Priekšsēdētājas kundze! Deputāti! Kolēģi! Latvijas valsts politisko dzīvi vienmēr ir raksturojusi daudzu lielāku un mazāku partiju savstarpējā cīņa. Es teiktu, tā vienmēr ir bijusi Latvijas politikas lielākā problēma. Daudzpartiju dažādo interešu un ambīciju cīņa. Lai kā to negribētos teikt, savā ziņā – sīkpartiju cīņa. Ja kādu partiju Latvijā atbalsta 10% vēlētāju, tad tā jau skaitās liela partija. Bet ir taču vēl mazākas partijas, kuras atbalsta 2% vēlētāju, 5%, 7% un tamlīdzīgi. Neskatoties uz to, mūsu politiķu uzdevums ir vadīt šo valsti, rūpēties par to, lai strādātu skolas un policija, lai karavīri būtu paēduši un slimnīcās ārstētu cilvēkus, lai pensionāri saņemtu pensijas, lai robežas būtu apsargātas, un par daudzām, daudzām citām lietām.
Es domāju, mums tas izdodas vairāk vai mazāk labi. Tas ir atkarīgs, ar ko salīdzina. Ja salīdzinām ar Baltkrieviju un Ukrainu, tad mums izdodas lieliski, ja ar Igauniju vai Lietuvu – jāsecina, varētu strādāt labāk. Ja salīdzinām ar Īriju un Somiju, tad mums iet pavisam grūti.
Mēs esam pēdējie starp labākajiem. Tāds ir rezultāts. Vai tā ir vieta, ko mēs vēlamies ieņemt? Vai tas ir rezultāts, ar kuru mēs lepojamies? Protams, nē. Mums ir vajadzīgs uzrāviens, saņemšanās, otrais uzrāviens. Enerģija, ko radīja atmoda, jau ir izsīkusi. Spēks un enerģija, kas dzima kopības sajūtā un vienotībā, ir izčabējusi savstarpējos strīdos, naidā, skaudībā un tukšā lepnumā. Tagad mums visiem ir jāsaņemas un jāatrod sevī spēks vēl vienam uzrāvienam. Uzrāvienam, kas varētu pacelt mūsu valsti jaunā attīstības pakāpē. Mums ir jāizrauj sevi no apkaunojošās pēdējās vietas turpat visos tautas attīstības rādītājos Eiropas Savienībā.
Es domāju, ka savstarpējie strīdi, neiecietība un naids pēdējos gados ir sasnieguši kulmināciju.
Es nevienu necitēšu un nevienu nevainošu, bet kara terminoloģija ir pats nevainīgākais no tā, kas šajos gados ir dominējis Latvijas politikas, politiskās retorikas sakarā.
Es tiešām negribu nevienu vainot, un es negribu teikt, ka es pats pilnībā esmu nevainīgs šajās ziņā. Nē! Es arī esmu viens no mums, politiķiem, un arī atbildīgs par visu, kas šajā valstī noticis. Es tikai aicinu visus apdomāt un skatīties uz rezultātiem. Tad mums nebūtu jāsecina, ka tikai tajās lietās, kurās mums ir izdevies visiem vienoties, tikai tajās esam kaut ko sasnieguši.
Vai nav tā, ka, karojot vienam ar otru, nodarbinot vienam otru ar saviem kompromātiem, dubļu straumēm un neticību, neļaujot strādāt, mēs esam karojuši ne tik daudz viens ar otru, cik ar savu valsti. Radījuši vidi, no kurienes daudziem gribas braukt prom, nevis palikt un strādāt. Mēs esam radījuši vidi, kurā bez nervu zālēm skatīties televizoru vairs nav iespējams. Vidi, kurai tik daudzi vairs nevēlas būt piederīgi. Bet tā taču ir mūsu valsts!
Es to visu saku tikai tāpēc, ka valdība, kuru mums ir izdevies izveidot, arī ir dzimusi mokās un pretrunās. Daudziem nepatīk piedāvātais modelis.
Vieniem tāpēc, ka tur ir “Jaunais laiks”, citiem tāpēc, ka to vada Tautas partija. Vieniem tāpēc, ka tur nav Šķēle, citiem tāpēc, ka tur ir Repše. Vieniem tāpēc, ka tur ir Šlesers, citiem tāpēc, ka tur nav Gulbis. Taču, ja mēs neizdarīsim neko, lai pamēģinātu pacelties pāri savai patikai vai nepatikai, ja mēs neizdarīsim neko, lai noliktu pie malas savus dunčus, zobenus un visus pārējos ieročus, ja mēs neizdarīsim neko, lai vismaz pamēģinātu vienoties kopīgam darbam, tad nekāda uzrāviena nebūs. Nekāds jauns spēks un enerģija mūsu valstiskumam neparādīsies. Un viss turpināsies kā šos pēdējos gadus – lēnām, vāji un brīžiem greizi.
Vispirms pazudīs spējīgākie, tad pazudīs slimnīcas, tad skolas, tad baznīcas un tad arī latvieši. Tie, kas nedzīvo Rīgā, saprot, ka tas var notikt daudz ātrāk nekā jūs varat iedomāties. Šī valdība ir mūsu mēģinājums vienot. Mūsu mēģinājums pārvarēt savu sīko nepatiku, savu sīko pašlepnumu un strādāt kopā. Mums bija jāsper solis pretī, mums bija jāsāk pašiem ar sevi. Jūs redzējāt, ka tas nebija viegli. Jūs redzējāt, ka tas negāja gludi. Neiztika bez pārpratumiem un bez neskaidrībām. Bet šodien es esmu lepns par iznākumu. Un tas ir galvenais.
Mēs esam radījuši iespēju. Es patiesi ticu, ka tā ir iespēja ne tikai Tautas partijai un “Jaunajam laikam”, ne tikai Zaļo un Zemnieku savienībai, Latvijas Pirmajai partijai, apvienībai “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, neatkarīgajiem deputātiem un visiem, kas atbalstīs šo valdību, bet tā ir iespēja arī mūsu valstij. Mums ir jāizmanto šī iespēja.
Paldies jums.