Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze!

2004.gada 28.oktobrī Saeima pieņēma likumu “Grozījumi Autopārvadājumu likumā”.
Atzinību pelna likumdevēju un izpildvaras vēlme precizēt valsts pārvaldes iestāžu kompetenci autopārvadājumu jomā un jo īpaši – sakārtot jautājumus, kas attiecas uz pasažieru pārvadājumiem ar vieglo taksometru.
Tomēr, izvērtējot šā gada 28.oktobrī Saeimas pieņemto Grozījumu 13.pantu, kas paredz jaunu Autopārvadājumu likuma 39.panta 5.daļas redakciju, nākas secināt, ka augstāk norādīto jautājumu risinājumam izvēlētais veids nav samērīgs ar izvirzīto mērķi.
2004.gada 28.oktobra likuma “Grozījumi Autopārvadājumu likumā” 13.pants paredz, ka turpmāk pasažieru un bagāžas pārvadājumiem ar vieglo taksometru attiecīgās republikas pilsētas dome vai rajona padome noteiks vienotu maksu jeb tarifu. Tajā pašā laikā likums nenosaka vienota tarifa noteikšanas kārtību, nedz arī kritērijus tā apmēra noteikšanai. Līdz ar to, manuprāt, vienota tarifa ieviešanas nepieciešamība ir apstrīdama, ņemot vērā pasažieru pārvadājumu pakalpojuma kvalitātes atšķirīgo līmeni, kas ir saistīts gan ar pakalpojuma sniedzēja automašīnas marku, gan ar tās tehnisko stāvokli, degvielas patēriņu un citiem faktoriem. Jāņem vērā arī tas, ka taksometru pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai nav noteikti tehniskie vai kvalitātes kritēriji, tādēļ vienota tarifa ieviešana tikai mazinās taksometru pakalpojumu sniedzēju vēlmi piedāvāt labāku pakalpojumu par konkurētspējīgu cenu.
Ja reiz tiek pieņemts lēmums likumā noteikt jebkādu tarifu vieglo taksometru pakalpojumiem, tad ir nepieciešama tam sekojoša pilnvērtīga normatīvo aktu bāze, kas stingri reglamentētu kārtību, kā šis tarifs tiek noteikts.
Turklāt – cik lietderīga vispār ir vienota tarifa ieviešana pakalpojumu nozarē, kurā līdz šim faktiski ir darbojušies brīvā tirgus principi? Acīmredzot ar mērķi aizsargāt patērētāju intereses Autopārvadājumu likuma spēkā esošā redakcija (39.panta 5.daļa) nosaka, ka pašvaldības regulators likumā “Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” noteiktajā kārtībā (tātad, ņemot vērā likumā “Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” paredzēto tarifu noteikšanas metodiku) nosaka maksimālo maksu (tarifu) par pasažieru un bagāžas pārvadājumiem ar vieglo taksometru. Taču, kā izrādās, līdz šim ne Rīgas pašvaldību regulators un, cik zināms, ne arī citi pašvaldību regulatori šo maksimālo tarifu robežu nav noteikuši, un var uzskatīt, ka likuma norma par maksimālo tarifa noteikšanu dzīvē reāli nav darbojusies. Šādā situācijā fiksētas vienotas pakalpojumu maksas noteikšana būtu solis atpakaļ.
Šobrīd Rīgas pašvaldība pauž vēlmi uzņemties vienota tarifa noteikšanu par pasažieru un bagāžas pārvadājumiem ar vieglo taksometru Rīgas pilsētā ar mērķi aizsargāt, pirmkārt, patērētāju tiesības zināt pakalpojuma cenu un, otrkārt, pastiprināt kontroli pār šo pakalpojumu jomu. Taču jāatzīst, ka šī iespēja pašvaldībai pastāvēja arī līdz šim, jo likums “Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” (2.panta 4.daļa) paredz, ka pašvaldība nosaka tos sabiedrisko pakalpojumu veidus, kuru sniegšanu nepieciešams regulēt. Rīgas dome līdz šim ir noteikusi, ka Rīgas pilsētas sabiedrisko pakalpojumu regulatoram ir jāregulē tikai sabiedriskā autotransporta un elektrotransporta pakalpojumi, kas tiek dotēti.
Tāpat pasažieru tiesības būt informētiem par taksometru pakalpojumu cenu jau nosaka MK 1999.gada 9.novembra noteikumi Nr.378 (“Noteikumi par pasažieru pārvadāšanu ar vieglajiem taksometriem”), kuru 2.6.punkts paredz, ka informācija par taksometru lietošanas tarifiem jānovieto transportlīdzekļa salonā uz priekšējā paneļa. Protams, paliek jautājums, vai šo noteikumu izpilde tiek pienācīgi kontrolēta.
Noslēgumā vēlos īpaši uzsvērt, ka likumdošanas procesā vajadzētu izvairīties no ekonomisku jautājumu politiskas regulēšanas, paredzot politiķiem tiesības noteikt dažādus tarifus un citus ierobežojumus pakalpojumu cenām. Lai veicinātu ekonomiski pamatotu konkurences attīstību nozarēs, kuras patiešām nepieciešams regulēt, likumdevējs ir noteicis sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas kārtību un tiesiskās attiecības sabiedrisko pakalpojumu regulēšanā.
Ievērojot iepriekš minēto, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 71.pantu, nosūtu 2004.gada 28.oktobrī Saeimā pieņemto likumu “Grozījumi Autopārvadājumu likumā” otrreizējai caurlūkošanai.

Cieņā, –

Vaira Vīķe-Freiberga