Tradīcija, kas pastāv dažādībā

Tikko aizvadīta šāgada Prozas lasījumu nedēļas nogale – pasākums, ko noteikti varētu saukt par vienu no stilistiski skaistākajiem “mazformāta” kultūras notikumiem Latvijā.

Ceļā no muzeja uz naktsklubiem

Prozas lasījumu tradīcijas aizsākums meklējams 1977.gadā. Līdzīgi kā Dzejas dienu tradīcija aizsākta Raiņa 100.jubilejā, Prozas lasījumu tradīcija iedibināta, kad 100 gadu apritēja vienam no ievērojamākajiem latviešu prozaiķiem – Andrejam Upītim. Iecere radās Andrim Jakubānam un Aivaram Kalvem, un par Prozas lasījumu sākotnējo “štābu” kļuva A.Upīša memoriālais muzejs. Bet Prozas lasījumu tradīciju, kāda tā ir šodien, tieši pirms desmit gadiem izvērsa Maima Grīnberga, Nora Ikstena un Pauls Bankovskis – tolaik jaunie autori, draugi, “neatkarīga latviešu prozas aktīvistu grupa”, kā ziņo tā laika prese.
Sākotnēji Prozas lasījumi izpaudās tikai kā viens pasākums A.Upīša muzejā. Tur savu, tolaik pavisam “zaļo” un vēl nevienam “nesaprotamo” prozu lasīja, piemēram, Jānis Einfelds, Guntis Berelis, Arvis Kolmanis. Ar laiku muzejs kļuvis par šauru gan fiziskās, gan arī morālās telpas izpratnē, kā atzīst N.Ikstena. Ideju pilnajiem autoriem muzeja gaisotne vairs nelikusies atbilstoša visu “neprātīgo” ieceru īstenošanai, un paralēli muzejam lasījumi rīkoti alternatīvās vietās – klubā “Pulkvedim neviens neraksta”, “Slepenais eksperiments”, “Dizzi”, galerijā “Noass”. Šogad pirmo reizi Prozas lasījumi rīkoti arī Rīgas pasažieru ostā.

No “pagrīdes” līdz oficiālam statusam

Kā stāsta N.Ikstena, savulaik Prozas lasījumu rīkotājiem bijusi zināma slepenās brālības, revolucionāru un pagrīdnieku kopsajūta – nebija ne Kultūrkapitāla fonda, ne Latvijas Literatūras centra, ne citu legālu vienību, kas piešķirtu Prozas lasījumiem oficiālu statusu. Rīkošanai izmantoti pašu dzīvokļi, pašu tālruņi, ar pašu automašīnām braukts pakaļ autoriem, kas dzīvo ārpus Rīgas, – Miervaldim Birzem, kura piedalīšanās Prozas lasījumos bijis īpašs notikums, kā arī Regīnai Ezerai, bez kuras, kā atzīst N.Ikstena, Prozas lasījumu gaisotne vairs nekad nebūšot tāda kā agrāk.
Jau trešo gadu Prozas lasījumu organizēšana ir pēc N.Ikstenas iniciatīvas dibinātā Latvijas Literatūras centra pārziņā, finansējums tiek rasts no Kultūrkapitāla fonda līdzekļiem.

Balva un kritēriji

Jau trešo gadu tiek pasniegta arī Prozas lasījumu balva – žūrija pēc brīvi izraudzītiem, “oriģināliem un ironiskiem” kritērijiem izvēlas vienu no lasījumu dalībniekiem, kam tiek dāvināts uzņēmuma “Microlink” sponsorētais portatīvais dators. Pirmajā apbalvošanas gadā dators tika izlozēts, to saņēma Andris Akmentiņš, pagājušogad datoru piešķīra Irbei Treilei, kas aizkustināja žūriju ar sirsnīgo pasaku par Suski. Šogad balvu saņēma Māris Mikulāns, N.Ikstenas vadītās prozas darbnīcas “zellis”, kurš, uzstājoties Bites Blūza klubā, klātesošos pārsteidza ar absurdu stāstu par lauku priesteri.
Kā uzsver N.Ikstena, Prozas lasījumi nav sacensības, arī balvas pasniegšana nenotiek ar nolūku apbalvot pašu labāko, jo sakarā ar lielo autoru paaudžu, profesionalitātes un pārstāvēto žanru dažādību neesot nemaz tik viegli definēt kritērijus “labākajam”.

Slavenības un “huligāni”

Izraugoties Prozas lasījumu dalībniekus, rīkotāji turas tikai pie viena principa – jābūt pārstāvētiem absolūti visu paaudžu un stilu rakstniekiem, tiem jāsatiekas un citam citu jādzird, lai notiekošais neizklausās pēc domubiedru grupas saieta.
Jau sesto gadu Prozas lasījumos piedalās arī ārvalstu autori, šoreiz Latvijā pabijušas tādas slavenības kā Iļja Stogoffs, Tatjana Tolstaja, Ingo Šulce. Katru gadu tradicionāli tiek aicināts arī viens prozaiķis no Lietuvas un Igaunijas. Kā stāsta N.Ikstena, īpaši tiekot padomāts par to, lai lasījumos piedalītos vismaz viens “huligāns” – šogad klātesošos pārsteidza lietuvietis Andrjus Jakučūns, iesaistot klausītājus šambola spēlē, skaidrāk izsakoties, farsā ar šampanieša korķa spārdīšanu un šampanieša dzeršanu. 2000.gada lasījumos līdzīgus brīžus klausītājiem sagādājis rakstnieks no Igaunijas Kaurs Kenders, kurš savā valstī pazīstams kā “skandālists”.

“Kabatas formāta” pasākums

Vērtējot šāgada Prozas lasījumus, N.Ikstena atzīst, ka pamatiecere – “izvest prozu ielās” – nenoliedzami izdevusies. Pasākumi bija kupli apmeklēti. Tomēr, turpina N.Ikstena, pašlaik esot zināma dilemma, kā šo norisi pozicionēt nākotnē – vai tai vajadzētu būt visos medijos minētai prestižai “tusiņa” vietai vai pasākumam, kurā galvenais ir pats lasījums – prozaiķa mijiedarbība ar skatītāju. “Pēc lasījumiem Pasažieru ostā bija tāda sajūta, ka liela daļa apmeklētāju bija atnākuši nevis klausīties, bet parunāties viens ar otru, aplūkot kultūras aprindu tautu.” N.Ikstena saka, ka nākamgad noteikti tiks domāts par jaunām lasījumu rīkošanas formām, tomēr tas nenozīmē, ka pasākumi tiks rīkoti lielākās telpās, lai visiem atnākušajiem pietiktu vietas, kur apsēsties. “Kabatas formāts” saglabāsies. “Šis pasākums vēl arvien, atšķirībā no Dzejas dienām, būs “mazbudžeta”, negrasāmies to pārvērst par masu pasākumu, gribam, lai saglabājas neoficiālā, alternatīvā gaisotne.”

Agnese Krivade

Guntis Berelis Foto: Boriss Koļesņikovs, A.F.I.	Nora Ikstena Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.