
Kas atbild par sportista veselību?
Tikai pirms pāris nedēļām Latvijas sabiedrību satrieca vēsts par hokejista Sergeja Žoltoka nāvi. Viņam bija tikai 31… Diemžēl tas nebija ārkārtas gadījums sportā, kas notiek reizi simt gados. Laiku pa laikam sabiedrību sasniedz šādas traģiskas ziņas. Nesen Lietuvā treniņa laikā mira 11 gadus vecs zēns. Daudzi sportisti savu līdzdalību sacensībās beidz ar sabojātu veselību. Kas notiek sporta medicīnā, vai sporta ārsti seko līdzi sportistu veselībai, vai viņi spēj ietekmēt treneru un pašu sportistu lēmumus?Sporta medicīnas valsts aģentūras direktore Ilga Sarmīte Priedīte Foto: Māris Kaparkalējs, “LV” |
Vislielākais ļaunums sportista veselībai – neatbilstošas slodzes
Kā “Latvijas Vēstnesim” stāsta Sporta medicīnas valsts
aģentūras direktore Ilga Sarmīte Priedīte, cilvēka veselībai postoša ir neadekvāta
fiziskā slodze – gan pārāk maza, gan pārāk liela. Ja perspektīvam pusaudzim
treneris liks strādāt ar viņa organismam neatbilstošu slodzi, jaunais sportists
neizbēgami nodarīs pāri savi veselībai un ieies lielajā sportā jau slims, kam,
protams, būs arī sekas.
Kā skaidro I. S. Priedīte, Latvijā sporta medicīnai ir divi pamatuzdevumi: izglītot
ģimenes ārstus un citus primārās veselības aprūpes speciālistus par pacientu
fizisko veselību un veikt sportistu un bērnu ar paaugstinātu fizisko slodzi veselības
aprūpi. Sporta medicīnas centra speciālisti arī novērtē bērnu no 6 līdz 18 gadiem
fizisko sagatavotību un funkcionālās spējas, vadoties pēc Eiropas Padomes fiziskās
attīstības komitejas ieteiktiem EUROFIT testiem.
Sporta medicīnas īpatnība ir tā, ka pārsvarā vērība tiek veltīta tieši
profilaksei, tam, kā un ar kādu slodzi sportistam trenēties, kādu pārtiku lietot, lai
nenodarītu kaitējumu veselībai. Ja sportists saslimst, viņš zaudē līdzšinējo
trenētības pakāpi un pēc atveseļošanās jāpieliek lielas pūles, lai to atkal
sasniegtu. Sporta medicīnas valsts aģentūrā ir iespējams veikt padziļinātās, etapa
(pirms sacensībām un sporta nometnēm), kārtējās (veic sporta nodarbību norises
vietā) un papildu (pēc slimībām un traumām) veselības pārbaudes. Speciālisti
šajās pārbaudēs novērtē bērnu fizisko sagatavotību, iepriekšējās fiziskās
slodzes ietekmi uz veselību. Ārsti arī sniedz ieteikumu, ar kādu slodzi ieteicams
trenēties turpmāk.
2002. gada 24. oktobrī Saeima pieņēma Sporta likumu (publicēts “LV” 13.11.2002.),
kas arī nosaka kārtību, kādā veicama sportistu medicīniskā uzraudzība. Sporta
medicīnas centrs kopā ar Veselības ministriju ir sagatavojis Ministru kabineta
rīkojuma projektu, kas paredz, kādā kārtībā tiek veikta sportistu veselības
pārbaude. Projekts noteic, ka tā veicama divas reizes gadā visiem sporta skolu (arī
privāto) audzēkņiem. Jauniešiem līdz 17 gadu vecumam profilaktiskā veselības
pārbaude ir par velti, pieaugušajiem – maksas pakalpojums. To apmaksā vai nu pats
sportists, vai sporta federācija, vai arī kāds sponsors. Piemēram, Latvijas Olimpiskā
vienība un Hokeja federācija visiem saviem sportistiem šīs pārbaudes apmaksā. Lai
gan, kā atzīst ārste, diemžēl neviens likums nenoteic, ka pieaugušajiem sportistiem
šīs padziļinātās profilaktiskās pārbaudes būtu obligātas. Jāsaprot, ka tās nav
tikai ķeksīša dēļ, tiek veikta, piemēram, kardiogramma – ar slodzi, ar dozētu
slodzi, kā arī darba spēju un tolerances testi. Te gan jāpiebilst, ka atbildība par
savu veselību pilnībā gulstas uz pašu sportistu. Ārstu atzinumiem ir tikai ieteikuma
raksturs. Uz jautājumu, vai tas ir pareizi, I.S. Priedīte atbild, ka sports ir darbs,
par kuru profesionālie sportisti saņem lielu naudu. Un to, kā un cik strādāt,
jebkurā profesijā izlemj pats strādājošais. Ja sportists jau savu sporta gaitu
sākumā būs radis sekot līdzi paša veselībai, ņemt vērā ārstu ieteikumus, ir
cerības, ka viņš to darīs, arī ieejot lielajā sportā. Lai gan tur, kur runa ir par
miljoniem dolāru, rūpes par veselību drīz vien atvirzās otrajā plānā.
Bērnu sportistu veselība pasliktinās
Pirms sportot, jābūt drošam par paša veselību Foto: Boriss Koļesņikovs, A.F.I. |
Kā stāsta I. S. Priedīte, bērnu pārbaužu rezultāti nebūt nav
iepriecinoši. Pērn sporta skolas audzēkņiem veiktās kardiogrammas 10% bērnu bija ar
nelabvēlīgām izmaiņām. Pēc pagājušā gada profilaktisko pārbaužu rezultātiem
sporta skolu audzēkņi iedalīti četrās grupās. Pirmā – veseli, fiziski attīstīti
sportisti, kuri var trenēties bez ierobežojumiem (6,9%); otrā grupa – ar nelielām
novirzēm veselībā, bet funkcionāli labi sagatavoti, var trenēties pēc plāna,
ievērojot ārstu norādījumus (76,2%); trešā – novirzes veselībā, funkcionāli
vāji sagatavoti, trenējas pēc individuāla plāna sporta ārstu uzraudzībā (15,9%); ceturtā grupa
– izteiktas novirzes veselībā, nepieciešama medicīniskā rehabilitācija (1,0%).
Salīdzinot ar 2002. gadu, ir sarucis bērnu skaits pirmajā un otrajā grupā, bet
pieaudzis trešajā un ceturtajā. Galvenās problēmas ir kustību – balsta
(mugurkaula) sistēmas patoloģijas, progresē skoliozes izplatība un vājas
kardiorespiratorās spējas. Skolās fizkultūras stundās skolotāji par maz vērības
velta sirds – asinvadu un elpošanas funkcionālo spēju uzlabošanai. Tas ir īpaši
skumji tāpēc, ka ar pareiziem vingrinājumiem šīs spējas iespējams ļoti veiksmīgi
nostiprināt.
I. S. Priedīte uzsver, ka pārbaudi pie sporta ārsta obligāti vajadzētu veikt arī
pēc atveseļošanās no slimības pirms treniņu atsākšanas. Piemēram, pēc
atveseļošanās no angīnas nekādā gadījumā nedrīkst atsākt treniņus ar pilnu
slodzi vai, nedod Dievs, uzreiz piedalīties sacensībās. Tas jādara pakāpeniski.
Divas trešdaļas jauno sportistu – ārpus ārstu redzesloka
Dakterei I.S.Priedītei nav pārliecības, ka treneri un vecāki šos
ārstu ieteikumus par pieļaujamo slodzi vienmēr respektē.
Problēma ir tā, ka esošā finansējuma ietvaros nav iespējams veikt visu sporta skolu
audzēkņu veselības pārbaudi. Pēc Latvijas jaunatnes sporta centra datiem, Latvijā ir
vairāk nekā 32 000 bērnu ar paaugstinātu fizisko slodzi. Turklāt, iespējams, šie
dati nav pilnīgi, jo darbojas daudzi privātie sporta klubi. Ar pašreizējiem spēkiem
iespējams pārraudzīt līdz 11 000 bērnu fizisko veselību. Tātad divas trešdaļas
jauno sportistu atrodas ārpus sporta ārstu redzesloka. Trūkst arī pašu sporta ārstu.
I. S. Priedīte bilst: lai gan Ministru kabineta noteikumos noteikts, ka visās sporta
izglītības iestādēs jābūt kādam sertificētam sporta medicīnas speciālistam,
tomēr, piemēram, Liepājā, kur ir piecas sporta skolas, nav neviena sporta ārsta. Tā
kā tik daudziem bērniem veselības pārbaudes netiek veiktas, nav arī izslēgts, ka
lielajā sportā nokļūst jaunietis, kura veselība to neatļauj. Pēc dakteres domām,
ir jānodrošina visu sporta skolu audzēkņu pilnvērtīga veselības apskate. Kamēr tas
netiks izdarīts, pastāvēs risks, ka sportisti savas sporta gaitas beigs pāragri un
traģiski. Pēc aģentūras aprēķiniem, lai to pilnā apjomā nodrošinātu, būtu
nepieciešami 932 216 latu. Lai situāciju kaut nedaudz uzlabotu, Sporta medicīnas valsts
aģentūra savā attīstības stratēģijā ir paredzējusi, ka līdz 2009.gadam Latvijā jāizveido četras aģentūras teritoriālās
struktūrvienības.
Ne mazāk svarīgi, lai jaunie sportisti, viņu ģimenes un treneri ieklausītos ārstu
teiktajā par pieļaujamajām un adekvātajām slodzēm. Daktere gan bilst, ka diemžēl
viņai nav pārliecības, ka treneri un vecāki vienmēr respektē šos ārstu ieteikumus.
Ārsti var sasaukt konsīliju, sniegt savu atzinumu, ka, piemēram, konkrētajam visnotaļ
perspektīvajam pusaudzim ir pārāk vāja sirds lielajam sportam. Taču, ja vecāki un
treneris to neņem vērā, ārsti diemžēl ir bezspēcīgi.
Dopinga vielas nav galvenais nāves cēlonis sportā
Bez neadekvātajām sportistu slodzēm lielu postu veselībai rada
neatļauto dopinga vielu lietošana. Nav noslēpums, ka sportā cits citu cenšas
pārspēt ne tikai sportisti, bet arī zinātnieku vidū rit sīva cīņa. Ne velti katru
gadu aizliegto vielu sarakstu papildina aizvien jauni preparāti. Aģentūra cieši
sadarbojas ar Valsts zāļu aģentūru, lai šie preparāti tiktu iekļauti aizliegto
zāļu sarakstā. Sporta vidē klīstot baumas, ka reizēm sportistiem tiek
“pierakstīta” kāda medicīniska diagnoze, pie kuras atļauta aizliegto vielu
lietošana, I. S. Priedīte kategoriski noliedz. Latvija ir parakstījusi starptautisko
Antidopinga konvenciju, ir izveidota Antidopinga komiteja, kuras priekšsēdētājs ir
Veselības ministrijas valsts sekretārs. Valsts finansē 200 dopinga pārbaudes gadā.
Kā “Latvijas Vēstnesim” stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Farmakoloģijas
katedras lektors dakteris Ardijs Ranks, lai gan dopinga vielu lietošana ir problēma
sportā, tomēr, viņaprāt, daudz lielāku postu sportistu veselībai nodara neadekvātas
slodzes, kas arī ir pamatā pēkšņajām nāvēm. Dakteris A. Ranks uzsver, ka lielajā
sportā sportistam ir nepieciešama “dzelzs” veselība, lai izturētu lielās slodzes.
Tādas veselības diemžēl nebija S. Žoltokam, un viņš to zināja. Tādās
situācijās sportisti, kuri pārsvarā citādi naudu nopelnīt nemācētu, bieži ķeras
pie medicīnas līdzekļiem, arī aizliegtajām vielām, piemēram, anabolajiem
steroīdajiem līdzekļiem. Un šie preparāti, īslaicīgi veselību uzlabojot,
ilgtermiņā to sabojā neatgriezeniski.
Vissliktākā situācija šajā ziņā ir privātajos sporta klubos, kur sportisti lieto
nezināmas izcelsmes tonizējošus maisījumus. Dakteris A.Ranks arī norāda, ka viņam
nav nekādas pārliecības, ka veselībai nekaitīgi ir benzīnpildītavās nopērkamie
“energy drink”. Runājot par pārtikas piedevām un uztura bagātinātājiem,
farmakologs uzsver: tā kā tie nav medikamenti, tos var lietot bez ierobežojumiem. Uz
jautājumu, vai tad tos nevar pārdozēt, dakteris A.Ranks atbild: tāpat kā kafiju.
Farmakologs, tāpat kā Sporta medicīnas centra direktore, atzīst, ka visvairāk viņu
uztrauc bērnu sportā notiekošais. Svarīgi, lai lielajā sportā ieietu vesela paaudze.
Rūta Kesnere, “LV”