Latvija — Krievija : ar miera mērķi

Pirms 80 gadiem tika noslēgts Latvijas un Krievijas Miera līgums — pamats ilglaicīgai abu valstu līdzās pastāvēšanai un sadarbībai

Dr.habil.hist., prof. Rihards Treijs — "Latvijas Vēstnesim"

Klajā nākusi Latvijas Universitātes profesora Aivara Strangas grāmata "Latvijas — padomju Krievijas miera līgums 1920. gada 11. augustā".

Šī izdevuma nozīmi autors postulē jau pirmajā teikumā: "1920. gada 11.augusta Latvijas — Krievijas miera līgums Latvijā tika vērtēts kā viens no visnozīmīgākajiem līgumiem, kuri tika noslēgti visā brīvvalsts divdesmit gadu laikā; tikai Latvijas atzīšana de iure un uzņemšana Tautu Savienībā (1921) kaut cik līdzinājās pēc nozīmes mieram ar Krieviju."

Tiesa, pētījumā izpalicis izmantoto vēstures avotu un literatūras historiogrāfiskais apskats, taču, kā rāda atsauces un skaidrojumi (un to ir vairāk nekā 600!), monogrāfijas pamatā ir detalizētas arhivāliju studijas, rūpīga iepazīšanās ar dokumentu edīcijām, tā laika un mūsdienu preses likšana lietā un citu pētnieku darbu gandrīz desmit Austrumeiropas un Rietumeiropas tautu valodās vispusīga izmantošana. Turklāt autors to dara, ne tikai mehāniski citējot vai atsaucoties uz solīdo monogrāfisko avotu bāzi, bet pieiet tai kritiski, neizvairoties no atsevišķiem iebildumiem un vajadzības gadījumā arī polemikas. A.Stranga, kā saka, nekautrējas runāt pretim, piemēram, tādai autoritātei, neatkarīgās Latvijas ārpolitikas teicamajam zinātājam kā prof. Edgaram Andersonam (133., 161., 177. u.c. lpp.).

Slepenais pamiers

Miera līguma parakstīšanu parasti ievada pamiera noslēgšana. Tā bija arī 1920. gadā starp Latviju un padomju Krieviju. Stāstot par šā notikuma priekšvēsturi, A.Stranga min trīs cēloņus, kāpēc Maskava 1919.gada augusta beigās un septembra sākumā oficiāli piedāvāja mieru trim Baltijas valstīm un Somijai. Pirmais: lai neitralizētu šīs valstis un tās nevarētu atbalstīt Judeniča baltgvardu armiju Krievijas ziemeļrietumos. Otrais: lai nenostiprinātos Polijas iespaids Baltijā, kas varētu palīdzēt izveidot vienotu pretpadomju fronti šajā reģionā un radīt draudus Petrogradas drošībai. Trešais: lai, beidzoties padomju Krievijas ekonomiskajai blokādei, padarītu Igauniju, kur pilsoniskā valdība jau kontrolēja visu valsts teritoriju, to par savu pirmo tirdzniecisko un politisko logu uz Eiropu.

Par 11.augusta vienošanos latviešu vēsturnieki (E.Dunsdorfs, E.Andersons, pats A.Stranga u.c.) jau diezgan daudz ir rakstījuši, bet to nevar teikt par prelimināro vai pamiera līgumu. Jaunajā pētījumā tas plašāk darīts pirmo reizi. Bez tam Latvijas starptautiskās attiecības un līgumi kā šeit, tā turpmākajās lappusēs tiek veiksmīgi aplūkoti Baltijas un vēl plašākā kontekstā, tādējādi padarot tos labāk izprotamus lasītājiem.

Uzmanību saista vispirms šāda A.Strangas atziņa: "Lielinieku miera piedāvājums bija viņu pirmais mēģinājums stāties oficiālos kontaktos ar Baltijas pilsoniskajām valdībām, un jau no paša sākuma viņi īstenoja pieeju, kurai būs uzticīgi līdz 1940.gadam: Maskava vēlējās sākt bilaterālas sarunas ar katru valsti atsevišķi, nepieļaujot to vienotu nostāju un veicinot pretrunas to vidū." (18.lpp.)

Tālāk zinātnieks soli pa solim izseko kā baltieši un somi, realizējot savu Tallinas (1919, 14.–15.09.) un Tartu (1919, 29.09.–1.10.) konferenču nostādnes, gatavojās sarunām ar Kremli. Viņš neslēpj pretrunas, kādas attiecību noregulēšanā ar Austrumu kaimiņu valdīja jaunmazvalstu starpā. Īpaši tas sakāms par Igauniju, kura, neraugoties uz kopējo vienošanos 1919.gada 5.decembrī, sāka Tartu ar Krieviju separatīvas sarunas, pēc būtības ignorējot Latvijas novērotāju delegāciju, kura arī bija tur ieradusies.

1920.gada 2.janvārī — dažas dienas pēc pamiera noslēgšanas starp Igauniju un Krieviju (1919, 31.12.) — uz Maskavu devās Latvijas Sarkanā Krusta delegācija (A.Frīdenbergs un F.Menders — delegācijas locekļi, kapteinis N.Fogelmanis — militārais eksperts), lai tāpat kā igauņi stātos pie slepenas diskusijas ar kontrahentiem. "Sākās gandrīz mēnesi ilgās un nogurdinošās sarunas ar krieviem," tā A.Stranga. (31.lpp.)

To rezultātā 30.janvārī pulksten 3 naktī pamiers tika parakstīts, oficiāli izdarot to pulksten 12 dienā. Vilcināšanās sarunu beigās bija izskaidrojama ar Latvijas valdības vēlēšanos "parakstīt pamieru tikai tad, kad armija sasniegs Latgales austrumu robežu un pēdējais lielinieku karavīrs būs no tās padzīts". (35.lpp.)

A.Stranga atzīmē, ka E.Dunsdorfs, vērtējot pamieru, uzskata, ka tas ir bijis vairāk izdevīgs krieviem nekā Latvijai, jo latvieši savu tālāko ofensīvu apturējuši. "Bet kādu mērķu labā būtu bijis jāiet tālāk iekšā Krievijā?" — vaicā monogrāfijas autors. Un pats pārliecinoši atbild: "Lai anulētu pilnīgi krieviskus apgabalus? Tādu mērķu Latvijai nekad nebija. Lai gāztu lieliniekus? Tas nebija mūsu spēkos. Latvijas teritorija bija pilnībā atbrīvota (..). Valstij bija jāsāk sadziedēt ilgo karu brūces." (35.–36.lpp.)

Recenzējamās grāmatas autora vērtējumā Latvijas delegācijas darbība "bija bijusi ļoti profesionāla. Īpaši to varēja teikt par Menderu, kurš tūlīt pat Latvijā tika atzīts kā nopietns diplomāts. Viss, kas viņam bija raksturīgs jau carisma laikā trimdā — izcilas polemiķa dotības, ass prāts, apķērība —, tika likts lietā ilgajās sarunās ar Čičerinu un Karahanu (Krievijas ārlietu tautas komisārs un viņa vietnieks. — R.T.) (..). Mendera attiecības ar A.Frīdenbergu bija draudzīgas, abi darbojās pilnīgi saskaņoti". (36.lpp.)

Nedaudz apsteidzot šā apskata struktūru, A.Stranga jāuzteic par latviešu, kā arī vairāku ārzemju diplomātu lakonisku, bet trāpīgu un, ja vajadzīgs, arī kritisku raksturojumu. "Z.Meierovics", viņš raksta, "bija izcils politiķis un lielisks Ārlietu ministrijas vadītājs, taču garās, nogurdinošās sarunas nebija tas, ko viņš mīlēja." (53.lpp.) Ministra cerības uz Krievijas un Rietumu ekonomiskajiem sakariem bija "pārspīlētas". (94.lpp.)

Ļoti asi pētnieks vērtē ārlietu ministra biedru A.Zēbergu (personu rādītājā — J.Zēbergs...), kas no 1920.gada 23.februāra līdz 21.maijam bija Latvijas delegācijas vadītājs miera sarunās: "Zēberga izvēle bija kļūdaina. Būdams spējīgs advokāts–civilists, viņš bija vājš diplomāts — īpaši tik smagā diplomātijas jomā kā sarunās ar Krieviju.

Zēbergam trūka tieši tā, bez kā sarunas ar lieliniekiem nebija iespējamas, — izturības un aukstasinības. Tas, uz ko viņš bija gatavs, bija ātras, īsas sarunas neilgi prom no Rīgas." (51.lpp.)

Pēc Zēberga atteikšanās no delegācijas vadītāja posteņa par viņa pēcteci kļuva Jānis Vesmanis — "nosvērts, izturīgs cilvēks, kurš īsā laikā kļūs par pietiekoši spējīgu diplomātu". (55.lpp.) 1920.–1921.gadā viņš bija Latvijas sūtnis Maskavā.

Vesmaņa nomainītājs šajā amatā Ēriks Feldmanis (1921–1923), pēc A.Strangas uzskata, "rūpīgi krāja drudžainas baumas un apgādāja ar tām Rīgu" (144.lpp.). Turpretim viņa sekotājs Kārlis Ozols (1923–1929) piederēja pie tiem diplomātiem, "kuri ir spēcīgas personības". Viņš bija patstāvīgs un pašpārliecināts (160.lpp.).

Padomju Krievijas pirmais pilnvarotais pārstāvis Latvijā (1920–1921) Jakovs Gaņeckis (pielikumā vairākkārt Haņeckis...): "Tiem, kuri ar viņu bija saskārušies miera sarunu laikā, atmiņas par Gaņecki bija ne tās labākās; viņš bija arogants, nereti agresīvs. (..) Latvijas drošības iestādes savukārt atcerējās, ka jau [1920.] jūlijā–augustā Rīgā tika novērots, ka Gaņeckis ir iejaukts ne tikai vietējo komunistu finansēšanā, bet arī ievērojamu naudas sūtījumu nogādāšanā uz Rietumiem." (83.lpp.) Šai padomju diplomātu "darba" pusei A.Strangas grāmatā rindas nav žēlotas; šķiet, ka dažbrīd pat pārāk izšķērdīgi.

Miers!

Saprotams, ka šai pētījuma centrālajai vadlīnijai zinātnieks piešķīris gandrīz vienu trešdaļu no monogrāfijas pamatteksta. Tas sākās ar miera sarunu sagatavošanas aplūkojumu un beidzās ar 11.augusta dokumenta izpildes analīzi un vērtējumu. Šis process nebija viegls nevienai no pusēm, jo kā Latvija, tā Krievija, cik vien bija iespējams, centās aizstāvēt savu robežu politiskās un ekonomiskās intereses. Tā bija arī abu valstu jauno diplomātu pirmā lielā spēkošanās, kur priekšrocība tomēr bija krieviem ar daudz lielāku kā vecās, tā lielinieku skolas ārpolitikas speciālistu skaitu.

Igauņiem izdevās sarunas saorganizēt Tartu, taču latviešiem vajadzēja doties uz Maskavu, lai tur diskutētu ar padomju diplomātiem un ekspertiem. Latviešu vēstures literatūrā pirmo reizi īsi apskatījis Igaunijas–Krievijas miera līgumu, A.Stranga min vairākus cēloņus, kāpēc Latvijas–Krievijas sarunu sākums ievilkās līdz 1920.gada 16.aprīlim. Pamatcēlonis bija Z.Meierovica iluzorā cerība uz kopējām sarunām ar Poliju, Somiju un Lietuvu. Otrais: ilgstoša nereālu ekonomisko prasību izstrādāšana. Trešais: grūtības ar Latvijas delegācijas sastādīšanu, kuras pamatā bija gaidāmās Satversmes sapulces vēlēšanas (daudzi politiķi gribēja izcīnīt tur vietu, tālab nevēlējās doties uz Maskavu) un asas domstarpības K.Ulmaņa valdības un sociāldemokrātu vidū.

Z.Meierovicam ar lielām grūtībām tomēr izdevās sakomplektēt delegāciju, ietilpinot tajā arī dažus politisko partiju, izņemot sociāldemokrātu, pārstāvjus: K.Pauļuku, J.Taubi, P.Berģi un E.Magnusu. 1920. gada 10. aprīlī delegācija, kurā kopā ar ekspertiem un tehnisko personālu ietilpa 34 cilvēki, devās uz Maskavu. A.Stranga ļoti bargi, varbūt pat pārāk bargi, vērtē Rīgā sagatavoto "ciemakukuli" Kremlim: "Delegācija veda sev līdzi Latvijas valdības izstrādātos pamatprincipus sarunām ar Krieviju; tie nebija reālistiski un nevarēja nodrošināt tāda līguma parakstīšanu, kādu Latvijas valdība vēlējās. Delegācijai nebija tiesību noslēgt mieru, bet tikai atklātu pamieru, kuram vēlāk sekotu miera līgums. Tā bija nevajadzīga sarunu novilcināšana, paredzot lieku starpposmu. Pamatprincipi paredzēja pieprasīt no Krievijas atlīdzināt Latvijas zaudējumus, kuri bija cēlušies Pirmā pasaules kara gados un padomju agresijas laikā (1918–1919); tie paredzēja pieprasīt Latvijai daļu no Krievijas zelta un no Krievijas valsts īpašuma. Tie paredzēja, ka Krievijai tiks piešķirtas tiesības lietot Latvijas ostas un izmantot tranzītu bez muitas nodevām, taču par to no Krievijas bija jāpanāk attiecīga kompensācija un jānoslēdz speciāls, atsevišķs līgums par Latvijas ostu lietošanu. Jau pēc pāris nedēļām kļūs redzams, ka neko tamlīdzīgu no lieliniekiem nav iespējams panākt." (52. lpp.)

Tomēr līdz 1920. gada jūnija vidum līguma pirmos pantus izdevās saskaņot. Tos, kuros Krievija atzina Latvijas neatkarību uz mūžīgiem laikiem, kuros tika noteikta robeža un kuros līgumslēdzējas puses apņēmās nepieļaut uzturēties savā teritorijā citai valstij naidīgas organizācijas vai grupas.

Pēc tam sākās, runājot autora vārdiem, "jauna kaulēšanās". Tagad par saimnieciskajiem jautājumiem. Tas negāja ne par matu vieglāk. Otrā puse formulēja savu viedokli, no kura neatkāpās līdz pat sarunu beigām. Krievi atteicās pilnībā reevakuēt no Latvijas aizvestās iekārtas un mantas; atteicās atzīt Latvijas tiesības uz tai pienākošos Krievijas zelta daļu; atteicās kompensēt kara zaudējumus. Lielinieku delegācijas vadītājs Ā.Jofe paziņoja, ka Latvijai ir tiesības tikai uz tām vērtībām, kuras jau atrodas tās teritorijā.

Kad pārtikas un sadzīves apstākļi Maskavā kļuva neciešami, Z.Meierovics lūdza sarunas pārcelt uz Rīgu. Maskava tam ilgi pretojās, bet beidzot piekāpās, un 15. jūlijā krievu delegācija 32 cilvēku sastāvā ieradās Rīgā.

Latvija miera sarunu otrajā posmā J.Vesmaņa vadībā izvirzīja jaunu delegāciju, kurā ietilpa K.Pauļuks, P.Berģis, sociāldemokrāts A.Buševics un pulkvedis E.Kalniņš, kā arī 8 sekretāri un 26 eksperti. Izejas pozīcijas šajā laikā tāpat kā iepriekš, norāda A.Stranga, bija atšķirīgas: "Krievi vēlējās ātru mieru, bez piekāpšanās Latvijai; Latvija vēlējās mieru, kurā būtu, cik iespējams, vairāk ieguvumu ekonomisko prasību jomā." (61. lpp.)

Sarunu dalībnieku pēdējā sēde notika 9. augustā. Nākamajā dienā Valsts papīru drukātavā iespiesto līguma tekstu vēlreiz rūpīgi pārbaudīja, novēršot dažas neprecizitātes. 11. augustā pulksten 12.40 miera līgumu parakstīja: Latvijas valdības vārdā jau minētie delegācijas locekļi, padomju Krievijas valdības vārdā — Ā.Jofe un J.Gaņeckis.

Armijas avīze "Latvijas Kareivis" nākamajā dienā rakstīja: "18. novembris 1918. gadā un 11. augusts 1920. gadā ir lielas dienas mūsu vēsturē. Ar vienu sākās cīņa par mūsu valsti, ar otru ir nobeidzies mums uzspiestais karš. Latvijas zeme ir iztīrīta no ienaidniekiem. Latvijas lauki ir vienoti, un tos nebradā svešas kājas. Mēs esam ieguvuši neatkarīgu valsti."

Līgumam bija 23 panti. Pirmajā no tiem tika nosacīts, ka no "miera līguma spēkā nākšanas dienas kara stāvoklis starp līdzējām pusēm top izbeigts". Šo pantu precizēja īpaša vienošanās, kas noteica, ka ar 13. augusta pulksten 24 jebkura kara darbība uz robežas starp abām valstīm tiek pārtraukta.

Konceptuāla nozīme bija 2. pantam, uz kuru vēl mūsdienās atsaucas (un pamatoti!) latviešu politiķi, diplomāti un vēsturnieki. Tāpēc citēsim to pilnīgi: "Izejot no Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas pasludinātām visu tautu tiesībām uz brīvu pašnoteikšanos, neizņemot pat pilnīgu atdalīšanos no valsts, kuras sastāvā viņas ietilpst, un ievērojot Latvijas tautas noteikti izsacīto gribu uz patstāvīgu valsts dzīvi, Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi kā uz bijušās valsts — tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākošiem laikiem. No agrākās piederības pie Krievijas Latvijas tautai un zemei neizceļas nekādas saistības attiecībā uz Krieviju."

3. pants noteica robežas starp abām valstīm. Tas bija kompromiss, kas visumā atbilda etnogrāfiskajam principam, izņemot nelielo Pitalovas iecirkni, kur latvieši jau sen bija mazākumā, bet par kuru Latvija iestājās ekonomisku (dzelzceļa mezgls) un stratēģisku (robežu iztaisnošana) motīvu dēļ.

4. pants paredzēja, ka abas puses nepieļaus otrai pusei naidīgu organizāciju vai grupu atrašanos savā teritorijā, kā arī aizliedza atbalstīt trešo valsti, kura atrastos kara stāvoklī ar vienu no līgumslēdzējpusēm.

7. pants paredzēja karagūstekņu atgriešanos dzimtenē visīsākajā laikā. 8. pants noteica, ka personas, kas pašas vai kuru vecāki līdz 1914. gada 1. augustam bija dzīvojušas Latvijas teritorijā, tiek atzītas par Latvijas pilsoņiem.

10.–16. panti, kuri formulēja Latvijas tiesības saņemt atpakaļ no Krievijas evakuēto īpašumu, bija ļoti ierobežoti. 19. pants paplašināja bēgļu tiesības uz savas mantas izvešanu no Krievijas.

A.Stranga rezumējot norāda, ka Latvijas trīs galvenie zaudējumi bija:" 1) Latvijas daļa no Krievijas valsts zelta netika atdota; 2) kara zaudējumi netika atlīdzināti; 3) netika paredzēta visu aizvesto mantu un īpašumu atgūšana". (65.lpp.)

Latvijas Satversmes sapulce ratificēja miera līgumu necerēti ātri — jau 2.septembrī — un neparasti vienprātīgi — nevienam nebalsojot pret. Tikpat ātri to izdarīja Krievija, un 3.oktobrī Maskavā tika apmainīti ratifikācijas dokumenti. K.Ulmaņa parakstītajā valdības 9.oktobra paziņojumā vēlreiz bija fiksēts, ka "starp Latviju un Krieviju iestājies miers".

Grāmatas 2.nodaļas beigu iedaļā A.Stranga apskata Latvijas — Krievijas attiecību normalizēšanos un miera līguma izpildes sākumposmu. Viņš norāda, ka Latviju šajā procesā interesēja vispirms divi jautājumi: pirmais — Latvijas pilsoņu karagūstekņu un ķīlnieku, kā arī Krievijā apcietināto Latvijas pilsoņu liktenis; otrais — miera līgumā paredzēto īpašumu reevakuācija.

Zinātnieks min daudz konkrētu skaitļu un faktu, kuri liecina, ka Krievija visādi kavēja šo Latvijai tik svarīgo problēmu izkārtošanu, atzīmējot, piemēram, ka pat 1921.gada janvāra beigās padomijas cietumos un koncentrācijas nometnēs vēl bija ieslodzīti ap 300 Latvijas pilsoņu. Ar latviešu diplomātu, pirmām kārtām sūtņa J.Vesmaņa pūliņiem, pakāpeniski izdevās izraut viņus no čekas ķetnām, taču daudzu ieslodzīto posts turpinājās vēl ilgi.

Īpašumu un vērtību atdabūšana no kaimiņvalsts, atzīmē A.Stranga, radīja "nepārtrauktu stīvēšanos, sīkākas un lielākas sadursmes un konfliktus". Reevakuāciju vadīja trīs jauktas komisijas: pirmā — dzelzceļa īpašumu atgūšanai, otrā — kuģu atdabūšanai un trešā — valsts, sabiedrisko iestāžu un privātpersonu īpašumu atdabūšanai.

Ko izdevās panākt šajā tik ārkārtīgi svarīgajā starpvalstu attiecību sfērā? Zinātnieks informē (tikai diezin kāpēc ne galvenajā tekstā, bet 202.lpp. atsaucēs un skaidrojumos), ka atgūšanas komisijas funkcionēja līdz 1923.gadam, kad uz Krievijas pieprasījumu to darbību pārtrauca. Latvija atguva samērā daudz dzelzceļa iekārtu, bet ne tik daudz ripojošo sastāvu, sešus lielus tvaikoņus un 20 mazākus kuģus un peldošus rīkus, kā arī dažas citas iekārtas. Līdz 1929.gadam atdabūja mantas un kredītiestāžu vērtības par 14,4 milj. zelta rubļu. Reevakuēto uzņēmumu vērtība nepārsniedza 1,4 milj. latu, kas bija 1% no aizvestā cenas. Noguldījumus Latvijas iedzīvotāji nesaņēma nemaz. Tas pats sakāms par apsolītajām mežu koncesijām.

Tas grūtais pēcmiera laiks

Miera līguma problemātiku tiešāk vai netiešāk turpina A.Strangas grāmatas pēdējā nodaļa "Latvijas — Krievijas attiecības: 1921.–1925. gadi".

Pēc recenzijas autora ieskata, tajā lielāko uzmanību pelnījis paragrāfs, kurā analizēti un vērtēti Latvijas un Krievijas ekonomiskie kontakti minētajā laikā. Nepārstāstot tā saturu, minēsim tikai pētnieka galvenos secinājumus (198.lpp.). Lūk, tie:

— ekonomiskās attiecības starp abām, valstīm bija Latvijas politiskā nacionālisma un ekonomiskā izdevīguma atspoguļojums, kuru aktualizēja Latvijas ģeopolitiskā realitāte;

— neatkarīgās Latvijas nodibināšanās nespēja tūlīt mainīt saimniecības tipu, tāpēc orientācija uz plašiem saimnieciskiem sakariem ar Krieviju šķita vieglākais ceļš uz pārticību;

— vislielākās un visnoturīgākās bija cerības uz Krievijas tranzītu, taču tās neattaisnojās;

— cerības uz plašu eksportu Krievijas virzienā saglabājās ilgāk, jo bija nepieciešama vieta rūpniecības produkcijas noietam.

24 lappušu lielajā grāmatas nobeigumā A.Stranga jau iziet ārpus pētījuma hronoloģiskajiem ietvariem, bet te, šķiet, lasītājus varētu interesēt viņa domas (223.lpp.) par agrāk un joprojām diskutēto jautājumu par Latvijas un PSRS 1927.gada 2.jūnija tirdzniecības līgumu.

Zinātnieks akcentē, ka šī vienošanās bija pirmais padomju tirdzniecības līgums ar Baltijas valsti, paredzot lielus iepirkumus Latvijā. Taču Maskava pilnīgi izpildīja līgumā noteikto tikai pirmo gadu, t.i., tad, kad tās attiecības ar Rietumiem bija vissliktākās (padomju — britu konflikts). Pēc tam tā sāka nepildīt līgumā paredzēto.

A.Strangas monogrāfijai ir divi pielikumi un personu rādītājs. Zinātniski vērtīgi ir abi pirmie, bet īpaši gribas uzteikt otro — Latvijas sūtņa Igaunijā J.Seska ziņojumu savam šefam ārlietu ministram L.Sējam par komunistu 1924.gada 1.decembra puču Tallinā (par šo notikumu ir stāstīts arī grāmatā), kas ir patiesi autentiska laikmeta liecība.

Taču nebūtu bijis lieki publicēt grāmatā arī Latvijas pamiera un miera līgumu ar Krieviju. Sevišķi tas sakāms par pirmo dokumentu, kuru latviski publiskojis tikai E.Dunsdorfs ("Ceļa Zīmes", 1977., Nr.59, 288.–290.lpp.).

Noslēgumā par kādu diskutablu un vienlaikus kutelīgu jautājumu. A.Stranga vairākkārt norāda savā grāmatā uz Igaunijas Valsts vecāka Konstantīna Petsa pastāvīgo iestāšanos par ciešiem politiskiem un ekonomiskiem sakariem ar padomju Krieviju. Minētais politiķis spēlējis lielu lomu Igaunijas — padomju tirdzniecības palātas nodibināšanā 1924.gadā (188.lpp.). Viņš strādājis par juristu ar ļoti lielu algu Krievijas — Igaunijas naftas sindikātā (191.lpp.). Igaunijas ārlietu ministra K.Pustas demisiju 1925.gada septembrī esot panākusi Krievijas vēstniecība Tallinā, draudot ar ekonomiskām sankcijām un izmantojot K.Petsa palīdzību (199.lpp.). Šos un līdzīgus faktus minot, A.Stranga nereti atsaucas uz S.Uplejas rakstu "Dienā" (1999, 10.09.), kura savā publikācijā stāsta par igauņu vēsturnieka Magnusa Ilmjerva pētījumiem šajā jautājumā. Cik zināms, pēdējais apvaino koruptīvā sadarbībā ar krieviem kā K.Petsu, tā K.Ulmani. S.Upleja ir jauna, talantīga žurnāliste, bet ne profesionāla vēsturniece. Taču tāds ir apcerētās monogrāfijas cienījamais autors. Kam citam, ja ne viņam — perfektam Latvijas 20.–30.gadu vēstures zinātājam — būtu vajadzējis vismaz pamēģināt dot atbildi uz šo delikāto jautājumu. Nevar ilgāk aprobežoties ar "vadoņa" cienītāju un diemžēl arī dažu prominentu vēsturnieku tēzi — tā nebija tāpēc, ka tā nevarēja būt.

Tas — diskusijai. Bet kopumā prof. A.Strangas grāmata ir augstas raudzes profesionāls darbs. Lai tādu būtu vairāk!