Mūžs, divreiz apvīts zemeslodei

Šodien, 20.novembrī, aprit simt gadu, kopš Saldū piedzima nākamais tautsaimnieks un vēsturnieks Dr. oec., Dr. hist.h.c. Edgars Dunsdorfs.

Piemiņa kā novembra mārtiņroze

Viņš tiek uzskatīts par vienu no ievērojamākajiem latviešu vēsturniekiem ar ļoti plašu interešu un pētījumu loku. Edgars Dunsdorfs (1904–2002) pasaulē nāca Kurzemes miestā, bet dzīves gaitas noslēdza 2002.gada 24.martā lielpilsētā Melburnā, Austrālijā, kur aizritēja vairāk nekā puse no darbīgā zinātnieka garā mūža. Profesora pelnu urna apglabāta Rīgā, Raiņa kapos. Tur tagad uzstādīts tēlnieka Induļa Rankas darināts piemineklis.
Šodien Latvijas vēstures patriarha atdusas vietā notiks Edgara Dunsdorfa kapa pieminekļa iesvētīšana, ziedu nolikšana un piemiņas brīdis.
Dižo saldenieku pieminēs arī viņa dzimtajā pilsētā – 23.novembrī Saldū risināsies Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) izbraukuma sēde, ko vadīs akadēmiķis Jānis Stradiņš. Pasākumu ievadīs piemiņas plāksnes atklāšana pie Saldus pilsētas pamatskolas – katram ceļam ir sākums, kur sperti pirmie zinātkārā un vērīgā zēna soļi zinību kalnā.
Par profesora E.Dunsdorfa zinātnisko mantojumu izbraukuma sēdē referēs LZA īstenais loceklis Ēvalds Mugurēvičs. Atmiņās par E.Dunsdorfu Melburnā dalīsies Melburnas Latviešu biedrības goda biedrs un Kārļa Zariņa fonda valdes loceklis Eduards Silkalns, bet par saldenieku E.Dunsdorfu stāstīs Saldus goda pilsonis literāts Valdemārs Ancītis. To, kādas liecības par E.Dunsdorfu ir J.Rozentāla Saldus Vēstures un mākslas muzejā, priekšā cels muzeja vēstures nodaļas vadītāja Ilze Haruna.

Saldenieks pasaules tālēs

Zinātnieku izbraukuma sēdē paredzēts arī atvērt Edgara Dunsdorfa 60. grāmatu “Saldenieks pasaules tālēs”.
Darbu pie manuskripta autors sāka 92 gadu vecumā, turklāt tā daļēji tapusi kā atbilde kādam kritiķim, jo profesora atstātajās piezīmēs uzieta šāda 1996.gadā rakstīta zīmīte: “Par 1995.gadā publicēto “Grāmatu par Saldu” kāds kritiķis pareģo, ka tā būšot mana pēdējā grāmata. Man šim kritiķim jāpateicas, jo viņa atziņa manī pamodināja spītu.”
Tomēr līdz galam autors savu nodomu nepaguva novest. To turpināja grāmatas sastādītājs Andris Caune. Ievadvārdos Melburnā sāktajam un Rīgā pabeigtajam manuskriptam viņš raksta par brīdi, kad dzimusi E.Dunsdorfa iecere jaunajam darbam:
“Profesoram šajā laikā ir 92 gadi. Ne jau gadu nasta vien spiež lielā zinātnieka plecus. Liktenīgajā 1985.gadā profesors cieta smagā auto sadursmē, un turpmākajos gados viņa kustību brīvība bija stipri ierobežota. Kā pats piezīmēs raksta, kāds no ārstiem esot brīnījies, ka viņš vispār esot izdzīvojis un dzīvojot. Neraugoties uz visu, spīts un ierastais darba ritms liek E.Dunsdorfam ķerties pie jauna darba – savu ceļojumu atmiņu grāmatas “Saldenieks pasaules tālēs” rakstīšanas. Viņš iecerējis apkopot ceļojumus no agras jaunības līdz sirmam vecumam.”
Ko stāstīt un atcerēties bija daudz. Jo autors lēsa, ka savā bagātajā mūžā, kas aizritējis nemitīgā kustībā, vismaz divas reizes apceļojis apkārt pasaulei. Kad tālāk par 1957.gadu profesors savās ceļojuma piezīmēs netika, pēc autora aiziešanas darbu turpināja Andris Caune, ietverot grāmatā gan visu Edgara Dunsdorfa akceptēto tekstu, gan izmantojot autora mapēs savāktos materiālus un papildinot ieceri ar trim nodaļām: preses materiāli par E.Dunsdorfa izvadīšanu pēdējā gaitā 2002.gadā, laikabiedru atmiņas par E.Dunsdorfu un turpinājums 1999.gadā Latvijas Vēstures institūta izdotajai E.Dunsdorfa bibliogrāfijai.

Siluets ģīmetnes vietā

Latvijā grūti sameklēt izteiksmīgu un tehniski nevainojamu fotoattēlu, kur šīsdienas simtgadnieks būtu redzams sava mūža noslēguma posmā. Kāpēc tā?
Atbildi sniedz paša Edgara Dunsdorfa vēstule Andrim Caunem, kas rakstīta 1998.gada 6.septembrī Melburnā:
“(..)Vai man izdosies sagaidīt savu 95.dzimšanas dienu, ir Dieva ziņā, kaut gan statistiskie dati par tagadējo laikmetu liecina, ka ļaudis dzīvo ilgāk un 95 gadus ilgs mūžs nav retums.
Mana ģīmetne? Vai Jūs būtu ar mieru publicēt manu siluetu ģīmetnes vietā? Iemesls ir, ka ilgie neveselības gadi pēc auto sadursmes ir atstājuši pēdas un pašlepnuma dēļ savu tagadējo ģīmetni nevēlos publicēt. Ja Jūs būtu ar mieru ievietot kādu agrāko gadu foto, to varētu pievienot sūtījumam.”

Andris Sproģis, “LV”

andris.sprogis@vestnesis.lv