Mākslinieks piedzima 1924.gada 3.martā netālu no Alūksnes – Kolberģu pagastā, nomira Rīgā 1964.gada 7.decembrī. No atnākšanas šogad apritēja 80, kopš aiziešanas – 40 gadu. Abas atceres dienas tika atzīmētas gleznotāja draugu pulkā, pirmā – Alūksnē, kur iekārtota viņa piemiņas istaba, otra – Rīgas Latviešu biedrības namā, kur 7.decembrī atklāja izstādi “Leo Kokle 80 – 40. Laikabiedri. Leģendas”.
Mākslinieka māsa Aina Ķirķe, kas šo kopāsanākšanu bija sarīkojusi bez jebkāda oficiāla atbalsta, par svarīgāko uzskatīja nevis izcilu mākslas darbu demonstrēšanu, bet gan tā laika gaisotnes un personību raksturu atklāsmi. Ekspozīcijā ir retāk redzētas un arī līdz šim neizstādītas Leo Kokles skices, ziedu gleznojumi un Aijas Krūzes portrets, pārējo darbu autori ir viņa laikabiedri. Arī daudzi no viņiem jau Aizsaulē, kā Irēna Stradiņa, Gaisma Gīga, Jānis Pauļuks, Kārlis Cīrulis, Pauls Duškins, Gunārs Kirke, Harijs Veldre.
Atmiņu pēcpusdienas ievadā skanēja māksliniekam īpaši tuvās dziesmas “Vaterlo tilts” melodija, ko parasti spēlējis Raimonds Pauls. Šoreiz viņš nevarēja būt klāt, un spēlēja vijolnieks Alnis Zaķis un pianists Zigurds Rezevskis. Zālē iemājoja sirsnīga, apcerīga, bet ne skumja noskaņa. Bija jādomā par to, ka dzīves laikā fiziski ne visai spēcīgais, likteņa nesaudzētais Leo Kokle nevienam draugam nelikās vājš, žēlojams.
Viņa darbnīcā Mākslinieku namā mēdza pulcēties gan gleznotāji un tēlnieki, gan mūziķi, dejotāji, fotogrāfi. Kas viņus vilināja te nākt un uzturēties stundām ilgi, kāpēc viņam vienmēr visapkārt bija cilvēki? Draugi atceras, ka viņš bijis sirsnīgs, interesants un gudrs. Darbnīcā risinājās sarunas un strīdi par jauniem ceļiem mākslā un citās dzīves jomās. Bija arī daudz jautrības, pārgalvības, joku un stiķu. Leo tieši šādā vidē labi juties un varējis raženi gleznot.
Akadēmiķis Jānis Stradiņš atcerējās Leo Kokli kā pacientu slimnīcā, kuru vēlāk nosauca viņa tēva Paula Stradiņa vārdā. Bērnībā Leo bija nokritis pa kāpnēm un savainojis mugurkaulu. Speciālisti viņam paredzēja īsu mūžu – ne ilgāku par 40 vai 45 gadiem. Arī laikmeta gaisotne nebija labvēlīga radošam garam. “Leo Kokle faktiski ir Atkušņa mākslinieks: viņš piedzima martā un uzplauka tajā laikā, ko mēs vēsturiski saucam par Hruščova atkusni, kas nāca pēc Staļina nāves 50.gadu beigās un 60.sākumā.” Leo Kokles glezniecība attīstījās no reālistiskas, patumšas līdz atraisītai, ekspresīvai, krāsās spožai. “Ar Kokles starpniecību mums nāk gaišums no tumšiem laikiem. Mazais rūķītis bija latviešu mākslas milzis, kura renesansi mēs tagad piedzīvojam – cilvēki atkal ir sailgojušies pēc kaut kā tīra un paliekoša. Leo mums atstājis arī liecību, ka ļoti grūtos un smagos laikos cilvēki, arī ļoti slimi cilvēki, var dzīvot brīvu, atraisītu un savā ziņā vieglu dzīvi, tādu dzīvi, kas atstāj skaistas pēdas.” Un vēl zinātnieks atcerējās mākslinieka vienkāršo un sirsnīgo novēlējumu viņa kāzu apsveikumā: “Mīliet viens otru, mīliet cilvēkus, mīliet dzīvi, un tad jūsu dzīve būs laba!”
Runāja arī trīs gleznotāji, vistiešākie Leo Kokles laikabiedri. Vilis Ozols atcerējās, cik daudz viņš jau studiju gados no sava ļoti tuvā drauga Leo mācījies un kā viņi kādreiz kopīgi gleznojuši klusās dabas.
Ausma Krūmiņa palepojās, ka Leo viņu pieņēmis it kā par krustmeitu, klusi uzlikdams roku uz pleca. “Leo bija īsts džentlmenis. Viņam likās, ka man trūkst drošas aizmugures. Reiz, kad kāpu lejā pa kāpnēm un viņš kopā ar vēl diviem vīriešiem stāvēja augšā, Leo uzsauca: “Mēs, trīs tēviņi, tevi aizsargāsim!” Tāds maziņš, bet stiprs. Arī glezniecībā es no viņa daudz mācījos.”
Uldis Zemzaris atcerējās, cik grūti bijis sarīkot jauno mākslinieku pirmās izstādes. “Mākslinieku savienības valdē Leo tolaik bija vienīgais no jaunajiem. Valde negribēja dot atļauju izstādes rīkošanai, teica, ka mums jau nebūšot darbu. Tad dabūjām mašīnu, apbraukājām jaunos māksliniekus, sastādījām un iesniedzām darbu sarakstu. Leo Kokle valdē nolasīja pat manifestu, ko bija palīdzējis uzrakstīt Jānis Pauļuks. Pirmā jauno izstāde vēl bija paklusa, bet turpmākās nāca jau ar lielu sparu un jaunu elpu. Es uzskatu, ka mēs bijām sava laika mākslas avangards. Tagad daudzi esam piemirsti. Leo Koklem gan ir paveicies. Ir labi, ja ir tāda māte, kāda bija Leo, ka ir tāda māsa kā Aina un ir draugi.”
Vēl jāmin, ka mākslas zinātniece Ilze Konstante raksta monogrāfiju par Leo Kokli. Bet izstāde Latviešu biedrības namā būs atvērta līdz 6.janvārim, izņemot tās dienas, kad Baltajā zālē notiks kādi sevišķi Ziemassvētku un Jaungada sarīkojumi.