Filoloģijas doktors Ervīns Oberlenders ir Austrumeiropas vēstures emeritētais profesors Maincas Johana Gūtenberga universitātē, Latvijas Universitātes goda doktors un Latvijas Valsts prezidentes vadītās vēsturnieku komisijas vicepriekšsēdis. Viņš mēģina tuvināt cilvēkus, kuriem ir dažāda pieeja vēsturei, kuri runā dažādās valodās un pārstāv dažādas historiogrāfiskās tradīcijas. Profesors devis impulsu arī Kurzemes vēstures pētniecībai. Vācu valodā iznākuši divi sējumi. Autoru vidū ir gan pieredzējuši, gan jauni pētnieki no Vācijas un Latvijas.
Jauno rakstu krājumu ievada Ervīna Oberlendera raksts “Rīgas izaugsme par daudznacionālu ekonomisko metropoli”. Tieši aplūkotajos gadu desmitos Rīga izveidojās par vienu no Krievijas impērijas lielākajiem tirdzniecības un rūpniecības centriem. Līdz 20.gadsimta sākumam tā bija kļuvusi par valsts lielāko eksporta ostu. Celtniecība attīstījās straujāk nekā jebkad pirms un pēc tam. Tapa jūgendstila ēku kompleksi, strādnieku kvartāli priekšpilsētās, vairākas izcilas celtnes. Tieši šā laika būves nodrošināja Rīgas vēsturiskā centra iekļaušanu UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Iedzīvotāju skaits tajos gados pieckāršojās. Visi bija rīdzinieki, tomēr katra tautība dzīvoja par sevi, blakus, bet nošķirti. Īpašu konfliktu nebija, taču nebija arī kopīgas identitātes. Ervīns Oberlenders raksta: “Arī šā krājuma raksti uzskatāmi parāda Rīgas fascinējošo nacionālo, kulturālo un reliģisko daudzveidību, bet vienlaikus tie arī atklāj, cik ļoti lielā mērā nacionālo grupu nošķirtība veidoja attiecības starp pilsētas tautībām.” Līdzīgas nacionālās attiecības tai laikā bijušas arī citās impērijas daudztautu pilsētās, piemēram, Lodzā, Kijevā, Odesā, Baku, Tbilisi.
Kristīne Volfarte Latvijas Universitātē sākusi studēt ģermānistiku, bet studijas turpinājusi Maincā, kur aizstāvējusi filoloģijas doktora darbu par vēstures tēmu “Rīgas Latviešu biedrība un latviešu nacionālā kustība no 1868. līdz 1905.gadam”. Tas ir noderējis, rakstot šai grāmatā ievietoto pētījumu “Latviešu Rīga”.
Krājuma rakstu autori ir pieci latviešu un divi vācu vēsturnieki. Atsevišķas nodaļas stāsta par Rīgas nacionālajām grupām, kuru pārstāvju skaits, pēc 1897.gada Viskrievijas tautas skaitīšanas datiem, pārsniedza tūkstoti, – par latviešiem, vāciešiem, krieviem, ebrejiem, poļiem, lietuviešiem un igauņiem. Vēsturnieki reti savos darbos sīkāk stāsta par cilvēku dzīvi un sadzīvi. Lasot šo grāmatu, varam uzzināt, kādos apstākļos dzīvoja caurmēra vācieši, caurmēra latvieši un citas tautības, var uzzināt, kādās skolās gāja rīdzinieku bērni, kādā valodā runāja ģimenē un ārpus tās, kādas avīzes ļaudis lasīja un kas tajās bija rakstīts, kur viņi strādāja un kur izklaidējās, kāda bija sabiedriskā dzīve, kādas bija biedrības un ko tās darīja.
Krājumu kā vērā ņemamu notikumu vērtē Latvijas Universitātes profesors Ilgvars Misāns: “Šai grāmatā ir daudz kā jauna. Izmantoti oriģināli arhīvu materiāli, izdarīti pirmreizēji pētījumi. Novatorisms ir arī tas, ka tā nav tikai vienas pilsētas vēsture sešos gadu desmitos, tā nav lokāla. Rīga te atklājas kā zināms vēsturiskās attīstības modelis ar savu specifiku.
Šī grāmata sniedz arī tādu metodisku mācību, ka mums vairāk jānodarbojas ar pilsētu, ne tikai ar valsts un tautas vēsturi. Rīgas daudznacionālais raksturs, princips “katram sava Rīga” lielā mērā attiecināms uz historiogrāfiju. Atkarībā no tā, kādā valodā vēsture rakstīta, tai ir bijusi sava ievirze. Vācbaltiešiem raksturīga nostalģija par zaudētajām pozīcijām, krievu vēsturniekiem ir vēlme parādīt Rīgas saistību ar Krievijas interesēm un impēriju, latvieši uzsver Rīgas nozīmi valsts veidošanā un tautas dzīvē.
Šai grāmatā nacionālo grupu attīstība rādīta laikmeta kontekstā. Nacionālisms un rusifikācija ietekmēja visas grupas, bet katru savā veidā. Tas ir aktuāli šajā brīdī, kad vēsturnieki, un ne tikai viņi, lauž šķēpus par to, kā labāk mācīt Latvijas vēsturi skolā, un ne tikai tur. Kontekstā vai ārpus tā? Šī grāmata var palīdzēt atrast pareizo ceļu diskusijā, kas vēl turpinās.
Vēsture mums māca, ka uz savstarpēju toleranci balstīta dažādu tautību un reliģiju cilvēku sadzīvošana vienā pilsētā nav neiespējama. Lai saprastu situāciju un atrastu labāko modeli, ir jāpēta vēsture, un šī grāmata rosina to darīt.”
Priekšvārdā krājuma sastādītāji raksta, ka grāmatas mērķis nav tikai iepazīstināt ar rīdzinieku dzīvi ļoti interesantā pilsētas vēstures posmā. Tai būtu jāveicina sapratne par to, ka daudzas no mūsdienu aktuālajām problēmām, īpaši nacionālās, ir gan ieguvušas citus apmērus, bet nav nekas jauns un “tādēļ tās nav uzlūkojamas par nenovēršanu kavēkli savstarpēji tolerantai dažādu nacionālo, reliģisko un kultūras tradīciju cilvēku sadzīvei”.