada (1999.) visu pamatrādītāju aritmētiskos vidējos un standartnovirzes vidēji valstī. Rezultātā iegūstam, ka tieši 1999.gadā dinamiskais attīstības indekss vidēji valstī bijis nulle. Tas kļūst par salīdzinājuma bāzi. Tagad ir iespējams novērtēt, kādas atšķirības ir vērojamas pilsētu un lauku attīstībā un kā tās mainījušās pa gadiem.

Pilsētas – oho! Pagasti – ai, ai…

Bāzes (1999.) gadā pilsētu dinamiskais attīstības indekss bija 0,261, bet pagastu – mīnus 0,508. Vidējo valstī (nulle) iegūstam, šos indeksus sverot ar iedzīvotāju skaitu, kas pilsētās ir apmēram divas reizes lielāks nekā laukos. Starpība ir 0,769 indeksa punkti [0,261– (–0,508)]. Turpmākajos gados (2000.–2002.) it kā notika tikko manāms pilsētu un lauku izlīdzināšanās process, indeksu starpībai svārstoties ap 0,6–0,7 punktiem. Taču pēdējā mūsu pārskata gadā (2003.) dinamisko attīstības indeksu starpība starp pilsētām un laukiem atkal sasniedz 0,728 indeksa punktus, kas maz vairs atšķiras no bāzes 1999.gada teritoriālās noslāņošanas līmeņa.

Negatīvo attīstības indeksu vairs nav.   Vizuāli vai reāli?

Ja salīdzina ar 1999.gadu, tad turpmāk visus gadus pilsētu dinamiskais attīstības indekss ir pieaudzis, turklāt pozitīvo skaitļu apgabalā. Milzīga nozīme te ir Rīgas klātbūtnei Latvijas pilsētu grupā.
Pagastu dinamiskie attīstības indeksi turpināja saglabāties negatīvi līdz 2001.gadam, pēc tam arī tie kļuva nelieli pozitīvi skaitļi, saglabājot jau minēto attīstības distanci līdz pilsētu līmenim.
Vai dinamiskie attīstības indeksi būtu labāki nekā līdz šim lietotie parastie? Vizuāli varbūt. To statistiskais un matemātiskais saturs ir daudz sarežģītāks. To salīdzināšanas bāze (nulle) paliek tālā pagātnē, ko dažreiz atcerēties vairs negribas. Pilnīgi nederīga kļūst dažāda lieluma indeksu kvalitatīvā vērtēšana. Ja parastais indekss virs ±2,5 jau jāvērtē kā ekstremāls, tad dinamiskais virs ±7 atsevišķi kādā pilsētā vai pagastā vairs nav vērtējams tik nepārprotami. Viss atkarīgs no tā, cik tālā senatnē ir paņemts bāzes gads un kāds tas bijis.
Tādēļ arī turpmāk domājam rēķināt un publicēt parastos teritoriju attīstības indeksus, kuri aprēķināti noteiktu teritoriju grupu un gadu ietvaros. Tie ir piemēroti daudzu praktisku uzdevumu risināšanai. Taču jāzina, ka tie nav vienīgie iespējamie un atsevišķos gadījumos vajadzīga speciāla pieeja.
Iespējams aprēķināt arī dinamiskos attīstības indeksus ar peldošu iepriekšējā gada bāzi. Tāpat kā statistikā rēķina bāzes un ķēdes augšanas un pieauguma tempus.
Varbūt tieši ķēdes dinamiskie attīstības indeksi kādreiz būs alternatīva parastajiem. Ja iepriekšējais gads kā salīdzinājuma bāze vienmēr ir fiksēts, tad tālāka bāzes gada noteikšana – vairāk vai mazāk patvaļīga. Bieži par to pieņem senāko gadu, par kuru ir iegūstama vajadzīgā informācija.
Gleznotāji un fotogrāfi teic, ka nav iespējams ieraudzīt vienu un to pašu objektu precīzi vienā leņķī un vienā apgaismojumā. Dažāds skatījums ir iespējams arī zinātniekiem. Tikai no viņiem prasa izskaidrot vai pat definēt, kāds šis skatījums ir bijis. Ir jānodrošina iespēja to atkārtot.
Un tā pasažieri ir pagulējuši. Pa to laiku pilsētnieku ātrvilciens ir pievedis pie lielveikala “Rīgas stacija”, laucinieku čuk-čuk bānītis – pie ieteiktā novada centra. Viņam atliek stunda laika nopirkt ikdienā nepieciešamo un nobalsot “par” vai “pret” pievienošanu. Pēc stundas bānītis būs “atpūties” un sāks čukāt atpakaļ.