Mežonīgais kapitālisms nav savienojams ar eiropeiskām vērtībām

– NTSP darbs un ietekme lielā mērā ir atkarīga tieši no valdības izpratnes par sociālo dialogu un spējas komunicēt ar sociālajiem partneriem. Es ļoti pozitīvi vērtēju šā gada 1.oktobrī parakstīto vienošanos par sociāli ekonomisko partnerību starp valdību, LDDK un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību. Viens no būtiskākajiem uzdevumiem ir paplašināt NTSP apakšpadomju darbu, kā arī iesaistīt sociālos partnerus nacionālo pozīciju sagatavošanā ES. Sadarbības vājais punkts vēl joprojām ir valsts budžets. Nepietiek ar to, ka NTSP sēdēs tiek prezentētas tā prioritātes. Gan arodbiedrības, gan darba devēji vēlas piedalīties tā sagatavošanā jau no pašiem pirmsākumiem.

– Latvijā atšķirībā no Zviedrijas sociālajam dialogam nav gadsimtiem senu tradīciju, mums ir duāla pieredze – padomju gadi un tikai daži neatkarības gadi. Mēs vēl neesam brīvi no sociālistiskās izpratnes par to, kas ir arodbiedrība. Te varētu atgādināt privilēģijas, kādas padomju laikos baudīja arodbiedrību biedri (sanatorijas, ceļazīmes uz kūrortiem utt.). Taču ar katru gadu sabiedrība aizvien vairāk sāk saprast sociālā dialoga nepieciešamību. Uzņēmēji, kas vēlas darboties ilgtermiņā, jau ir sapratuši, ka viņu vērtīgākais resurss ir cilvēks – darbinieks. Bez šīs izpratnes mēs nevaram runāt par ilgtspējīgu attīstību un konkurētspēju ES. Visiem sen būtu laiks saprast, ka mežonīgais kapitālisms un eiropeiskās vērtības nav savienojamas. Ja mēs gribam piederēt pie Eiropas, tad arī Latvijā cilvēku labklājībai un sociālajai drošībai jādominē pār peļņu. Sociālā dialoga būtība ir rast kompromisu starp darba ņēmēju un darba devēju interesēm. Šajā procesā vajadzētu ievērot partnerības principu, nepieļaujot kādas puses ilgstošu dominēšanu.
Diemžēl mūsu valstī vēl aizvien ir darba devēji, kas darbiniekus nodarbina, neslēdzot līgumus vai maksājot algu aploksnēs, vēl aizvien strādājošajiem, kas vēlas apvienoties arodbiedrībās, nākas sastapties ar atlaišanas draudiem. Latvijā ir vāji attīstīta personāla vadība un cilvēkresursu attīstība. Daudzi uzņēmēji neizprot, ka viņu uzņēmuma konkurētspēja un peļņa ir tieši atkarīga no investīcijām savu darbinieku izglītībā, arī veselībā.

Darbinieks un darba devējs ir partneri

– Sākšu ar vienkāršu piemēru. Noslēgts koplīgums uzņēmumam nes arī ekonomisko labumu. Ja darba devējam ir konsolidēts spēcīgs partneris, tad ir vieglāk izstrādāt spēles noteikumus. Uzņēmējs ir mazāk pakļauts viena vai otra darbinieka manipulācijām, viņš ir pasargāts no tā, ka skaļākie kliedzēji centīsies sev pēkšņi izkarot algas pielikumu. Koplīgums arī pasargā uzņēmumu no negaidīta streika. Līdz ar to darba devējam ir vieglāk izstrādāt darbinieku motivācijas sistēmu. Jo strādājošo uzņēmumam var piesaistīt ne tikai ar algu, bet arī ar karjeras iespējām, lepnumu par uzņēmumu vai nozari, kurā strādā ar labiem darba apstākļiem. Visi šie papildu labumi uzņēmumam tomēr izmaksā mazāk nekā nemitīga kadru mainība.
Svarīgi arī ar uzņēmuma biznesa plānu iepazīstināt strādājošos, radīt viņos izpratni un līdzatbildību par biznesa mērķiem. Jo vissliktākā ir situācija, kad darbinieki neizprot uzņēmuma attīstību un savās prasībās neņem vērā darba devēja iespējas. Pretnostatījums “mēs” un “viņi” viena uzņēmuma ietvaros nevar būt auglīgs.
Vienā no pēdējiem starptautiskajiem pētījumiem par uzņēmuma reputāciju iezīmējas interesanta likumsakarība – Latvijā viens no galvenajiem indeksiem pozitīvam vērtējumam ir darbinieks, darba devēja ieguldījums strādājošajos. Tas nozīmē, ka šī ir mūsu vājā vieta. Bet tieši to sabiedrība gaida no uzņēmēja.

Uzņēmēji ir jāizglīto

– Mana pārliecība – situācija jārisina kompleksi, un viena no svarīgākajām lietām ir uzņēmēju izglītošana, ko jau pašlaik veic LDDK, bet te vēl liels darbs darāms. Šim mērķim var izmantot arī Eiropas Sociālā fonda naudu. Mēs kopā ar Pašvaldību darba devēju asociāciju jau strādājam pie profesionālo asociāciju kapacitātes stiprināšanas, veicam apmācību, palīdzam rakstīt projektus ES struktūrfondu apguvei. LDDK plāno rīkot izglītojošus seminārus uzņēmējiem pagastos, arī gateru īpašniekiem. Mēs vēlamies viņus motivēt izglītoties, strādāt efektīvāk.

– Saskaņā ar likumdošanu par mūsu biedru var kļūt uzņēmums, kurā strādā vairāk nekā 50 darbinieku. Mūsu biedri ir arī 18 nozaru asociācijas, un tajās var iestāties jebkurš uzņēmums. Šobrīd ir noslēgti vairāk nekā 30 koplīgumi nozaru līmenī. Svarīgi būtu arī nozaru asociācijās iesaistīt ārvalstu uzņēmumus, lai viņi ar izpratni un atbildību veicinātu ne tikai savas kompānijas, bet arī Latvijas labklājību. Taču pašmāju darba devējiem koplīgums ir papildu iespēja noturēt darbiniekus Latvijā.

– Domāju, tā ir vienīgā iespēja noturēt darbaspēku Latvijā un cīnīties pret negodīgu konkurenci.
Īpaši svarīgi tas ir nozarēm, kuras jau tagad sastopas ar strādājošo aizplūšanu uz ārzemēm (pirmie cietēji ir būvniecība un veselības aprūpe). Taču noteikt minimālās algas apmēru koplīgumā var tikai tad, ja to paraksta darba devēji un arodbiedrība, kas pārstāv vairāk nekā 60% no nozarē strādājošiem. Diemžēl nevienam no līdz šim noslēgtajiem koplīgumiem šādas pārstāvniecības nav. Tas skaidrojams ar ēnu ekonomiku un negodīgu konkurenci.

– Svarīgākais ir skaidri pateikt: šādā veidā darboties ilgāk par pāris gadiem nav iespējams. Mēs tomēr orientējamies uz ilgspēlētājiem tirgū. Bet ar ēnu ekonomiku daudz stingrāk būtu jācīnās spēka struktūrām. Es no darba devēju puses varu teikt, ka pēdējos gados valsts ir darījusi daudz pozitīva uzņēmējdarbības vides attīstībai. Latvijas uzņēmējiem būtu grēks sūdzēties par lielu nodokļu slogu. Mums ir iespēja izmantot ES struktūrfondu līdzekļus. Šī iespēja arī varētu stimulēt uzņēmējus legalizēt savu biznesu.

Mēs nevaram konkurēt visās jomās

– Tiešām daudzi darba devēji sūdzas, ka izglītības kvalitāte neatbilst darba tirgus prasībām. Tādēļ, piemēram, LDDK ir iesaistījusies profesionālās izglītības sistēmas sakārtošanā. Domāju, arī nozaru asociācijas varētu aktīvāk iesaistīties tajā. Piemēram, organizējot audzēkņu/studentu prakses vietas jau mācību laikā. Ekonomikas ministrijai ir jāuzņemas līdera loma tautsaimniecības tālākās attīstības prognozēšanā, lai darba devēji laikus varētu plānot, kādi darbinieki un kādās specialitātēs viņiem būs nepieciešami, piemēram, pēc trim vai pieciem gadiem.

– Pats svarīgākais, kas varētu attīstīt pašnodarbinātību, ir ES struktūrfondu pieejamība tieši šim mērķim. Jāsakārto arī nodokļu sistēma. Jo šobrīd pašnodarbinātību bremzē tas, ka individuālam uzņēmējam jāmaksā 25% uzņēmuma ienākuma nodoklis, bet uzņēmumam – 15%. Pašlaik pie nodokļu izlīdzināšanas strādā Finanšu ministrijas konsultatīvā padome, vērtējot, kā tas ietekmēs valsts budžetu.

– Vislielākās cerības es lieku uz eksportspējīgāko nozaru attīstību. Līdz ar to arī darba tirgum kopumā būtu jāorientējas tieši uz vajadzībām konkurētspējīgākajās nozarēs ar augstu pievienoto vērtību. Citas izejas nav, jo Latvijas iekšējais tirgus ir pārāk mazs. Valsts uzdevums būtu pateikt, ar ko un kurās nozarēs mēs vēlamies konkurēt. Runa ir par Latvijas nacionālo interešu definēšanu, nosakot, kuras tautsaimniecības nozares ir vērts valstiski attīstīt. Trīspadsmit neatkarības gados valsts to nav izdarījusi, un katra nozare cīnījusies, kā nu mācēdama. Taču mēs nevaram būt konkurētspējīgi visās jomas, ir jāizvēlas un tad mērķtiecīgi jāīsteno šī izvēle, sākot jau ar izglītības sistēmas pārorientēšanu. Mums visiem, arī darba devējiem, jādomā par jauniešu bezdarba līmeņa mazināšanu, kas mūsu valstī ir nepiedodami augsts.
Taču galvenais – valstij būtu jāatsakās no resoriskās pieejas darba tirgus jautājumiem. Jo te vienotā ķēdē saslēdzas gan ekonomika, gan izglītība un zinātne, gan labklājība un veselība, gan vides ilgtspējība.