Mājokļu nepolitika namīpašnieka skatījumā

Denacionalizēto namu īpašnieku un īrnieku attiecības ir samezglotas. Cik tajās politisko mītu, cik patiesības? Viedokļus par īres griestiem, par palīdzības veidiem denacionalizēto namu īrniekiem un turpmāko rīcību mājokļu politikā “LV” ir izteikuši likumdevēja un valsts izpildvaras pārstāvji. Atklājusies problēmas būtība – politiskiem solījumiem un lēmumiem nav sekojusi izpilde. Dodam vārdu otrai pusei – namīpašniekiem. Latvijas Namīpašnieku asociācijas viceprezidents Dmitrijs Trofimovs un Rīgas namīpašnieku biedrības priekšsēdis Pauls Klēbahs sarunai piekrīt
bez iebildēm.

Dmitrijs Trofimovs	Pauls Klēbahs

Piekrāpti jau 14 gadus

Viņi jūtas piekrāpti un neticīgi smej par sarunas ievadam uzdoto jautājumu – vai notiekošais mājokļu politikā šoreiz liekas cerīgs? Abi neslēpj, ka nekonsekvenci mājokļu jautājumos nav iemesla saukt citādi kā par veiksmīgu politisko ēsmu vēlētāju balsu uzpirkšanai. Denacionalizēto namu īres jautājumi vienmēr aktualizēti, vēlēšanām tuvojoties, un noklusuši drīz pēc tām. “Esam iesaistīti šai jezgā un vēlamies būt partneri pašvaldībai un likumdevējiem. Bet sadarbības nav. Mūs neuzskata par partneriem, īpaši Rīgas dome,” atzīst Pauls Klēbahs, vienlaikus rādot mapīti ar politiķu solījumiem par mājokļu politikas veidošanu, kompensāciju mehānisma izstrādi un citiem risinājuma meklējumiem.
Dmitrijs Trofimovs piebilst par valsts iestāžu izkārtņu maiņu bez turpmākām darbībām. Neatkarīgi no tā, vai mājokļi bija Vides ministrijas vai Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas pārraudzībā, rīcības, virzības un rezultātu nav. To nejūt ne namīpašnieki, ne īrnieki. Skumjākais ir tas, ka ne valstij, ne pašvaldībām nav skaidrības, ar ko sākt.

Kam namīpašnieks ienaidnieks?

Ir novērtējama namīpašnieku iecietība un pacietība, gadiem gaidot uz īres tirgus sakārtošanu. “Gaidām, līdz valsts un pašvaldības pret namīpašniekiem, kuru uzņēmējdarbības forma ir dzīvojamo telpu izīrēšana, izturēsies ne kā pret ienaidniekiem. Vairums no mums dzīvojamos namus ir mantojuši un vēlas nodarboties ar dzīvokļu izīrēšanu. Bet ne par dempinga cenām! Attieksme pret mums, piedodiet, atgādina padomju laikus. Gandrīz vai jājūtas vainīgam par to, ka esmu mantojis namīpašumu,” skaidro P.Klēbahs.
Sarunas laikā nonākam pie vairākām atziņām. Ne visi, kam pieder īres nami, ir ieinteresēti nodarboties ar dzīvokļu izīrēšanu. Tā vai citādi, šie saimnieki no īrniekiem atbrīvosies. Taču kāpēc par krāpniekiem un ienaidniekiem uzskatāmi visi? Kāpēc vienīgās kontaktēšanās metodes ar māju īpašniekiem ir ar rungu pa muguru – sodīt, lamāt, iekasēt? Kāpēc ir vienīgi sliktie namīpašnieki, bet nav negodīgu un sliktu īrnieku? Kāpēc pašvaldība piedāvā mums atpirkt mūsu īpašumus par inventarizācijas vērtību? Tā namīpašnieku vārdā jautā D.Trofimovs.

Paldies par interesi!

P.Klēbahs stāsta, ka, redzot gadiem ieilgušo bezdarbību, nav sēdēts klēpī saliktām rokām. Piedāvājot veidot sadarbības padomi, namīpašnieku pārstāvji sākotnēji griezušies Rīgas domē. “Sarunu, viedokļu nebija. Vienīgi pamācības un rosinājumi doties uz pārrunām pie citām amatpersonām.”
Namīpašnieku aicinājumi valsts pārstāvjiem paskaidrot, kas ņemts vērā, nosakot īres maksas aprēķinus, kopš 1997.gada arvien ir bez atbildes. Kāpēc noteiktā summa ir 14,8 santīmi par kvadrātmetru nama apsaimniekošanai, bet ne 15? Kāpēc no šā laika maksa nav pārskatīta?
“Esam vērsušies arī Saeimā. Valsts pārvaldes un pašvaldību komisijai iesniegti priekšlikumi grozījumiem likumos. Esam rosinājuši uz sadarbību, uz kompromisiem. Diemžēl mums sniegtās rakstiskās atbildes ir vienīgi pateicība par izrādīto interesi,” bilst P.Klēbahs un norāda, ka sarunās ar atsevišķiem Saeimas deputātiem interese un atsaucība ir pavīdējusi, taču, tiklīdz jābalso, uzvar partijas disciplīna.

Skaitļi – klaigu slāpētāji

Runas par simt tūkstošiem uz ielām pēc īres griestu atcelšanas izliktiem iedzīvotājiem D.Trofimovs ne bez pamatojuma sauc par Rīgas domes amatpersonu un deputāta krēsla tīkotāju populistiskiem izdomājumiem. To, cik Rīgas un lielo pilsētu iedzīvotāju, dzīvojot pie namīpašniekiem, jūtas apdraudēti, viņaprāt, uzskatāmi parāda reģistrēto skaits dzīvokļu rindā. “Labi, ka beidzot notiek jelkāda reģistrācija. Pirms tam runāja par skaitļiem, kas no zila gaisa izdomāti.”
Rīgas domei, pēc runātāju domām, nav un nevar būt informācijas par namīpašnieku un īrnieku līgumattiecībām. Cik ir tā saukto veco līgumu? Ar cik īrniekiem līgumi ir pārslēgti? Cik ir to, ar kuriem namīpašnieks nav ieinteresēts pārslēgt līgumu? Kāda ir īrnieku maksātspēja utt.? Pēdējo reizi Rīgas dome ir lūgusi informāciju 1997.gadā, atzīst D.Trofimovs. “Ja Rīgas pašvaldība šo gadu laikā būtu atrisinājusi denacionalizēto namu īrnieku problēmas, ko esošie politiķi būtu gatavi solīt turpmāk?”

Kāpēc īres griesti atceļami?

Latvija ir maza. Politiķu izteiktie vārdi kuluāros iziet ārpus to sienām. Tā vietā, lai valsts budžetā beidzot atrastos finansējums mājokļu lietu virzībai, bijušais premjerministrs Indulis Emsis vien stingri paziņojis – īres griestiem ir jāpaliek.
Īres griestu sociālā puse ir sauklis par taisnīgumu un vienādām tiesībām visiem. D.Trofimovs uzskata, ka deklarētā sociālā taisnīguma principu, īrējot dzīvokli no namīpašnieka, bez pārmetumiem izmanto arī turīgi ļaudis. Ar apziņu, ka valsts noteiktā īres maksa ir smieklīgi zema, salīdzinot ar nama uzturēšanas izdevumiem vai cita dzīvokļa īrēšanu par komerccenu. Namīpašnieki atzīst, ka nebūtu pieļaujama īres komerccenu piemērošana maznodrošinātu pensionāru ģimenēm vai invalīdiem.
Par iespējamo optimālo īres cenu sarunā vienoties nespējām. Argumentējot – ikviena namīpašuma tehniskais stāvoklis ir atšķirīgs, namīpašnieki noraida, ka iespējama vienota īres maksa. Noraida arī pašvaldības pārmetumus, ka dzīvokļu izīrēšana ir kļuvusi par namīpašnieku monopolu. “Kāds tur monopols, ja valsts ir noteikusi īres maksas mūsu īpašumos? Dzīvojam tirgus ekonomikas apstākļos, taču mūsu nozarē valda padomju laika ekonomikas principi. Mūsu valstī nav izpratnes jēdzienam “privātīpašums”,” teic D.Trofimovs.
Namīpašnieku pārstāvji apliecināja, ka vērsīsies Satversmes tiesā, ja īres griesti tiks saglabāti. “Tā nebūs viena prasība par īres griestu atcelšanu – ir pārkāptas visu namīpašnieku tiesības arī uz īpašumu. Pamatojumu tam ir daudz. Tie nav draudi, taču Satversmes tiesā vērsīsies daudzi.” Līdz tam cerības tiek liktas uz Valsts prezidenti, ka viņa šādu likumu aizturēs.
Namīpašnieki nenoliedz, ka, atceļot īres griestus, līgumi tiks lauzti. Taču ne ar visiem, un izlikšanu nebūs tik, cik par to runā politiķi.
Brīvu īres tirgu var veidot, vienīgi īres griestus atceļot. “Mēs neesam pret īrniekiem, un bez īrniekiem mēs nepaliksim. Esam par to, lai īres tirgus attīstītos. Lai īrniekam, kas vēlas īrēt mazāku dzīvojamo platību, būtu kurp pārcelties.”

Izīrēšana – kam peļņa, kam zaudējumi

Četrpadsmit gados no jauna nav uzcelts neviens īres nams. Tas neinteresē ne valsti, ne pašvaldības, ne uzņēmējus, norāda P.Klēbahs. Kāpēc? Jo nav izdevīgi. Būvniecības un citi ieguldījumi īres nama uzturēšanā, piemērojot patlaban spēkā esošas īres maksas, pat ilgtermiņā nav rentabli. Tādēļ jauni īres nami netiek celti. Šī uzņēmējdarbība nav izdevīga, atzīst D.Trofimovs.
Rīgas domes solījumi par strauju īres namu būvniecību nākamajos gados, pēc D.Trofimova domām, ir tukšvārdība. “Pašvaldība sola ieguldīt milzīgus līdzekļus īres namu būvniecībā un izīrēt tos visiem par lētu naudu. Vai ir veikti aprēķini, cik nami un vai vispār tie ir būvējami?” Minēto iemeslu dēļ iedzīvotājiem piedāvāto iespēju pieteikties rindā uz dzīvokļiem, kuru pašvaldības rīcībā patiesībā nav, P.Klēbahs sauc par kārtējo triku.
Īres tirgus kroplības apzinās nelegālie dzīvokļu izīrētāji. Rīgas mikrorajonos ir iespējams īrēt privatizētu dzīvokli, maksājot divus latus par kvadrātmetru. Savukārt tā īpašnieks, sedzot niecīgo apsaimniekošanas maksu – 14,8 santīmus par kvadrātmetru, gūst nelegālus ienākumus un nemaksā nodokļus.
Arī negodīgu īres attiecību finansiālās sekas izbauda vienīgi namīpašnieki. Ja, piemēram, īrnieks nemaksā par apkuri, īpašnieks, pat ja tiesas ceļā panāks līguma laušanu, parādu piedzīt nevarēs.
Par absurdu namīpašnieki sauc valsts īstenoto politiku dzīvokļu īres tirgū. Izīrēšana ir uzņēmējdarbība. Izpildot uzliktos noteikumus, ne vien peļņa, bet arī pienācīga veco namu uzturēšana nav iespējama. Pat ja pašvaldība slēgtu līgumus ar namīpašniekiem par dzīvokļu izīrēšanu atsevišķām sociālajām iedzīvotāju grupām, P.Klēbahs lēš, ka piedāvātā nomas maksa būtu klaji neizdevīga īpašniekam.
Taču vienlaikus no namīpašniekiem tiek prasīta pienācīga sava īpašuma apsaimniekošana, uzlabošana un remontēšana. “Par kādu naudu lai to darām? Ja no viena mēneša īres maksām apmēram 1000 kvadrātmetru dzīvojamajam namam pietiek vien, lai divas reizes apmaksātu jumta attīrīšanu no sniega! Ko lai saka tie, kam namīpašums ir kultūras pieminekļa statusā, kad jāpilda likumā noteiktās prasības un jāiegulda milzu līdzekļi detaļu atjaunošanā?” savu sašutumu pauž sarunas partneri.

Kam piederēs īres nami Rīgā?

Abi runātāji neslēpj namīpašnieku aprindās spriesto. Rīgā īres nami valsts politikas dēļ palēnām nonāk atsevišķu grupējumu rokās. Turklāt atpērk ne par tirgus cenu, bet krietni lētāk. Iemesls – nami ir “ar apgrūtinājumu” – ar īrniekiem. Pie namīpašnieka ierodas it kā vietējās firmas pārstāvis un piedāvā skaidru naudu nama atpirkšanai. Vai likumdevējs ir ieinteresēts veicināt namu vēsturisko īpašnieku izstumšanu – vaicā D.Trofimovs.
... Par šīm problēmām varētu runāt dienām. Skaidrs ir tas, ka bez naudas vezums uz priekšu neizkustēsies. Kā saka P.Klēbahs, šobrīd sēž un domā – Saeimas deputāti, pašvaldību domnieki un namīpašnieki.
Kam ieguldīt naudu?
Kam maksāt kompensācijas?

Zaida Kalniņa, “LV”

zaida.kalnina@vestnesis.lv

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”