Bezpajumtnieka liktenim nolemtie dzīvnieki

Latvijā trūkst dzīvnieku patversmju. Piedevām vēl robi likumdošanā – nav definētas labturības prasības. “Kontrolējošā institūcija ir tik stipra, cik pilnīga likumdošana,” saka Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) Dzīvnieku aizsardzības uzraudzības daļas vadītājas vietniece Mārīte Līne, vērtējot dienesta ierobežotās iespējas kontrolēt labturības prasību ievērošanu dzīvnieku patversmēs.

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Divi argumenti par labu patversmju nepieciešamībai – tās kalpo pašas sabiedrības drošībai un dzīvnieku labad. Skeptiķiem, kurus nepārliecina otrs arguments vai dzīvnieku liktenis pilnīgi vienaldzīgs, der iedziļināties pirmajā. Proti, Latvijā, kur tik izplatīta trakumsērga, klaiņojoši suņi un kaķi cilvēku veselībai var radīt draudus. No savā vaļā klīstoša suņa mēdz sabīties ne tikai bērni, bet pat pieaugušie. Vientuļie dzīvnieki kļūst par iemeslu ceļu satiksmes negadījumiem, arī smagiem. PVD Dzīvnieku aizsardzības uzraudzības daļas vadītāja Iveta Kociņa min piemēru, kad pagājušajā nedēļā uz Rīgas – Daugavpils šosejas bija avarējuši četri auto – pirmajai mašīnai priekšā izskrējis suns, vadītājs bremzējis... Suns pagalam, bet aizmugurē braucošie auto ķēdes reakcijā taranējuši cits citu.

Patversmju ierīkošana pašvaldību rokās

Vienīgais normatīvais akts Latvijā, kurā minētas patversmes, ir Dzīvnieku aizsardzības likums (publicēts “LV” 29.12.1999.). Tajā definēts, kas ir patversme – speciāli aprīkota vieta, kurā mitinās notvertie klaiņojošie, konfiscētie un bezsaimnieka dzīvnieki, kā arī tie dzīvnieki, kuriem nepieciešama palīdzība. Respektīvi, savainotie četrkājaiņi. Pretējā gadījumā, piemēram, automašīnas notriekts suns varētu palikt guļam uz ielas, līdz tas agrāk vai vēlāk – atkarībā no traumu smaguma – nobeigtos. Un tas nebūtu pretrunā ar likumu. Tagad dzīvnieks jānogādā patversmē, lai veterinārārsts, ar kuru patversmei noslēgts līgums, sniegtu tam palīdzību vai arī humāni eitanizētu.
“Ļoti būtisks ir likuma 39.pants, kas noteic, ka pašvaldības izveido un uztur dzīvnieku patversmes. Pieļauts variants – pašvaldības, ja tām nav patversmes un nav iespēju, piemēram, finansiālu, tādu ierīkot, var slēgt līgumu ar juridisku vai fizisku personu, kuru pārraudzībā jau ir patversme, par klaiņojošu dzīvnieku izmitināšanu un aprūpi. Ļoti labi, ja sabiedriskās organizācijas vai privātpersonas pēc savas iniciatīvas izveidojušas patversmes, taču būtībā tā ir valsts funkcija,” skaidro M.Līne.
Likumā noteikts, ka patversmē nedrīkst pieļaut dzīvnieku vairošanos. Nelaimīgu dzīvnieku jau tā ir pārpārēm. Patversme jaunajiem saimniekiem, kuriem jābūt sasniegušiem 18 gadu vecumu, drīkst izsniegt tikai sterilizētus dzīvniekus. Vienīgais izņēmums – šķirnes dzīvnieki, kuru šķirni apliecina attiecīgi dokumenti. Tā kā sterilizācija maksā diezgan dārgi, šī prasība ne vienmēr tiek strikti ievērota. Galvenais – lai dzīvnieks būtu pienācīgi pabarots un aprūpēts.
Savukārt Veterinārmedicīnas likuma (publicēts “LV” 16.05.2001.) 21.pants vietējām pašvaldībām kā funkciju uzliek nodrošināt klejojošu suņu un kaķu izķeršanu un, ja nepieciešams, eitanāziju. Tātad pašvaldībām jārūpējas, lai to teritorijā izķertu klaiņojošos dzīvniekus, turklāt tām būtu jāizveido arī patversmes vai jāslēdz ar tām līgumi. Bet dzīvē viss ir citādi.

Gaidot jaunus noteikumus

“Par patversmēm normatīvajos aktos vairs nav ne vārda,” skaidro Dzīvnieku aizsardzības uzraudzības daļas vadītājas vietniece un uzsver, ka arī Eiropas Savienības direktīvas neregulē patversmju darbību, tas ir katras pašas valsts ziņā. Taču normatīvo aktu nav.
Zemkopības ministrija jau pirms vairākiem gadiem izstrādājusi noteikumu projektu par labturības prasībām dzīvnieku patversmēs un dzīvnieku viesnīcās, kā arī kārtību, kādā dzīvnieki tajās nododami. Bija iecerēts, ka jaunajiem noteikumiem dienasgaisma jāierauga drīz pēc Dzīvnieku aizsardzības likuma stāšanās spēkā. Taču projekts pārāk ilgi aizkavējies saskaņošanas procesa labirintos.
Jautātas, vai noteikumu trūkums līdzšinējā praksē ļoti jūtams, PVD darbinieces atbild apstiprinoši. Tam, ka nav kritēriju, ir divējādas sekas. Pirmkārt, nereti pašvaldības aizbildinās – neveidosim patversmi, jo nezinām, kādai tai jābūt, beigu beigās vēl izrādīsies, ka jāpārtaisa. Otrkārt, šobrīd, redzot, ka patversmē nav kārtības, PVD darbinieki var izteikt tikai brīdinājumus un sacīt, ka tā nav labi darīt, bet reāli sodīt grūti. M.Līne atzīst: “Mums nav kritēriju, pēc kuriem kontrolēt. Jā, vadāmies pēc Dzīvnieku aizsardzības likuma, kur noteikti vispārīgie aizsardzības principi, bet nav stingrāku un precīzāku kritēriju, kādai jābūt patversmei.” Administratīvo pārkāpumu kodekss gan paredz sodus, kas piemērojami par labturības prasību pārkāpumiem, taču pašas prasības nav definētas.
“Ceram, ka drīzumā noteikumi tiks apstiprināti. Pagājušajā nedēļā notika starpministriju sanāksme. Projekts izvērtēts. Bija paredzēts valsts finansējums patversmju izveidošanai un uzturēšanai. Taču virsroku ņēma nostāja, ka valstij tās nav jāfinansē. Proti, patversmes jāuztur pašai pašvaldībai, kā tas, piemēram, notiek Rīgā no suņu un kaķu nodevu naudas. Lai projekts neaizķertos, finansiālo pieprasījumu no tā izņēmām. Taču problēma paliek. Ja pašvaldībām noteikta kāda funkcija, jābūt norādei, par kādām finansēm to izpildīt,” skaidro speciāliste. Tomēr viņa piebilst, ka tās pašvaldības, kuras grib atrisināt patversmju jautājumu, tam līdzekļus atradušas. Tur, kur nav gribēšanas, nav arī varēšanas.

Dzīvnieku aprite kā panākumu atslēga

Patversmes jāvada apmācītiem cilvēkiem. Pasaules dzīvnieku aizsardzības organizācija (WSPA) un Anglijas Karaliskā dzīvnieku aizsardzības organizācija (RSPCA) izstrādājusi ieteikumus patversmju vadībzinībā. Iecerēts, ka nākamgad to pārstāvji ieradīsies Latvijā, lai dalītos zināšanās.
Speciālistes teic, ka atsevišķos rajonos PVD izveidojusies laba sadarbība ar pašvaldībām. Piemēram, nule Ogres pašvaldība ierīkojusi patversmi, nesen tāda atvērta Valkā, bet pērn Alūksnē.
Vislabākā situācija ir tajos rajonos, kur roku rokā strādā pašvaldība, dzīvnieku aizsardzības organizāciju pārstāvji un PVD.
Latvijā darbojas tikai 13 dzīvnieku patversmes. Jautāta, kā kopumā dienests vērtē situāciju, M.Līne ir lakoniska: “Slikta. Vairāk nekā pusē rajonu nav patversmes, klaiņojošie dzīvnieki atstāti savā vaļā.”
Divas patversmes ir sabiedrisko organizāciju paspārnē, un tas nav pašvaldību nopelns. Abas atrodas Rīgā – “Dzīvnieku drauga” patversme Candera ielā un Latvijas Kinoloģiskās federācijas Dzīvnieku aizsardzības grupas patversme Juglas ielā. Tajās strādā profesionāli cilvēki, un PVD abas patversmes novērtē ļoti augstu. Talsos kāda pensionāre, kas pārcēlusies uz Latviju no Vācijas, ierīkojusi privāto patversmi. Tāda ir vienīgā Latvijā. Talsu dome ar to noslēgusi līgumu.
Pārējās desmit ir pašvaldību patversmes. Latgalē tikai viena – Daugavpilī. Citos reģionos lielajās pilsētās patversmes ir, izņemot Ventspili. Kā stāsta M.Līne, tur valdījusi nostāja – kamēr cilvēku labā viss nav izdarīts, patversmei naudu netērēs, tagad esot citas vēsmas un sperti pirmie soļi patversmes izveidei. “Nav pieņemama nostāja, ka šādi nosaka prioritātes: šīm divām sfērām cilvēku labklājībai un dzīvnieku labturībai jāatīstas paralēli. Cilvēks tomēr ir saprātīga būtne, kam jāuzņemas atbildība par saviem mazajiem brāļiem. Turklāt visi šie dzīvnieki ir mūsu pašu kādreiz gribēti, pieradināti un tad atstāti,” uzskata I.Kociņs.
“Kā vienas no labākajām pašvaldību patversmēm varu minēt Liepājas un Ogres. Arī Rīgas pilsētas patversme Līčos, kas pilsētas mērogiem gan ir maza, cenšas savu iespēju robežās. Ļoti patīk Cēsu mazās patversmes modelis. Tajā ir tikai septiņas astoņas vietas. Tā apkalpo pilsētu un tuvējos pagastus, ar kuriem noslēgti līgumi. Nepieciešamības gadījumos darbinieki izbrauc pēc klaiņojošiem dzīvniekiem arī uz pagastiem. Tā kā patversmes iemītnieku aprite ir ļoti laba, ar to pilnīgi pietiek,” uzskata M.Līne. Jāteic, dzīvnieku aprite ir viena no patversmes sūtības atslēgām. Minētās sabiedriskās organizācijas izveidojušas savu patversmju mājas lapas (www.dzd.lv un www.patversme.lv), ar kuru palīdzību meklē dzīvniekiem jaunus saimniekus. Šīs un citas uzņēmīgās patversmes liek lietā vēl citus paņēmienus – nacionālajos vai vietējos laikrakstos ievieto sludinājumus, pie veterinārajām klīnikām izvieto informāciju.
Kā negatīvu piemēru PVD darbinieces min Daugavpils patversmi. Padomju armijai atstājot Latviju, daudzi pameta suņus un kaķus. Tie savairojušies, dažos pilsētas rajonos klejo pat veselas suņu kolonijas. Problēma gadiem netika risināta. Beidzot izveidota patversme. Gadu to vadīja vīrietis, kura darbības rezultātā par patversmi PVD darbinieces teic: labāk, ja tādas nebūtu. Dzīvnieku mīlestības šim cilvēkam nav trūcis, taču, kā uzskata speciālistes, tā bijusi pārprasta mīlestība pret četrkājainajiem. Pats to neapzinādamies, viņš sagādājis dzīvniekiem ciešanas. Patversmē pieļauta vairošanās un suņu skaits sasniedzis teju simtu. “Potenciālajiem jaunajiem saimniekiem dzīvniekus nedeva, aizbildinoties, ka viņi tiem nespēs nodrošināt labus apstākļus. Dzīvnieku aprite nenotika. Galu galā viss nonāca līdz tam, ka patversmē vairs nevarēja uzņemt jaunus iemītniekus, jo fiziski tā bija pārpildīta,” stāsta M.Līne. Tagad ar patversmes vadītāju līgums lauzts.

***

Akūti izjūtams to normatīvo aktu trūkums, kas regulē mājas (istabas) dzīvnieku turēšanu. Kā “LV” jau rakstīts, noteikumu projekti ir izstrādāti. Taču, kamēr Ministru kabinets vēl nav noteicis jauno kārtību, kā jāreģistrē un jāidentificē mājdzīvnieki, zeļ dzīvnieku saimnieku bezatbildība. Negodprātīgi cilvēki ar vieglu roku izmet no mājokļa savu suni vai kaķi, jo labi zina, ka seku nebūs – neviens nepierādīs, ka konkrētais dzīvnieks ir viņa, nekur nav noteikts, ka viņam jāatbild par šādu rīcību. Tādēļ pamesto dzīvnieku skaits nemazinās.
PVD darbinieces cer, ka nākotnē sabiedrība kļūs atbildīgāka, taču patversmes nekur nezudīs. “Tās pastāvēs vienmēr. Pēc desmit, divdesmit gadiem Latvijā būs ne tikai sakārtota likumdošana, bet, cerams, arī ētikas un morāles normas iedzīvinātas sabiedrības apziņā. Taču pilnībā nevar izslēgt situācijas, kad dzīvnieks noklīst vai tā saimnieks nonāk situācijā, kad vairs nevar paturēt savu lolojumu,” rezumē M.Līne.

Ilze Apine, “LV”
ilze.apine@vestnesis.lv