Jaungada dāvana Eiropas Savienībai

Pēc ilgiem 40 gadiem noslēgusies vissarežģītākā diplomātiskā šaha partija starp Eiropas Savienību (ES) un Turciju ar abpusējiem figūru upuriem un regulāriem šaha pieteikumiem.

Foto: EPA/A.F.I.

17.decembrī vienprātīgi tika lemts: 2005.gada 3.oktobrī tiks dots starts Turcijas uzņemšanas sarunām Eiropas saimē. Īpatnība ir tā, ka sarunu rezultāts nav iepriekš noteikts: jebkurā brīdī, ja nevarēs rast kārtējo kompromisu, sarunas var atlikt vai pat pārtraukt.
Ceļš uz uzņemšanas sarunu sākumu bija nevis vienkārši grumbuļains, bet ar dziļiem, visai grūti pārvaramiem kritumiem un asiem pagriezieniem. Sarunu vezums gāzās te uz vienu, te uz otru pusi, te gulēja ar visiem riteņiem augšup. Līdz pēdējam brīdim barjera sekoja barjerai un no jauna bija stingri jāpiepūlas, lai to veiksmīgi pārvarētu.

Vai Turcija pieder pie Eiropas?

Elementārs spriedums: Turcijas galvenā daļa atrodas Āzijā, tikai tās kripatiņa – 0,28% tās teritorijas – aptver Eiropas Balkānu austrumu daļu. Turcija ir Āzijas valsts. Te nāk talkā ģeopolitiski apsvērumi. Nekur nav paredzēts, ka Eiropas Savienībai jāaprobežojas tikai un vienīgi ar Eiropas teritoriju. Kopējais tirgus, integratīvā apvienība var droši iziet no Eiropas rāmjiem, nodrošināt priekšrocības plašākā telpā. Turcija esot Āzijas draudzīgā roka uz Eiropu, Eiropa – tās viesmīlīga roka uz Āziju. Tā veidosies plaši un sazaroti integrācijas sakari ar perspektīvu nākotnē aptvert vēl citas Āzijas zemes. Veidojas reta iespēja pārtrumpot ASV, te ES – īstenot lielvalsts centienus. Turcija robežojas ar Irāku, ar citām valstīm, kas bagātas ar naftu.
Eiropa ir kristietības balsts ar savu īpašu iedzīvotāju mentalitāti, uzskatu sistēmu, morāles kritērijiem, īpašām vērtībām, kas kontrastē ar Turcijas musulmaņu nostāju, to paražām, labā un ļaunā kritērijiem, pienākumu apziņu. Tiek pausta doma, ka islāma mācība audzina terorismu, ka draudzēties, sadarboties ar islāmistiem nozīmē atbalstīt terorismu. Tādi uzskati nav pieņemami. Pirmkārt, tikai ap 3% musulmaņu ir terora piekritēji. Otrkārt, saimnieciskā sadarbība cementēs normālas cilvēciskās attiecības starp musulmaņiem un “neticīgajiem”. Gan jāatzīst, ka pārvarēt naidu starp dažādu reliģiju pārstāvjiem, kas ieaudzināts paaudzēm, ir ārkārtīgi sarežģīti, bet cerību stars te pavīd. Viens no vadošiem turku politiķiem, kas aktīvi cīnījās par Turcijas sarunu uzsākšanu par iestāšanos ES, viņam ierastajā terminoloģijā izteicās: mūsu lūgšanas torņi ir durkļi, mūsu mošejas – kazarmas. Līdzdalība ES, ikdienas tikšanās un sadarbība ar eiropeiskiem partneriem, nepieciešamība jebkurā ES komisijā, apakškomisijā un komitejā meklēt kompromisu, kopējo valodu liks agresīvai, naidīgai valodai pakāpeniski izzust. Tā ir cerība miermīlības virzienā.

Atpalikusi tautsaimniecība

Perspektīva Eiropas Savienībā iekļaut Turciju Eiropas saimniecisko potenciālu vairos visai maz. Turcijai ir nelielas dabas bagātības, daži izrakteņi, neapgūti resursi. Iekšzemes kopprodukts (IKP) veido tikai aptuveni ceturtdaļu no ES IKP uz vienu iedzīvotāju. Turcija savu rītdienu cer saistīt ne tikai ar integrācijas priekšrocībām plašajā Eiropas telpā, bet arī ar struktūrfondu tiešo materiālo palīdzību.
Eksperti lēš, ka Turcija kā ES nākotnes dalībvalsts izmaksās Eiropas Savienībai ik gadu ap 16,5 līdz 27,5 miljardiem eiru. Katram ES pilsonim tad būtu uz Turcijas attīstības altāra jānomaksā 4–7 eiras ik mēnesi.
Gaidāms arī, ka no Turcijas uz citām ES valstīm emigrēs 2,7 miljoni turku.
Turcija vēl ilgus gadus paliks galvenokārt lauksaimniecības zeme; citu ES dalībvalstu investīcijas tur pakāpeniski uzcels industrijas objektus, soli pa solim veidos nepieciešamo infrastruktūru.

Eiropas nākotne

Turcija ir valsts, kam raksturīga augsta dzimstība un straujš iedzīvotāju skaita pieaugums. Iedzīvotāji ir nozīmīgs ražošanas resurss, un pēc 10 gadiem Turcija pēc iedzīvotāju skaita (82 miljoni cilvēku) var kļūt par Eiropas Savienības līdervalsti.
Tabulā minētās izmaiņas nebūs formāla rakstura. Runa ir par spēka samēra izmaiņām starp ES dalībvalstīm, kas var prasīt arī mērķtiecīgās korekcijas ES konstitūcijā: saimnieciski vāja Turcija pēc iedzīvotāju skaita nolīdzināsies ar ekonomiski spēcīgo Vāciju.

Kipras barjera

Kad 17.decembra rītā likās: viss birokrātisko papīru žūksnis ir pilnībā sagatavots vienprātīga lēmuma pieņemšanai par Turcijas izsludināšanu par ES kandidātvalsti, Turcijas premjerministrs Tajips Erdogans atteicās parakstīt pašu pēdējo dokumentu. Tas bija papīrs, kas paredzēja muitas vienošanās paplašināšanu uz visām jaunajām ES dalībvalstīm, ieskaitot Kipras grieķu daļu. T.Erdogans nonāca sprukās. Parakstīt šo dokumentu nozīmētu oficiāli atzīt Kipru kā patstāvīgu valsti, kas Turcijas premjeram bija principiāli nepieņemami. Pēc šāda paraksta T.Erdoganam vairs nebūtu iespējas atgriezties dzimtenē un viņam steidzīgi būtu jāmeklē ceļš uz imigrāciju. Neparakstot šo dokumentu, T.Erdogans pārsvītrotu visus līdzšinējos pūliņus Turcijai pavērt ceļu uz Eiropas Savienību. ES ārlietu pārstāvis Havjers Solana Turcijas premjeram skaidroja, ka “nevar iestāties ģimenē, ja neatzīst visus tās locekļus”. Bija jārisina uzdevums, kas bija augstākās diplomātijas mākslas cienīgs.
ES redzamākie valstsvīri drudžaini sāka meklēt izeju no it kā bezizejas stāvokļa un beidzot to atrada: Turcijas premjeram mutiski bija netieši jāatzīst Kipras Republikas grieķu daļa kā patstāvīga valsts. Mutiskais protokols tiktu rakstiski fiksēts un pavairots, kā rezultātā vilks būtu paēdis un kaza vesela. Gan nācās ilgāku laiku pārliecināt Kipras vadītāju Tasu Papadopulu, ka šāds gājiens esot leģitīms, tiesiski pieļaujams, nevis tikai diplomātisks risks stāvokļa glābšanai. Neoficiāli izskanēja cerība, ka nākamajos deviņos mēnešos jautājumu izdosies tiesiski korekti nokārtot. Jau šobrīd tiek paredzēts, ka Turcijas iestāšanās sarunas vilksies vismaz 10, pat 15 gadus, kad varēs pilnveidot daudz ko no tā, kas šodien vēl neatbilst ES stingrajām prasībām.

Tālākie šķēršļi

Turcijas iestāšanās sarunas ES var tikt jebkurā brīdī pārtrauktas, kaut gan ceļš uz Eiropas Savienību ir atklāts. Viss atkarīgs no sarunu gaitas, notikumu attīstības, pušu nostājas.
Vēl viena īpatnība. Lēmumu par Turcijas sarunu atklāšanu par iestāšanos ES pieņēma 25 Eiropas dalībvalstu pašreiz valdošie politiskie spēki. Katrā valstī var būt sava opozīcija, kas var pārstāvēt citus uzskatus par lietderību Turciju redzēt ES sastāvā. Spilgts piemērs tam ir Vācijas opozīcijas spēku pašreizējā nostāja. Kristīgo demokrātu un kristīgo sociālistu partijas oficiāli paziņoja: ja viņu partijas 2006.gadā uzvarēs parlamenta vēlēšanās un pārņems savās rokās valdības stūri, tās nekādos apstākļos nepieļaus, lai Turcija kļūtu par ES pilntiesīgu locekli, bet piedāvās Turcijai, arī Ukrainai, Magriba valstīm īpašus sadarbības nosacījumus, t.s. privileģēto partnerību.
Pamatojot savu nostāju, abas Vācijas partijas aizrādīja, ka Turcija nav Eiropas daļa (ekskanclers Helmūts Kols zobojās: viņam skolā neesot mācījuši, ka Anatolija ietilpst Eiropā). Citi vērsa uzmanību uz to, ka valstī, kur notiekot kaut vai epizodiski ieslodzīto piekaušana un spīdzināšana, pēc demokrātijas neož. Izteikts arī viedoklis, ka Turcija nav piemērota uzņemšanai ES, jo esot “par lielu, par trūcīgu, pārāk tālu no Eiropas kontinenta ģeogrāfiskās, vēsturiskās un kulturālās serdes”.
Opozicionāru partiju nostāja, nākotnē tām kļūstot par valdošām, var kļūt par nepārvaramu barjeru Turcijas uzņemšanai integrētajā Eiropā.

Georgs Lībermanis, LU Dr.h.c.,

LV emeritētais zinātnieks

Eiropa 2015.gadā (prognoze)
(iedzīvotāju īpatsvars)