Mūsu tautsaimniecība pārkārtojumu gaidās

Dr.habil.oec. Arnis Kalniņš

Tranzīta sektorā ostām kopā ar citiem tranzīta biznesa dalībniekiem vajadzētu veidot stratēģiskās alianses ar Ziemeļjūras un Skandināvijas ostām un kompānijām, kas darbojas šajās ostās Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

Vajadzīgs jauns pavērsiens

Latvijai ir neliels iekšējais tirgus. To cenšas piepildīt vietējā pārtikas rūpniecība, kokrūpniecība, daļēji tekstilizstrādājumu, būvmateriālu, dažādu instrumentu ražotāji (protams, šīs nozares savu produkciju arī eksportē). Mūsu valstī gandrīz neražo ilglietojamās sadzīves preces – ledusskapjus, televizorus, radioaparatūru, transporta līdzekļus. Tādēļ ir svarīgi palielināt tradicionālo preču eksportu un rast jaunus eksportējamās produkcijas veidus, arī realizācijai vietējā tirgū.
Pagaidām eksporta un rūpniecības kopējā pieauguma tempi ir diezgan pieticīgi. Šā gada pirmajos astoņos mēnešos Latvijas eksports sasniedza 1,356 miljardus latu jeb par 287 miljoniem vairāk nekā pērn šajā laikā. Bet imports vienlaikus bija 2,336 miljardi latu jeb pieauga par 445 miljoniem latu. Savukārt 2004.gada septembrī rūpniecības pieaugums, salīdzinot ar pērnā gada septembri, bija pavisam viduvējs – 3,3%, tostarp apstrādājošā rūpniecībā kāpums tikai par 2,2%. Pietiekami nepalīdz arī ārvalstu investīcijas. To Latvijā zināmā mērā apliecina ārvalstu uzkrāto tiešo investīciju sadalījums pēc nozarēm 2004.gada marta beigās: komercpakalpojumi – 21%, tirdzniecība – 19%, finanses – 15% jeb kopā šajās trijās jomās 55%, savukārt apstrādājošā rūpniecība – 14%, sakari – 9%, enerģētika – 9%, transports – 8%, pārējās nozares – 5%.
Bez plašas rūpniecības attīstības, kā to iztirzājām iepriekšējā reizē (sk. rakstu “Lai viens vilktu līdzi četrus,” Latvijas Vēstnesis”, 28.06. un 30.06.2004.), stabils eksports ir nedrošs. Latvijai kā mazai valstij jāvilina uzņēmēji no citām valstīm ar iespēju te ražot preces, izmantojot lētu un kvalitatīvu darbaspēku, un tad ražoto pārdot ES.
Darba ražīgumam jābūt pietiekami augstam (tam nepieciešamas nopietnas investīcijas modernas tehnikas un tehnoloģiju iegādei), jo gaidāma dramatiska nesamērība starp Eiropas augstākajām patēriņa preču cenām un valstī maksātajām necilajām darba algām. Un pēdējās ir visai zemas: 2004.gada 2.ceturksnī vidējā bruto darba alga Latvijā bija 316 eiras (209 lati), Lietuvā 355 eiras (235 lati), Igaunijā – 474 eiras (314 lati). Nepārtraukta prasība pēc darba algas pieauguma gaidāma ne tikai privātajā sektorā (pretējā gadījumā kvalificētais darbaspēks meklēs iespējas atrast darbu citās ES valstīs ar augstāku izpeļņu), bet arī valsts sektorā (ārsti un medicīniskais personāls, skolotāji, tiesībsargājošā sistēmā un citās jomās strādājošie). Sevišķi sāpīgi tas būs Latvijai, kur ir viszemākais iekšzemes kopprodukts (IKP) uz iedzīvotāju un darba samaksa. Tas ir dabiski, ka cilvēks par vienu to pašu darbu (vai nostrādātām stundām) ar noteiktu kvalitāti meklēs darba vietu tur (valstī vai firmā), kur par to var saņemt lielāku samaksu.
Latvijai tā ir jauna situācija, kas prasa pavisam citu pieeju tautsaimniecības stratēģijā. Vēl paies zināms laiks, līdz radīsies jaunas darba vietas vai uzņēmumi ieviesīs patiesi augstas tehnoloģijas (kas prasa prāvas investīcijas), lai darba ņēmējs varētu cerēt uz augstāku darba algu. Sākumā vairāk dominēs salikšanas un komplektēšanas tehnoloģijas. Te var palīdzēt tas, ka daudzi Latvijas uzņēmumi meklē tā saukto stratēģisko investoru vai arī uzņēmumi tiek pārdoti – tos pārpērk kompānijas ar lielāku finanšu kapitālu. Jācer, ka tādējādi labāk izdosies saglabāt un iegūt jaunus tirgus, ieviest kapitālietilpīgas jaunas tehnoloģijas, lai paaugstinātu darba ražību.

Kokrūpniecība – eksporta mugurkauls

Kokrūpniecība joprojām veido vismaz trešdaļu no kopējā valsts eksporta apjoma. Taču Latvijas ekonomikai kopumā pastāv arī zināms risks – pēdējā laikā mežu nozares eksports samazinās četrus mēnešus pēc kārtas gan naudā (latu izteiksmē), gan arī rūk meža nozares daļa valsts eksportā. 90% visas koksnes eksportē uz ES valstīm, un lietpratēji uzskata, ka ES virzienā, iespējams, Latvijas kokrūpniecības eksports ir tuvu maksimumam.
Šī nozare ir nozīmīgs darba devējs ne tikai laukos, bet arī pilsētās. Droši vien te daļēji varētu nākt palīgā vēl dziļāka koksnes apstrāde – celulozes ražošanas uzsākšana, papīra ražošanas atjaunošana, koksnes ķīmijas produkti, pilnīga atkritumu izmantošana par mūsdienīgu cieto kurināmo. Taču, piemēram, par celulozes ražošanu diemžēl pēdējos 15 gados joprojām tiek vienīgi spriests, bez praktiska rezultāta. Eksporta pieaugums iespējams, tikai palielinot tirgus ģeogrāfiju un apgūstot citus eksporta tirgus – ne tikai ES, bet pirmām kārtām Āziju un Tuvos Austrumus, ASV un Krieviju.
Pagaidām turpinām visu papīrmalku eksportēt. Ja Latvijā darbotos celulozes fabrika, papīrmalkas cena nebūtu tik zema kā tagad, kad tā tiek saņemta no starpniekiem. Rūpnīca nevarētu cenas turēt zemākas, nekā tās ir ostā. Augot degvielas cenām un autoceļu uzturēšanas izmaksām, sadārdzināsies papīrmalkas transports uz ostām.
Celulozes ražošanai varēs izmantot arī šķeldu un gateru skaidas, lai arī sīkkoksni arvien vairāk pārstrādātu dažādās derīgās lietās un izstrādājumos. Noteikti jāparedz celulozes pārstrāde papīrmasā. Un visās pārstrādes fāzēs jāievēro tīrākā un cilvēkiem draudzīgākā tehnoloģija. Rosās arī kaimiņi – Lietuvā paredz 500 000 tonnu celulozes rūpnīcas būvi (420 milj. latu) ar 2,5 miljonu kubikmetru koksnes patēriņu, Igaunijā – 140 000 tonnu celulozes ražošanu no apsēm Kundā (Latvijā domā par 600 000 tonnu jaudu, investējot ap 656 miljoniem latu).
Strauja datoru un interneta izplatība nav būtiski samazinājusi papīra izmantošanu. Lielākais papīra patēriņš ir tieši rūpniecībā – iepakojumam, nevis birojos. Noiets var būt intensīvi attīstītajās Eiropas valstīs.
Valstī nemainīgi gadā izcērt 12 miljonus kubikmetru koksnes, tostarp apaļkoksnes eksports ir ap 4 miljoniem kubikmetru, no tiem 90% ir papīrmalka, ko Latvijā nepārstrādā.
Latvijas Kokrūpniecības federācija neprognozē būtisku cenu pieaugumu šķeldai un papīrmalkai pēc celulozes ražotnes izveidošanas, jo nemainās to pircēji (papīrmalku un celulozes šķeldu “Metsälitto” Latvijā iepērk arī pašlaik, konkurence lielo iepircēju vidū ir neliela), taču Latvijas meža nozares komplekss iegūst lielāku stabilitāti papīrmalkas un šķeldas tirgū, vieglāk būs risināma kvalitātes un apjomu noteikšana. Mainīsies tikai pārvadājumu virziens.
Protams, lielāks finansiālais ieguvums būtu, ja Latvijas mežu īpašnieki (valstī ir ap 155 tūkstoši privāto mežu īpašnieku un kopā ar ģimenes locekļiem 620 tūkstoši cilvēku, kā arī valsts kā savu mežu īpašniece) būtu arī celulozes un papīra rūpnīcas līdzīpašnieki, tāds modelis jau sen darbojas Somijā. Papīrmalkas cena tur ir augstāka nekā Latvijā.
Pasaulē ir koksnes izejvielu – jo īpaši resno dimensiju apaļkoksnes – deficīts. Latvijā gandrīz visi baļķi tiek pārstrādāti pāris tūkstošos kokzāģēšanas uzņēmumu. Konkurence ir asa (papildus meklē baļķus Krievijā, Baltkrievijā, Polijā). Sāk arvien vairāk izzāģēt koksni, sākot ar 8 cm diametru. Palielinās sīkkoksnes mehāniskā pārstrāde zāģmateriālos, mēbeļu sagatavēs un citos produktos. Aug konkurence ar celulozes ražotājiem apaļkoksnes iepirkšanā. No sīkkoksnes vispirms iegūst brusu – pāri paliekošā šķelda varētu iet celulozei, samazinot šim nolūkam apaļkoksni (izejvielu bilancē attiecīgi būtu 2 miljoni kubikmetru šķeldas un 1 miljons kubikmetru apaļkoksnes).
Nepieciešamas lielākas investīcijas inovācijās, lai vēl vairāk palielinātu mežā iegūtās koksnes pievienoto vērtību. Jāveicina meža ķīmijas attīstība un jaunu degvielu veidu iegūšana, kā arī vietējo energoresursu izmantošana. Mums pašlaik ir lētie Krievijas energoresursi, bet tie būs lēti tikai līdz noteiktam brīdim.
Nozares ienesīgumu var stiprināt, pieņemot stratēģiskus lēmumus, ko labāk veikt lieluzņēmumos. Tā akciju sabiedrības “Latvijas finieris” apgrozījums no 9,2 miljoniem latu 1992.gadā pieauga līdz 81 miljonam latu 2003.gadā. Te stratēģiskie lēmumi izpaužas prasmīgā privatizācijā, eksportā, tirgus iekarošanā ne tikai Eiropas Savienībā, savas tirdzniecības uzņēmumu ķēdes izveidē, dziļākas pārstrādes saplākšņu izstrādājumu ražošanā un koksnes taupīšanas programmā, kā arī iekļaujoties metālapstrādē un mežsaimniecībā.

Transporta un loģistikas pakalpojumi

Ļoti nozīmīga vieta tautsaimniecības struktūrā ir transportam un tranzīta operāciju apkalpošanai. Latvijas vieta ir sevišķi izdevīga ar savu ģeogrāfisko pievilcību (ostas, pietiekami attīstīta infrastruktūra, augstas tehnoloģijas ražotnes apkārtējās valstīs u.c.), jo ar to varam akcentēt savas stiprās puses tranzīta jomā. Latvija ir ideāla teritorija distribūcijas centru izveidei Eiropas Savienības ziemeļaustrumu reģiona valstu preču piegādēm uz Krieviju. Latvijā izvietotie reģionālie izplatīšanas centri varētu kalpot vienlīdz labi gan Ziemeļeiropas, gan Krievijas eksporta tirgiem. Pēc valsts pievienošanās Eiropas Savienībai virkne distribūcijas centru var pārvietoties uz Latviju. Varam būt nozīmīgs preču tranzīta un sadales centrs, no kura preču plūsma sadalītos tālāk. Tranzīta un loģistikas asociācijas izvirza arī nepieciešamību veidot pievienotās vērtības nodokļa (PVN) noliktavas, kas uzņēmējiem dod iespēju nemaksāt PVN par precēm, kamēr tās glabājas šādās noliktavās, un kas tranzīta uzņēmumiem būtu izdevīgi. Transporta un loģistikas pakalpojumu nozari vienmēr interesēs naftas, minerālmēslu, akmeņogļu, metāla, graudu, kokmateriālu, sašķidrinātās gāzes un citu stratēģisku kravu pārvadājumi.
Tranzīta sektorā ostām kopā ar citiem tranzīta biznesa dalībniekiem vajadzētu veidot stratēģiskās alianses ar Ziemeļjūras un Skandināvijas ostām un kompānijām, kas darbojas šajās ostās.
Tranzīta ostas jāpapildina ar kravu dažādošanu, kas mazinātu risku. Nozīmīga ir konteinerkravu, vērtīgāko kravu īpatsvara palielināšana (autotransports arvien sadārdzinās). Lielāka uzmanība veltāma kravām no rietumiem uz austrumiem. Īstenojumu rod arī jauni virzieni – veidojot Ventspils graudu termināli “Grain Terminal” ar jaudu 2,5 miljoni tonnu Kazahstānas graudu pārkraušanai (ieguldot ap 13 miljonus latu). Krājtvertnes pirmajā posmā paredzētas 69 000 tonnām un otrajā – arī 69 000 tonnām jeb kopā 138 000 tonnām. Tāpat varēja būt jēlnaftas pārkraušana no Kazahstānas.
SIA “Ventspils naftas termināls” no šā gada janvāra līdz oktobrim pārkrauti 7,3 miljoni tonnu naftas un naftas produktu, pērn (kad arī jau bija slēgts cauruļvads) tika pārkrauti 10,7 miljoni tonnu pa dzelzceļu piegādāto kravu. Akciju sabiedrības “Ventspils nafta” akcionāru vairākums pieņēmuši lēmumu par kontrolpaketes pārdošanu. Līdzšinējā Ventspils uzņēmēju politika nav bijusi pietiekami tālredzīga. Ventspils uzņēmēju un pārējās Latvijas biznesa sabiedrības pozīcija jautājumā par naftas tranzīta attīstību iepriekš nav bijusi vērsta uz nākotni.
Ventspilnieki ir ieinteresēti, lai pilsētā tiktu atvērtas jaunas rūpnieciskās ražotnes, radītas labi apmaksātas darba vietas, lai uzņēmumi maksātu visus nodokļus.
Jāievēro, ka Krievijas uzņēmumu ieņēmumi no naftas eksporta 2004.gada pirmajos deviņos mēnešos sasnieguši 38,93 miljardus dolāru (20,7 miljardus latu) un bijuši par 46,3% lielāki nekā pērn attiecīgajā periodā. Eksportēts pavisam 177,93 miljoni tonnu naftas (uz NVS – 16,51 miljons tonnu un uz tālajām ārvalstīm – 161,42 miljoni tonnu), kas ir par 16,4% vairāk nekā pērn.
Latvijas tranzītam ir nākotne. Krievija cenšas tranzīta plūsmu regulēt, taču situāciju varētu mainīt sakarā ar šīs valsts gaidāmo iestāšanos Pasaules tirdzniecības organizācijā. Tas ļaus novērst daļu riska, ar ko šobrīd diemžēl jārēķinās Latvijas uzņēmējiem Krievijā. Turklāt vairākos tranzīta ceļos ir ieinteresētas arī Krievijas amatpersonas un uzņēmēji. Tranzītu nevar attīstīt caur “pudeles kakliņu” Sanktpēterburgā.

Nobeigums sekos