
Akciju rīkoja Rīgas domes Labklājības departaments sadarbībā ar
sociālajiem dienestiem un Rīgas patversmi. Sociālā darba speciālisti skaidroja,
kādēļ cilvēki, arī bērni, Rīgas ielās ubago, un informēja viņus par sociālo
pakalpojumu un sociālās palīdzības saņemšanas iespējām Rīgas pašvaldībā. Lai
gūtu kopainu par pieaugušo problēmām dažādās pilsētas vietās, piemēram,
Vecrīgā, arī tunelī pie 13.janvāra ielas, Brīvības ielā, pie Pareizticīgo
katedrāles un Matīsa tirgus, Merķeļa ielā, K.Barona ielā, Stacijas laukumā,
autoostā, Centrāltirgū, Gogoļa ielā, aptaujāti 50 ubagotāji.
Secināts, ka biežāk ubago sievietes – 62%. Savukārt vecuma ziņā Rīgā parasti
ubago pirmspensijas un pensijas vecuma personas. Daļai ir invaliditāte, piemēram,
pārvietošanās grūtības, redzes vai garīga rakstura traucējumi. Ļoti dažādi
cilvēki ar atšķirīgiem iemesliem, kādēļ bijuši spiesti vai izvēlējušies
izstiept lūdzēja roku, kāds arī uzbāzīgu. Dažiem ir augstākā izglītība, vairāk
nekā trešdaļai – vidējā, teju pusei – pamatskolas izglītība, bet pārējiem –
sākumskolas izglītība.
Foto: Māris Kaparkalējs, “LV” |
Aptaujā noskaidrots, ka 20% aptaujāto nav personu apliecinošu
dokumentu, kas apgrūtina sociālo problēmu risināšanas iespējas.
Lūgti atbildēt uz jautājumu par ubagošanas ilgumu, cilvēki norādījuši, ka ar to
viņi nodarbojas dažādu laiku – no viena mēneša līdz pat 12 gadiem. Ubago ne tikai
rīdzinieki, bet arī citu pašvaldību iedzīvotāji. Galvenās problēmas – trūkst
iztikas līdzekļu, nav darba, nav noteiktas dzīvesvietas, ir veselības problēmas, arī
alkoholisms. Atsevišķus cilvēkus ubagot piespiež paša ģimenes locekļi.
Savukārt dažiem vispār nav pastāvīgas dzīvesvietas. Tam dažādi iemesli –
dzīvesvieta zaudēta, esot ieslodzījuma vietā, no mājokļa izlikti parādu dēļ vai
arī apkrāpis mākleris. Trešdaļa atzinusi, ka saubagotie līdzekļi ir vienīgais
ienākumu avots. Pārējiem atspaids ir vecuma vai invaliditātes pensija, daži
piepelnās gadījuma darbos, daži kā ienākumu avotu minējuši arī bērnu pabalstus.
Respondenti norādīja, ka ubagojot iegūtos līdzekļus viņi galvenokārt izmanto
pamatvajadzībām – uzturam, samaksai par mājokli un medikamentu iegādei. Citi
atdod ģimenei, pāris pat uzkrāj, bet kāds ubago, lai atdotu parādu. Viens cilvēks
neslēpa, ka ielās izgājis, lai palīdzētu meitai ar četriem bērniem, kura nevar
atrast darbu.
16% gan atzina, ka naudu izmanto arī alkohola, cigarešu un narkotisko vielu iegādei.
Lielākā daļa ubagojošo sociālā darba speciālistiem atzinuši, ka nav apmierināti
ar pašreizējiem dzīves apstākļiem. Dažs noskaņots ubagot arī turpmāk, precīzāk,
vēlas to darīt. Taču tie ir atsevišķi gadījumi.
Aptaujāto skatījumā, lai mainītos viņu sociālā situācija, būtu nepieciešamas
lielākas pensijas, pašiem vajadzētu būt aktīvākiem, jāuzlabo veselības stāvoklis,
jāmeklē darbs, mājoklis, kā arī pēc palīdzības jāvēršas sociālajā dienestā.
64% zina, kur meklēt sociālo palīdzību, 58% – to jau darījuši.
Labklājības departaments uzskata: lai ierobežotu ubagošanu Rīgā, regulāri būtu
jāizplata informācija par sociālās palīdzības saņemšanas iespējām, kā arī
jāsekmē tādu preventīvo pasākumu attīstība, kas būtu vērsti uz sociālo
pakalpojumu sniegšanu ģimenēm un bērniem.
Par ubagošanas problēmu un varbūtējiem risinājumiem, lai palīdzētu šiem
cilvēkiem, izvērstāk – kādā no nākamajiem laikraksta numuriem.
Ilze Apine, “LV”
Respondentu viedoklis par sociālām problēmām,
kuras viņa gadījumā vajadzētu risināt vispirms (cilv. skaits)