Jaungada dāvana Eiropas Savienībai

Pēc ilgiem 40 gadiem noslēgusies vissarežģītākā diplomātiskā šaha partija starp Eiropas Savienību (ES) un Turciju ar abpusējiem figūru upuriem un regulāriem šaha pieteikumiem.

Foto: EPA/A.F.I.

Vai Turcija pieder pie Eiropas?

Atpalikusi tautsaimniecība

Perspektīva Eiropas Savienībā iekļaut Turciju Eiropas saimniecisko potenciālu vairos visai maz. Turcijai ir nelielas dabas bagātības, daži izrakteņi, neapgūti resursi. Iekšzemes kopprodukts (IKP) veido tikai aptuveni ceturtdaļu no ES IKP uz vienu iedzīvotāju. Turcija savu rītdienu cer saistīt ne tikai ar integrācijas priekšrocībām plašajā Eiropas telpā, bet arī ar struktūrfondu tiešo materiālo palīdzību.
Eksperti lēš, ka Turcija kā ES nākotnes dalībvalsts izmaksās Eiropas Savienībai ik gadu ap 16,5 līdz 27,5 miljardiem eiru. Katram ES pilsonim tad būtu uz Turcijas attīstības altāra jānomaksā 4–7 eiras ik mēnesi.
Gaidāms arī, ka no Turcijas uz citām ES valstīm emigrēs 2,7 miljoni turku.
Turcija vēl ilgus gadus paliks galvenokārt lauksaimniecības zeme; citu ES dalībvalstu investīcijas tur pakāpeniski uzcels industrijas objektus, soli pa solim veidos nepieciešamo infrastruktūru.

Eiropas nākotne

Turcija ir valsts, kam raksturīga augsta dzimstība un straujš iedzīvotāju skaita pieaugums. Iedzīvotāji ir nozīmīgs ražošanas resurss, un pēc 10 gadiem Turcija pēc iedzīvotāju skaita (82 miljoni cilvēku) var kļūt par Eiropas Savienības līdervalsti.
Tabulā minētās izmaiņas nebūs formāla rakstura. Runa ir par spēka samēra izmaiņām starp ES dalībvalstīm, kas var prasīt arī mērķtiecīgās korekcijas ES konstitūcijā: saimnieciski vāja Turcija pēc iedzīvotāju skaita nolīdzināsies ar ekonomiski spēcīgo Vāciju.

Kipras barjera

Kad 17.decembra rītā likās: viss birokrātisko papīru žūksnis ir pilnībā sagatavots vienprātīga lēmuma pieņemšanai par Turcijas izsludināšanu par ES kandidātvalsti, Turcijas premjerministrs Tajips Erdogans atteicās parakstīt pašu pēdējo dokumentu. Tas bija papīrs, kas paredzēja muitas vienošanās paplašināšanu uz visām jaunajām ES dalībvalstīm, ieskaitot Kipras grieķu daļu. T.Erdogans nonāca sprukās. Parakstīt šo dokumentu nozīmētu oficiāli atzīt Kipru kā patstāvīgu valsti, kas Turcijas premjeram bija principiāli nepieņemami. Pēc šāda paraksta T.Erdoganam vairs nebūtu iespējas atgriezties dzimtenē un viņam steidzīgi būtu jāmeklē ceļš uz imigrāciju. Neparakstot šo dokumentu, T.Erdogans pārsvītrotu visus līdzšinējos pūliņus Turcijai pavērt ceļu uz Eiropas Savienību. ES ārlietu pārstāvis Havjers Solana Turcijas premjeram skaidroja, ka “nevar iestāties ģimenē, ja neatzīst visus tās locekļus”. Bija jārisina uzdevums, kas bija augstākās diplomātijas mākslas cienīgs.
ES redzamākie valstsvīri drudžaini sāka meklēt izeju no it kā bezizejas stāvokļa un beidzot to atrada: Turcijas premjeram mutiski bija netieši jāatzīst Kipras Republikas grieķu daļa kā patstāvīga valsts. Mutiskais protokols tiktu rakstiski fiksēts un pavairots, kā rezultātā vilks būtu paēdis un kaza vesela. Gan nācās ilgāku laiku pārliecināt Kipras vadītāju Tasu Papadopulu, ka šāds gājiens esot leģitīms, tiesiski pieļaujams, nevis tikai diplomātisks risks stāvokļa glābšanai. Neoficiāli izskanēja cerība, ka nākamajos deviņos mēnešos jautājumu izdosies tiesiski korekti nokārtot. Jau šobrīd tiek paredzēts, ka Turcijas iestāšanās sarunas vilksies vismaz 10, pat 15 gadus, kad varēs pilnveidot daudz ko no tā, kas šodien vēl neatbilst ES stingrajām prasībām.

Tālākie šķēršļi

Turcijas iestāšanās sarunas ES var tikt jebkurā brīdī pārtrauktas, kaut gan ceļš uz Eiropas Savienību ir atklāts. Viss atkarīgs no sarunu gaitas, notikumu attīstības, pušu nostājas.
Vēl viena īpatnība. Lēmumu par Turcijas sarunu atklāšanu par iestāšanos ES pieņēma 25 Eiropas dalībvalstu pašreiz valdošie politiskie spēki. Katrā valstī var būt sava opozīcija, kas var pārstāvēt citus uzskatus par lietderību Turciju redzēt ES sastāvā. Spilgts piemērs tam ir Vācijas opozīcijas spēku pašreizējā nostāja. Kristīgo demokrātu un kristīgo sociālistu partijas oficiāli paziņoja: ja viņu partijas 2006.gadā uzvarēs parlamenta vēlēšanās un pārņems savās rokās valdības stūri, tās nekādos apstākļos nepieļaus, lai Turcija kļūtu par ES pilntiesīgu locekli, bet piedāvās Turcijai, arī Ukrainai, Magriba valstīm īpašus sadarbības nosacījumus, t.s. privileģēto partnerību.
Pamatojot savu nostāju, abas Vācijas partijas aizrādīja, ka Turcija nav Eiropas daļa (ekskanclers Helmūts Kols zobojās: viņam skolā neesot mācījuši, ka Anatolija ietilpst Eiropā). Citi vērsa uzmanību uz to, ka valstī, kur notiekot kaut vai epizodiski ieslodzīto piekaušana un spīdzināšana, pēc demokrātijas neož. Izteikts arī viedoklis, ka Turcija nav piemērota uzņemšanai ES, jo esot “par lielu, par trūcīgu, pārāk tālu no Eiropas kontinenta ģeogrāfiskās, vēsturiskās un kulturālās serdes”.
Opozicionāru partiju nostāja, nākotnē tām kļūstot par valdošām, var kļūt par nepārvaramu barjeru Turcijas uzņemšanai integrētajā Eiropā.

Eiropa 2015.gadā (prognoze)
(iedzīvotāju īpatsvars)