“Jaunās Gaitas” garā dzīve

Klusi un mierīgi tuvojas nozīmīgā trimdas latviešu preses izdevuma “Jaunā Gaita” apaļā jubileja –žurnāls sāk savu piecdesmito gadskārtu un ar katru gadu aktuālāks kļūst jautājums – kas būs tālāk?

“Kādu laiku jau vēl spēsim turpināt, bet, cik ilgi, to zina tikai Dievs vai velns,” joko žurnāla galvenais redaktors literatūrzinātnieks Rolfs Ekmanis. Vēl “Jaunā Gaita” stāv pati uz savām kājām, apmēram tūkstoš eksemplāros iznākošā žurnāla numuri četrreiz gadā ceļo pie abonentiem un pircējiem visā pasaulē, piektā daļa tirāžas bez maksas tiek sūtīta uz Latvijas bibliotēkām un kultūras iestādēm. Taču trimdas demogrāfiskā situācija dara savu – žurnāla lasītāji noveco, aiziet viņsaulē, bet jauni nerodas. Latvijā, šķiet, nav visai daudz cilvēku, kuriem žurnāls būtu nepieciešams, arī žurnāla iegāde ir apgrūtināta.
“Jauno Gaitu” 1955.gadā sāka izdot Amerikas latviešu jaunatnes apvienība, un tolaik pārdrošais, jauneklīgais žurnāls tiecās ienest svaigumu trimdas latviešu kultūras aktivitātēs, tas noraidīja dzīvošanu nostalģiskās pagātnes atmiņās un padomju Latvijas latviešu kultūras bezierunu ignorēšanu. Tajā pirmpublikāciju atraduši daudzu trimdas latviešu rakstnieku literārie darbi, publicēti raksti par literatūru, teātri, mūziku, vēsturi, fotomateriāli un mākslas darbu reprodukcijas. Kopš 1958.gada žurnāls iznāk Toronto, Kanādā, un R.Ekmanis to vada kopš 1998.gada. Žurnāla veidotāji un autori nesaņem atlīdzību, tā joprojām ir redakcijas darbinieku nesavtīga velte latviešu kultūras saglabāšanā trimdā.
Pēdējos gados žurnālā publicējas daudzi Latvijas autori –Viktors Hausmanis, Ojārs Spārītis, Vizma Belševica, Imants Ziedonis, Janīna Kursīte, Anna Žīgure un daudzi citi. Tā veidošanā reiz aktīvi piedalījusies arī tagadējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Žurnāls joprojām aktīvi polemizē par aktuāliem Latvijas kultūras un vēstures jautājumiem, piemēram, Evas Eglājas-Kristsones raksti par LPSR Komiteju sakariem ar tautiešiem ārzemēs izpelnās ievērību gan trimdā, gan Latvijā. Savukārt pēdējos gados veidotie izdevumi latviešu literatūras popularizēšanai ārzemēs “Jaunās Gaitas” lappusēs arvien izpelnās bargu kritiku par drukas velniņa nedarbiem un neprecizitātēm.
Iespējams, viens no turpmākās žurnāla pastāvēšanas priekšnoteikumiem būtu aktīvāka Latvijas lasītāju piesaistīšana. Taču par spīti žurnāla ilggadējai vēlmei tuvināt latviešus visā pasaulē plaisa starp trimdiniekiem un postpadomju latviešiem objektīvi pastāv – pēdējiem ne vienmēr liksies saistoši notikumi trimdas dzīvē vai klaidā izdotās grāmatas, kuras līdz Latvijai dažreiz nemaz neatkļūst, savukārt trimdiniekiem grūti pieņemt mūsdienu latviešu valodu, pārmaiņas politikā un kultūras dzīvē.
Latvijā iespējams žurnālu abonēt, taču grāmatnīcās tas vairs neparādās – Jāņa Rozes grāmatnīca žurnālu vairs nepieņem, tāpēc pašlaik latviešu grāmatnīcās Austrālijā, Anglijā vai Kanādā to iegādāties ir vieglāk nekā Latvijā.
Pagaidām “Jaunā Gaita” ir nopietns uzziņu avots par notikumiem trimdā – tā tiecas apkopot ziņas par latviešu kultūras darbinieku veikumu trimdā un Latvijā, informē par kultūras sarīkojumiem un piešķirtajām prēmijām, visai bieži arī izpilda skumjo pienākumu – publicē piemiņas rakstus aizsaulē aizgājušajiem latviešu kultūras darbiniekiem visā pasaulē. Un arī lasītāji joprojām vēstulēs aktīvi atbild savam žurnālam – jaunākajā, 238. numurā kāda lasītāja Ņujorkā atzīst, ka “pēdējie numuri kļūst arvien fascinējošāki”, kamēr cita kundze Kalifornijas pavalstī negatīvi vērtē žurnālā publicēto dzeju, kas vairs nav tāda “kā manos skolas gados”, respektīvi, pagājušā gadsimta 20. gados…
Šķiet, Rietumu latviešiem visus šos gadus bijusi pieejama gan kvalitatīva medicīna, gan poligrāfija, tāpēc ilgi var dzīvot gan cilvēki, gan preses izdevumi. Un, kā zinām no Jaunā Rīgas teātra izrādes “Garā dzīve”, cilvēka radošās aktivitātes un vēlme pēc kopābūšanas saglabājas līdz pat pēdējai stundiņai.

Kārlis Vērdiņš, dzejnieks