Adventes laika unikālās iespējas

Šķiet, vēl nevienu gadu kopš neatkarības atjaunošanas mūsu zemē nav degušas tik daudzas Adventes svecītes. Tās mirdz gan dārgu savrupmāju, gan pieticīgu mitekļu logos, aiz veikalu vitrīnām un banku bruņustikliem. Cik no šīm uguntiņām iedeguši ticīgie? Cik – cilvēki, kas vienkārši godā tradīciju?

Jaunpils baznīca Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

Diez vai tas ir tik svarīgi. Ikviens no viņiem rīkojies pēc kristietības principa, tumsas kliedēšanai iededzot gaismu. Un tas nu gan ir nozīmīgi trauksmainajā mūsdienu pasaulē, kur ziņas par aizvien jauniem terora aktiem un šausmu ainas tālrādē veido ikdienas informatīvo fonu.
Paldies Dievam, pie mums lielie ārpolitikas jautājumi tiek risināti sarunās un diskusijās. Kaut nu tā būtu vienmēr.
Tiesa, arī politiskās diskusijas neiztiek bez asumiem un dzēlībām, kā to varējām vērot pagājušās nedēļas raidījumā “Kas notiek Latvijā?” Tā, protams, nav lielākā nelaime. Vien žēl, ja sakāpinātās emocijas, piemēram, demonstratīva smiešanās par pretējo viedokli, skatītājiem traucē uztvert būtisko.

Kristietības robežas sirdī un kontinentā

Arī Latvija, vēl pirms balsojuma Eiropas Parlamentā, oficiāli pauda atbalstu sarunām ar Turciju par iestāšanos ES. Taču mūsu sabiedrībā, tāpat kā daudzās citās ES valstīs, izskan bažas par Eiropas kristīgo vērtību saglabāšanu, kad Savienībai pievienosies vairāk nekā 70 miljoni musulmaņu. Aktuāla šajā situācijā ir mūsu ārlietu ministra Arta Pabrika motivācija, uzsverot, ka Latvija paudusi atbalstu vien “sarunu sākšanai” ar Turciju. “Būtu muļķīgi pašreiz iesaistīties diskusijās par to, ko mēs nezinām,” saka ārlietu ministrs. “Mēs taču nezinām, kāds būs Turcijas progress un kā šīs sarunas beigsies. Arī par skolēnu, kad viņš sāk mācīties 1.klasē, mēs nevaram būt pilnīgi droši, ka, beidzot skolu, viņš sekmīgi nokārtos visus eksāmenus. Mūsu uzdevums ir dot šo iespēju.”
Domājot par eventuālo kristiānisma un musulmanisma konfrontāciju, Latvijas Evaņģēliskās luterāņu baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags valsts svētku ekumēniskajā dievkalpojumā pauda sarūgtinājumu, ka Eiropas konstitūcijā tā arī netika iekļauts formulējums par kontinenta kristīgajām vērtībām. Arī šajā kontekstā aktuāls ir ārlietu ministra viedoklis:
“Jā, protams, neviens nevar noliegt, ka ES politiskā kultūra lielā mērā veidojusies no kristietības,” piekrīt ārlietu ministrs. “Tāpat kā no romiešu likumiem, grieķu filozofijas. Pēc tam to veidoja arī anglosakšu liberālisms un individuālisms. Bet ES konstitūcijas preambulā minētās morālās vērtības jau arī ir šīs kristīgās vērtības. Tas, ka ES konstitūcijā nav minēta kristietība, nebūt nenozīmē, ka šī konstitūcija nav kristīga.”

Pagātnes slogs ceļā uz nākotni

Skaļu politisko akcentu kluso pārdomu laikā ienesa diskusija par Baltijas valstu prezidentu eventuālo došanos uz Maskavu nākamā gada 9. maijā, kad tur tiks svinēta PSRS uzvaras pār fašistisko Vāciju 60. gadadiena.
Cik maz gan pasaulē zina un vēlas zināt, ka, gandrīz vienlaikus ar padomju karavīru atgriešanos no Rietumiem, tālāk austrumu virzienā devās ešeloni ar deportētajiem latviešiem. Jo mūsu tauta jau netika nīcināta vien plašajās 1941. gada 14.jūnija un 1949. gada 25. marta deportācijās. Arī man bija lemts pasaulē nākt laikā, kad tēvs atradās izsūtījumā. Māte pat nezināja, kur viņš atrodas un vai maz ir dzīvs… Bet Rīgas Meža kapos, netālu no tēva kapa, apglabāts mans laikabiedrs, kurš uz Sibīriju bija izsūtīts gada vecumā. Laikam jau arī tādēļ viņa mūžs pēc atgriešanās izrādījās tik īss…
Kā to izskaidrot mūsu pašapmierinātajiem un bieži vien tik paštaisnajiem Rietumu sabiedrotajiem, kam karš šķiet jau tāla vēsture. Un kam jau tolaik, Otrā pasaules kara gados, nācās vadīties no diplomātiskā pragmatisma…
Dažkārt arī liekas: vai vērts maz ko sacīt? Ja pat Briselē izdotā ceļvedī par Baltijas valstīm Latvijas simbolam izvēlēts idiotisks monstrs, tāds kā “bruņurupucis nindzja” ar vecākās paaudzes latviešiem traģiski pazīstamo sarkanarmieša cepuri (a la “augšā puļķītis, apakšā muļķītis”) galvā.
Bet politiskās aktualitātes atkal un atkal atgādina, ka ir jāstāsta. Jo braukšanai uz Krieviju pēkšņi – vai dīvaina sagadīšanās? – parādās aizvien jauna motivācija: jubilejas svinības Maskavā laika ziņā sakritīs ar Eiropas Savienības un Krievijas galotņu apspriedi, bet Latvijai acīmredzot būs iespējams noslēgt ar Krieviju lielās kaimiņvalsts atkal un atkal atlikto robežlīgumu. Un cik gan plašs starptautisku pārmetumu, jaunu Latvijas apmelojumu arsenāls tiktu pavērts, neatsaucoties šīm iespējām…
Trīs Baltijas valstu prezidenti nesenajā Viļņas apspriedē vēl nepieņēma konkrētu lēmumu. Taču apspriešanas vērts šķiet Latvijas, Lietuvas un Igaunijas parlamentu ārlietu komisiju vadītāju kopīgais viedoklis, ka prezidenti Maskavā varētu informēt pasaules sabiedrību par Otrā pasaules kara izraisītajām sekām mūsu valstīs.

Patiesības deficīts vēstures svaru kausos

Precīzs vēstures skaidrojums ir aktuāls arī pašai Krievijai. Par to liecina arī plašsaziņas līdzekļos visai plaši komentētais Krievijas vēstnieka Viktora Kaļužnija viedoklis 1940. gada notikumu sakarā – ka Krievijai neesot par ko Latvijai atvainoties, jo “lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju nedzīvoja tajā laikā un arī Krievijas valsts tad nebija”.
Bet kurš gan prasa, lai atvainotos krievu tauta?! Runa ir par elementāru vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu, kad PSRS vēsturiskā mantiniece, par kādu Krievija sevi deklarējusi, dotu principiālu izvērtējumu staļiniskā režīma darbībām Baltijas valstīs 1940. gada vasarā.
Vēstnieks arī atgādinājis vēsturisko faktu, ka latvieši aktīvi piedalījušies sociālisma celšanā un ticējuši komunismam. Taču gandrīz visi šie Padomju Savienībā dzīvojušie ideālisti tika iznīcināti pēc čekas skrupulozi sastādītā “Latviešu saraksta”. Pietika vien ar tautību “latvietis”, lai nokļūtu Gulaga arhipelāgā, nomērdēti, nošauti.
Uzvarētājus netiesājot… Šo cinisko patiesību apliecināja arī Otrā pasaules kara beigas. Pēc tam Rietumu demokrātiskajai pasaulei bija vairāk nekā pusgadsimtu jādzīvo PSRS kodolšantāžas apstākļos. Bet šobrīd, šķiet, arī pašai Krievijai, arī sava starptautiskā prestiža vārdā, būtu svarīgi parādīt principiālu attieksmi pret staļiniskā režīma noziegumiem. Kā to jau sen izdarījusi Vācijas Federatīvā Republika ar savas zemes tumšajām vēstures lappusēm.

Adventes laika unikālā iespēja

Mācītāji baznīcās jau izsenis aizlūdz arī par valdību. Tāda ir kristīgā tradīcija, okupācijas laikā tas bija arī obligāts baznīcas lojalitātes apliecinājums. Taču, piedaloties Rīgas Lutera draudzes lūgšanu grupas vakaros, kur ikviens dalībnieks neformāli, vien savas sirdsbalss vadīts, vēršas pie Dieva ar savu visdziļāko sāpi, šajās Adventes nedēļās esmu dzirdējis daudz apelēšanas pie mūsu politiķu sirdsapziņas. Cilvēki lūdz Dievam, lai politiķi “rīkotos pēc godaprāta” un “kalpotu tautai, nevis savām un savu partiju interesēm”. Šajās lūgšanās netiek kā plašsaziņas līdzekļos nosaukti konkrētu partiju vai politiķu vārdi, pretstatot “mūsējos” “sliktajiem” un otrādi. Skan sāpe par līdzšinējo pieredzi, un grēks būtu izlikties to nedzirdam. Diemžēl sabiedriskās domas pētījumi apstiprina uzticības krīzi ne vien kristiešu, bet visā Latvijas sabiedrībā.
“Nevienā valstī nav tā, ka visi ir laimīgi. Bet runa ir par to, lai nevienam cilvēkam netiktu atņemta pat iespēja būt apmierinātam ar savu vienīgo, neatkārtojamo dzīvi,” jau minētajā sprediķī teica arhibīskaps Jānis Vanags, uzsverot: “Pārāk daudz mūsu vidū ir to, kuriem nav dota iespēja. Biedējoši daudz. Apsūdzoši daudz. Droši vien tam ir arī objektīvi iemesli. Bet mēs jau zinām: “Piedots tiks, ja nevarēji. Mūžam ne, ja negribēji.””
Jaunā valdība tikai nupat sākusi darbu un, formāli ņemot, nav vainojama šajā problēmā. Varētu arī cerēt, ka tieši šī valdība tautas kritisko attieksmi mazinās. Adventes gaisotnē cerīga varētu likties arī pieredzējušā politiķa Aigara Kalvīša paškritiskā atziņa, pie Ministru prezidenta pienākumiem ķeroties: “Spēks un enerģija, kas dzima kopības sajūtā un vienotībā, ir izčabējusi strīdos, naidā, skaudībā un tukšā lepnumā.” Un “…karojot vienam ar otru (..), mēs esam karojuši ne tik daudz viens ar otru, cik ar savu valsti.”
Šai valdībai dota unikāla iespēja – sākt darbu Adventes laikā. Kad cilvēki sliecas ticēt un cerēt, dodot īpašu uzticības kredītu. Bet politiķiem, valsts amatpersonām tā ir arī īpaša atbildība – nepievilt šo cerību. Būt šīs uzticības, šīs zemes un šā laika cienīgiem.

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis.lv