Lai Adventes gaisma ik logā, ik sirdī

Pārbaudījums ar brīvību

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags šogad valsts svētku sprediķī teica: “Pasaulē dzīvo neskaitāmas tautas. Tikai nelielai daļai no tām ir sava valsts. Mums tā ir – sava valsts. Un nevis vienkārši kaut kāda valsts, bet tāda, kas ir plecu pie pleca ar nācijām, kas veidojušas Rietumu civilizāciju un tagad veido pasaules attīstītāko valstu savienību.”
No okupētas zemes līdz pasaules cienītai valstij mēs nogājām it kā apbrīnojami viegli. Tikpat kā bez cilvēku upuriem. Turpmākajos trīspadsmit šķietami tikpat viegli iegūstot arī NATO un Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts statusu.
Varbūt tieši apbrīnojami veiksmīgais ceļš sevī slēpj pārbaudījumu tautas dvēselei? Par to bija jādomā arī Latvijas valsts svētku parādes laikā Daugavmalā, redzot dažādo attieksmi pret mūsu valstiskuma simboliem.
Bija prieks par jaunajām ģimenēm, kas šurp bija atnākušas ar bērniem – rādīt mūsu karavīru, mūsu armijas parādi.
Bet turpat līdzās dažs labs smīkņājot spriedelēja par mūsu nedaudzajām kaujas mašīnām.
Jā, Daugavmalā redzētas arī parādes ar tanku armādām. Tikai – ko tās pirms trīspadsmit gadiem spēja padarīt Vecrīgas barikāžu sargiem? Un kur šī armija ir tagad?
To smīkņātāji piemirsuši. Tāpat kā okupācijas karaspēka kluso aizvākšanos no Latvijas un Skrundas lokatora uzspridzināšanu.
Īsa šiem smīkņātājiem atmiņa. Dažs labs pat “aizmirsa”, ka, valsts himnai skanot, jānoņem cepure. Bet vēl skumjāk bija vērot, ka daudzi policisti joprojām nav iemācīti, himnai skanot, godu dot.
Eduards Pāvuls, vēl deviņdesmito gadu vidū, vaicāts par šā pilsoniskā infantilisma iemesliem, atbildēja: “Nav lietas asinis.”
Bet vai latviešiem pašiem sava zeme patiešām nākusi viegli?
1991.gadā mēs atguvām valsti, par kuras pastāvēšanu Latvijas Atbrīvošanas karā un vēl pirms tam – Piektajā gadā, tad strēlnieku cīņu vietās Tīreļpurvā, Ložmetējkalnā, Nāves salā... – dzīvību atdeva tūkstošiem latviešu. Un vai gan Otrajā pasaules karā svešās formās tērptie latvieši necerēja uz brīvu Latviju? Nacionālo partizānu pretošanās līdz pat piecdesmitajiem gadiem bija latviešu izmisuma sauciens demokrātiskās pasaules sirdsapziņai...
Atceroties mūsu tautas milzīgos upurus, šķietami mierīgā Latvijas neatkarības atgūšana parādās pavisam citā vektorā – kā augstākā taisnīguma apliecinājums. Vēsture latviešiem deva unikālu iespēju, un mūsu nācija bija morāli un pilsoniski gatava to izmantot.
Šī vienkāršā patiesība jo skaidrāk parādās salīdzinājumā ar daudzām citām tautām un zemēm.

Latvija – stipra ar pārliecību

1999.gadā pēc Jaltas galotņu apspriedes es Kijevā tikos ar liela Amerikas ukraiņu žurnāla redaktoru, kurš teica: “Latvija ir ļoti stipra zeme” (very strong country – angl.).
“Kā jūs to domājat?” es pārvaicāju. “Ukraina taču ir daudz lielāka gan teritorijas, gan iedzīvotāju ziņā, Ukrainā ir lielas tanku un kara lidmašīnu rūpnīcas...”
“Jūs esat stipri savā pārliecībā par Latvijas valstiskumu. Par savu vietu Rietumu demokrātijas pasaulē,” Ukraiņu kolēģis atbildēja. “Ukrainā ir pārāk daudz cilvēku, kas vēstures gaitu gribētu pagriezt atpakaļ. Nedod Dievs, ka mūsu lielajā valstī sāktos divu pretējo uzskatu konfrontācija!”
Tagad tā Ukrainā rit jau kuro nedēļu, un aizvien jauni fakti par vienas konfrontējošās puses metodēm – “mirušo dvēseļu” izmantošanu, balsošanas biļetenu sabojāšanu, opozīcijas kandidāta indēšanu – pārsteidz demokrātisko pasauli. Vērojot notikumu gaitu Ukrainā, atliek vien pabrīnīties par mūsu Eiropas Parlamenta deputātu Ineses Vaideres un Guntara Krasta tālredzīgi precīzajām prognozēm, paredzot demokrātijas principu nostiprināšanos šajā zemē (“LV” intervijas 26., 30.11.2004.).

Bezgalīgās runas par neesošo valsti

Nesen pasauli pārskanēja Palestīnas atbrīvošanas organizācijas (PAO) līdera Jasīra Arafāta bēres. Izvadīšana ar militāru godu Parīzē un Kairā un baisais apglabāšanas farss Ramallā, kur Arafāta šķirstu ilgu laiku trakojošā pūļa dēļ pat nebija iespējams iznest no lidaparāta. Ceļš no helikoptera līdz kapam izvērtās par īstu Golgātu, un nesēji, nespējot izlauzties caur mežonīgo pūli, šķirstu beidzot novietoja uz džipa. Bet arī tad viņiem tikai ar grūtībām, burtiski uzsēžoties uz zārka, izdevās pasargāt šķirstu no apgāšanas. Vai tā būtu cieņa un mīlestība pret aizgājēju?!
Pēc dramatiskās televīzijas reportāžas no Ramallas daudzi žurnālisti un politiskie analītiķi visā pasaulē retoriski vaicāja: vai ir maz jēga runāt par savu valsti, pēc kuras šie cilvēki tiecoties jau vairāk nekā pusgadsimtu, ja palestīniešu drošības spēki nespēja nodibināt pat kaut ko kārtībai līdzīgu sava it kā karsti mīļotā un cienītā līdera bērēs?! Par kādu valstiskumu var būt runa, ja pat elementāras kārtības jēdziens šim bruņoto cilvēku kopumam ir svešs?
Taču runāts, bezgala daudz runāts par Palestīnas valsti tiek jau kopš 1947.gada, kad tika pieņemta ANO Ģenerālās asamblejas 1947.gada rezolūcija, kas paredzēja Lielbritānijas mandāta atcelšanu Palestīnā un divu neatkarīgu valstu – ebreju un arābu – nodibināšanu tās teritorijā. Atbilstoši šai rezolūcijai 1948.gada 14.maijā tika nodibināta Izraēla, bet palestīniešu valsts dibināšanu aizstāja aizvien jaunas agresijas pret Izraēlu un terorisma eskalācija. Vienlaikus nu jau vairāk nekā pusgadsimtu ilgst gaušanās par palestīniešiem it kā nodarīto pārestību.
Dīvaini, bet Arafāta bēru sakarā tikai retā pasaules ziņu aģentūra veltīja dziļāku vērību faktam, ka blondajai skaistulei Suhai, Arafāta atraitnei, PAO ik gadu izmaksās pensiju 2 miljonu dolāru.
Precīzāk sakot, nepievērsa uzmanību šim astronomiskajam skaitlim un it kā pašu par sevi minēja faktu, ka Arafāta slepenajos kontos bijuši, pēc Izraēlas izlūkdienesta “Mossad” ziņām, pusotrs miljards, bet, pēc ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes datiem – 2 miljardi dolāru. Kaut gadiem, gadu desmitiem šis pats palestīniešu līderis bija sūrojies par savas tautas postu.

Maksa par brīvību un drošību

Latvijas valsts svētku parādes laikā, raugoties uz teicami ekipēto karavīru ierindu, prātā nāca Latvijas pirmo zemessargu trūcīgais ietērps un pieticīgie ieroči. Atceros, 1992.gadā kāds jaunsaimnieks zemessargs stāstīja, ka Krievijas (bijušās PSRS) flotes bāzes pārbaudes operācijā Liepājā piedalījās ar Kurzemes mežos saglabāto vācu “šmeiseri”.
Tagad valsts svētku parādē soļoja arī karavīri, kas piedalījušies starptautisko miera spēku misijās. Un, vērojot šos staltos latviešu puišus smilškrāsas kaujas tērpos, nāca prātā vēl tik daudziem Latvijā, kā jūtams, neizprastā formula: lūk, šie militārās operācijās norūdītie profesionāļi tad arī ir mūsu neatgriezeniskās suverenitātes un drošības ķīla. Latvijas daļa kopējā maksā par Ziemeļatlantijas līguma 5.paragrāfu, kurā noteikts, ka NATO dalībvalstis “bruņotu uzbrukumu vienai vai vairākām no tām Eiropā vai Ziemeļamerikā uzskatīs par uzbrukumu visām dalībvalstīm”...
Vai dārgi par to maksājam?
Naudas izteiksmē – lēti! Jo pat desmitiem modernu lidmašīnu un simtiem savu tanku mūsdienu apstākļos nespētu garantēt Latvijas drošību. Un, atceroties Latvijas pagājušā gadsimta vēsturi, atliek vien nopūsties par dažkārt dzirdamo tēzi, ka šobrīd taču Latviju neviens neapdraudot. Līdzīgās ilūzijās dzīvoja arī mūsu priekšgājēji un diemžēl arī Latvijas valdība divdesmitajos un pat vēl trīsdesmitajos gados.
Tagad, NATO ietvaros, mums vajadzīga maza, moderna, mobila armija, un tādas aizsākumu valsts svētku parādē demonstrēja šis vīru simts ar Afganistānas kalnu un Irākas tuksnešu rūdījumu.
Var arī teikt, ka mēs jau esam dārgi maksājuši par savu dalību sabiedroto miera spēku misijās: Irākā šogad dzīvību zaudējis latviešu karavīrs. Un nav tādas naudas, kas spētu no veļu valstības atvest atpakaļ vīru vai brāli, tēvu vai dēlu...
Tikai kāpēc mēs šo patiesību neatceramies, kad ik dienu uz Latvijas ceļiem, parasti alkohola un pārgalvīgas braukšanas dēļ, dzīvību, pēc baisajiem statistikas datiem, zaudē vairāk nekā viens cilvēks. Šīs traģiskās apsēstības ziņā mēs jau esam nožēlojamajā pirmajā vietā Eiropā…

•

Advente jeb kluso pārdomu laiks ir arī mūsu iespēja un izaicinājums – tikt galā ar savu jūtu un prāta mulsumu vai vismaz mazināt to.
Rīgas Lutera draudzes mācītājs Juris Rubenis pirmās Adventes svētdienas sprediķī teica: “Kristus mūsu ambīciju sasprindzinātajā pasaulē ienāk lēnprātīgs, lēns, maigs un ieskatās mums katram acīs. Jēzus grib klusi, mierīgi, draudzīgi ielūkoties katra cilvēka acīs. Pajautāt – “Vai tas ir labākais veids, kā tu dzīvo savu dzīvi? Vai tu negribi pamēģināt citādi?” Esmu pārliecināts, tieši mums, mūsdienu cilvēkiem, ir tik svarīgi šo nācēju sastapt. Neļaut viņam aiziet garām.”