Arī tad virsnieki mācījās ārzemēs

Kristaps Kārkliņš

Nākamajam Latvijas armijas pulkvedim šūpulis kārts 1990.gada 21.septembrī zemnieka ģimenē Tukuma apriņķa Struteles pagasta Smukās. Ieguvis vidējo izglītību, jaunais censonis 1911.gadā brīvprātīgi iestājās cariskās Krievijas armijas 24. Simbirskas kājnieku pulkā. Pabeidzis apakšvirsnieka skolu savā daļā, K.Kārkliņš devās uz Viļņas karaskolu, kuru absolvēja 1914.gada oktobrī podporučika dienesta pakāpē.
Vispirms vajadzēja dienēt krievu vienībās rotas un bataljona komandiera amatā, iekams viņš 1917.gada maijā nokļuva frontē 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka sastāvā. K.Kārkliņš piedalījās Rīgas aizstāvēšanas kaujās 1917.gada augustā un septembrī, par varonību izpelnoties Sv.Annas IV šķiras ordeni. Pēc tam, paaugstināts par poručiku, viņš dienēja I. latviešu strēlnieku brigādes štābā.
Daži tālākie gadi jaunā latviešu virsnieka mūžā bija raibi kā dzeņa vēders. Piedzīvojis lielinieku oktobra apvērsumu un pieredzējis latviešu strēlnieku lielākās daļas nostāšanos tā pusē, K.Kārkliņš, nebūdams vienisprātis ar jauno režīmu, 1917.gada decembrī aizbrauca atvaļinājumā pie sievas tālajā Buzulukā Samaras guberņā un Latvijā neatgriezās. Nostrādājis pusgadu par grāmatvedi vietējā latviešu bēgļu komitejā, viņš kā jau profesionāls virsnieks nespēja iztikt bez armijas. Kā teikts K.Kārkliņa dienesta gaitas aprakstā, viņš esot bijis “ar lieliniekiem karā no 1918.gada 24.jūnija līdz 5.februārim 1920.g.”. Latviešu virsnieks karoja Satversmes sapulces locekļu komitejas Tautas armijā, diemžēl arī atamana Dutova karaspēkā un Kolčaka armijā. Pēdējā balto karapulkā K.Kārkliņš saņēma štābkapteiņa dienesta pakāpi un pat ieguva Sv.Annas ordeni. Šoreiz jau III šķiras... Tikmēr karoja, kamēr 1920.gada februārī krita sarkanarmijas gūstā. Pēc tam vajadzēja gadu pavadīt čekas pagrabos un koncentrācijas nometnēs Orenburgā, Samarā, Tulā un Maskavā. Tikai pateicoties bada streikam un Latvijas sūtņa padomju Krievijā Jāņa Vesmaņa pūliņiem, K.Kārkliņu atbrīvoja, un 1921.gada februārī viņš beidzot varēja atgriezties dzimtenē.
K.Kārkliņu 1921.gada maijā iesauca Latvijas armijā, ieceļot par vada komandieri Kurzemes artilērijas pulkā. 1923.gadā viņu paaugstināja par kapteini un nākamajā gadā nozīmēja par baterijas komandieri. 1924.–1925.gadā beidzis artilērijas virsnieku kursus, K.Kārkliņš kļuva par karaskolas artilērijas nodaļas grupas vadītāju.
Latvijas armijas vadība uzskatīja, ka ar krievu karaskolu un latviešu virsnieku kursiem tomēr ir par maz, tāpēc arī K.Kārkliņu 1927.gadā nosūtīja mācīties Francijas Kara akadēmijā. Kara ministrs ģen. Rūdolfs Bangerskis 1927.gada 16.maijā lūdza iekšlietu ministru izsniegt dienesta pasi karaskolas kapteinim Kristapam Kārkliņam un viņa sievai Elīzabetei Merkulovai sakarā ar braucienu uz mācībām Francijā.
Pēc augstākās militārās izglītības iegūšanas draudzīgajā valstī K.Kārkliņu 1929.gada oktobrī norīkoja dienestā armijas štāba operatīvās daļas informācijas nodaļā, pēc tam iecēla par grupas vadītāja v.i. un pasniedzēju augstākajos militārajos kursos.
1931.gada janvārī K.Kārkliņu paaugstināja par pulkvežleitnantu un nosūtīja turpināt dienestu artilērijas inspektora štābā. Pavadījis tur četrus gadus, viņš no 1935. līdz 1939.gadam komandēja atsevišķo artilērijas divizionu. Pēc paaugstināšanas par pulkvedi K.Kārkliņu iecēla par Krasta artilērijas pulka komandieri. Viņa pēdējais augstākais amats Latvijas bruņotajos spēkos bija artilērijas inspektora štāba priekšnieks.
K.Kārkliņš bija viens no kvalificētākajiem armijas augstākajiem artilērijas virsniekiem. Liecība tam ir gan Francijā iegūtā akadēmiskā izglītība, gan viņa apgalvojumi, kuri fiksēti 30.gadu atzinību sarakstā. K.Kārkliņš bija to ne pārāk daudzo Latvijas armijas virsnieku skaitā, kuri tika saņēmuši divus Triju Zvaigžņu ordeņus: 1934.gada 7.novembrī IV šķiras “Par ilggadīgu un nevainojamu dienestu” un 1938.gada 17.novembrī – III šķiras “Par nopelniem valsts aizsardzības darbā”. Armijas komandieris ģen. Krišjānis Berķis izteica viņam divas pateicības par sekmīgu darbību manevros, bet artilērijas inspektora štāba priekšnieks pulkvedis Osvalds Fogelmanis – “Par centīgo un nenogurstošo darbību, pieliekot daudz pūļu dažādu jaunu projektu izstrādāšanā un papildināšanā ar savām plašām militārām un vispārējām zināšanām, stiprā mēra veicinot štāba darbību.” (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 5601.f., 1.apr., 2834.l., 63.lp.)
Pēc Latvijas okupācijas K.Kārkliņa augsto profesionalitāti sākumā it kā novērtēja – 1940.gada septembrī viņu pārskaitīja uz 24. teritoriālo strēlnieku korpusu un iecēla par tā artilērijas štāba priekšnieku. Novērtēja nepilnu gadu – 1941.gada 12.jūnijā pulkvedi apcietināja un deportēja uz Noriļskas soda nometnēm. Kristaps Kārkliņš nosala 1944.gada 11.martā pie Lāmas ezera...

Ansis Birkenšteins

Talsu apriņķa Kandavas pagasta Kažociņu mājas saimnieka Matīsa Birkenšteina ģimenē izauga divi Latvijas armijas pulkveži – Fricis (1888) un par viņu četrus gadus jaunākais Ansis. Šoreiz plašāk par pēdējo.
Ansis, 1913.gadā beidzis Tukuma komercskolu, sāka studēt lauksaimniecību Rīgas Politehniskajā institūtā. Taču klāt bija pirmais lielais tautu slaktiņš, un viņš kā savvaļnieks 1915.gada novembrī iestājās Nikolaja artilērijas karaskolā Kijevā, absolvējot to 1916.gada maijā praporščika dienesta pakāpē. A.Birkenšteinam nelaimējās nokļūt latviešu strēlnieku pulkos, bet vajadzēja karot krievu armijas 1.rezerves artilērijas divizionā un 79.artilērijas brigādē Ziemeļu frontē. A.Birkenšteins bija dūšīgs karavīrs. Jauno latviešu virsnieku par drošsirdību kaujās 1917.gada janvārī apbalvoja ar Sv. Jura zobenu, tā paša gada jūnijā – ar III šķiras Sv. Staņislava ordeni un augustā – ar III šķiras Sv. Annas ordeni. Nākamajā mēnesī viņu paaugstināja par poručiku.
Pēc Brestas miera noslēgšanas 79.artilērijas brigādi izformēja Baltas pilsētā Podolijas guberņā. A.Birkenšteinu demobilizēja, bet tad atkal 1918. un 1919.gadā mobilizēja – te Ukrainas hetmaņa armijā, te Ukrainas Tautas Republikas karaspēkā un beidzot balto tā dēvētajā Dienvidkrievijas brīvprātīgo armijā (te prātā nāk “brīvprātīgais” Latviešu leģions...), kuras sastāvā vajadzēja izkaroties par svešām interesēm Dņepras kara flotilē un Melnās jūras flotē, nokļūstot pat lielgaballaivas komandiera godā.
Centīgais artilērists un jūrnieks vēlāk rakstīja: “Devos ceļā uz Latviju 1920.[gada] 29.maijā. Atbraucu Rīgā (..) 11.jūl.” Juku laikos tas nebija ilgi.
Desmit dienas atvilcis elpu dzimtenē, profesionālais militārists A.Birkenšteins atkal devās pie kara kungiem, taču tagad uz savu, neatkarīgās Latvijas nacionālo armiju, virsleitnanta pakāpē ieņemot dažādus artilērijas virsnieka amatus. 1924.gadā ieguvis kapteiņa uzplečus un pabeidzis kursus savā specialitātē, viņš komandēja bateriju Smagās artilērijas pulkā un dienēja artilērijas inspektora štābā.
Tā kā šajā laikā jau vairāki Latvijas armijas virsnieki bija mācījušies Francijas militārajās skolās un augstskolās, 1928.gadā uz turieni komandē arī A.Birkenšteinu. Kara ministrs ģen. E.Kalniņš 1928.gada 14.maijā lūdza ārlietu ministru izsniegt kapteinim Ansim Birkenšteinam un viņa sievai Marijai Čuraļinai (krievu ģenerāļa meita! – R.T.) dienesta pasi sakarā ar mācībām Parīzē Francijas Kara akadēmijā. Lai sagatavotos studijām un apgūtu franču valodu, viņš vispirms no 1928.gada jūnija līdz novembrim dienēja draudzīgās valsts dažādu ieroču šķiru daļās.
Pēc akadēmijas absolvēšanas 1930.gadā A.Birkenšteins, paaugstināts par pulkvežleitnantu, turpināja dienestu artilērijas inspektora štābā. Lai iegūtu baterijas un diviziona komandēšanas cenzu, 1932.–1933.gadā un 1937.gadā viņu piekomandēja Vidzemes artilērijas pulkam. Kopš 1933.gada A.Birkenšteins bija grupas vadītājs artilērijas virsnieku kursos, kopš 1935.gada – pasniedzējs Augstākajā karaskolā. 1939.gada jūnijā pieredzējušo virsnieku iecēla par Atsevišķā artilērijas diviziona komandieri. Šajā gadā viņu arī paaugstināja par pulkvedi.

Latvijas armijas virsniekus sāka apcietināt drīz vien pēc valsts okupācijas 1940.gada jūnijā. Taču A.Birkenšteins vēl bija to komandieru vidū, kurus nosūtīja turpināt dienestu 24.teritoriālajā strēlnieku korpusā. Viņš komandēja 613.artilērijas pulku līdz 1941.gada jūnijam, kad tika nosūtīts uz “kursiem” Artilērijas akadēmijā Maskavā. Jau 28.jūnijā A.Birkenšteinu apcietināja un nosūtīja uz Noriļskas soda nometnēm. Pulkvedis aizgāja pa mūžības taku 1943.gada 27.jūnijā Lāmas nometnē. Viņa brāli pulkvedi Frici Birkenšteinu tāds pats liktenis bija piemeklējis jau 1941.gada 1.novembrī Soļikamskas nometnē. Ko vēl piebilst? Tikai to, ka divu teicami sagatavotu augstāko virsnieku, kuri būtu varējuši karot Sarkanās armijas sastāvā ar nacistisko Vāciju, vairs nebija...

Rihards Treijs,

prof. Dr.habil.hist.

Apliecinājums Parīzes Kara akadēmijas absolvēšanai. Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 5601.f., 1.apr., 728.l., 9.lp., Pirmpublicējums