
Kad neitralitāte neglāba
Baltijas valstu problēma un Lielbritānija Otrā pasaules kara gados (1939 – 1945)
Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks
4.
Turpinājums. Sākums “LV”, 13., 20., 27.10.2004.
Ulmaņa radio runa satrauc Londonu
Zināmu satraukumu Anglijas un Latvijas attiecībās 1940. gada
februāra sākumā radīja Valsts prezidenta K. Ulmaņa runa Latvijas radio. 12.
februārī šī viņa uzstāšanās tika publicēta arī Latvijas presē. Nākamajā
dienā britu laikraksta “Daily Express” pirmajā lapā parādījās raksts ar
K. Ulmaņa runas atreferējumu un komentāriem par to. Tajos bija uzsvērts, ka J.
Staļins tuvākajā laikā izvirzīs jaunas prasības Baltijas valstīm. Laikraksts
īpaši uzsvēra to, ka šoreiz Baltijas valstis nedomā padoties un ir gatavas
cīnīties. “Daily Express” pievērsa uzmanību tai K. Ulmaņa runas daļai, kurā bija teikts, ka Latvijas valstij
tuvākajā laikā jābūt gatavai uz lieliem upuriem. Ikvienam jābūt gatavam. Katrai
ģimenei būs jādod viens vīrs uniformā.
Arī 15. februārī “Daily Express” publicēja līdzīgu rakstu ar nosaukumu
“Sarkanās briesmas Baltijā palielinās”. Tajā bija uzsvērts, ka Igaunija un
Latvija jau saņēmušas jaunas PSRS prasības par padomju militāro kontingentu
palielināšanu. Laikraksts uzsvēra, ka ir sākusies Baltijas valstu terorizēšana.
Latvija, Lietuva un Igaunija ir gatavas cīnīties un lūdz Rietumu sabiedrotajiem
ieročus un cita veida palīdzību.
Vinstons Čērčils, Britu Kara kabineta vadītājs (1940 – 1945). No: A. Zundas grāmatas “Latvijas – Lielbritānijas attiecības 1930 – 1940”, Rīgā, 1998 |
Sakarā ar iepriekš minētajiem rakstiem britu presē Latvijas sūtniecības Londonā lietvedis T. Ozoliņš griezās pēc palīdzības pie sava ārlietu ministra V. Muntera. T. Ozoliņš rakstīja V. Munteram, ka Latvija un Igaunija ar šīm publikācijām ir nokļuvusi pastiprinātā britu sabiedrības uzmanībā. Londonā K. Ulmaņa runu daudzi uztvēruši kā sensāciju. T. Ozoliņš pievērsa uzmanību arī “Daily Express” paziņojumam par K. Zariņa steidzamo atsaukšanu uz Rīgu, lai palīdzētu sagatavot valdības aicinājumu Rietumu sabiedrotajiem. Šī aicinājuma pamatjēga būšot – dodiet ieročus! T. Ozoliņš savas telegrammas nobeigumā, izvērtēdams situāciju, rakstīja, ka, pēc viņa domām, tā ir preses pīle. Tomēr lietvedis pieprasīja Ārlietu ministrijai Rīgā paskaidrojumus, lai precizētu Latvijas valdības pozīciju.
Pieaugošas spriedzes gaisotnē
Arī britu konsuls Tallinā V. Galliens rakstīja uz Londonu par
Latvijas prezidenta runas atskaņām Igaunijā. Viņš pievērsa uzmanību tam, ka igauņu
sabiedrībā ap šo runu ir daudz spekulāciju. Vieni uzskata, ka tās saistītas ar
jaunām PSRS prasībām attiecībā pret Baltijas valstīm. Citi – ka Baltijas valstis,
izmantojot somu – padomju karu, tādā veidā mēģina atbrīvoties no PSRS ietekmes un
kara bāzēm.
Lielbritānijas sūtnis Rīgā Č. Orde, analizējot radušos situāciju, savos ziņojumos
uz Londonu arī pievērsa uzmanību Baltijas valstu savstarpējo militāro kontaktu
aktivizācijai. Viņš rakstīja par Latvijas armijas komandiera K. Berķa vizīti
Tallinā un sarunām ar ģenerāli J. Laidoneru. Č. Orde arī informēja par K. Berķa
braucienu uz Lietuvu un kontaktiem ar tās militārajiem vadītājiem.
Valsts prezidenta K. Ulmaņa runa tomēr izraisīja vispārēju uzmanību. To veicināja
arī fakts, ka Rīgā tajā laikā atradās britu saimniecisko aprindu delegācija. Prese
centās sasaistīt somu – padomju karu, K. Ulmaņa izteikumus un Latvijas valdības
sarunas ar britu saimniecisko delegāciju un skaidroja tos kā kaut kādu būtisku
pavērsienu Latvijas politikā. Latvijas un Lielbritānijas valsts vēstures arhīvos
esošie dokumenti neapstiprina šādu hipotēzi. Anglija, kā tas tika atzīmēts
iepriekš, vienaldzīgi izturējās pret Latvijas drošības problēmām.
Jauns posms Anglijas un Baltijas valstu attiecībās sākās 1940. gada aprīlī. Šajā
laikā Anglija pieņēma lēmumu pārveidot britu konsulātus Lietuvā un Igaunijā par
atsevišķām sūtniecībām. Līdz kara sākumam Anglijai bija viena sūtniecība
Baltijas valstīs, un tās mītne atradās Rīgā. Kara apstākļos patstāvīgas britu
sūtniecības tika atvērtas Kauņā un Tallinā. Igaunijas un Lietuvas valdības apsveica
šo soli. Bet tas nerosināja kādas kardinālas pārmaiņas Anglijas stratēģijā pret
Baltijas valstīm.
Dramatiskais 1940.gada jūnijs
1940. gada jūnijā PSRS, izmantojot Molotova – Ribentropa pakta
nosacījumus, sāka atklātu spiedienu pret Baltijas valstīm. Tās saņēma padomju
ultimātu par neierobežota daudzuma PSRS karaspēka ielaišanu savās valstīs, kā arī
likumīgo valdību nomaiņu. Par to uz Londonu 15. jūnijā ziņoja britu sūtnis Rīgā
Č. Orde.
17. jūnijā Latvijas sūtnis Londonā K. Zariņš saņēma sava ārlietu ministra V.
Muntera telegrammu par to, ka Latvijā nekontrolētā daudzumā ienāk padomju karaspēks
un ieņem svarīgākās valsts iestādes. K. Zariņš saprata, ka šādā situācijā
stājās spēkā viņam piešķirtās Latvijas valdības ārkārtējās pilnvaras. K.
Zariņš šīs pilnvaras izmantoja visu Otrā pasaules kara laiku un arī pēckara
periodā, lai aizstāvētu Latvijas valsts un tās pilsoņu intereses.
Baltijas sovetizācija Anglijai nebija pārsteigums. Tās Ārlietu ministrijas ierēdņi
rēķināja, kā uz šo valstu okupācijas atzīšanas vai neatzīšanas faktu varētu
izspiest kādu pretimnākšanu no PSRS. Anglija šajā laikā tiešām bija nonākusi
neapskaužamā situācijā. Tā bija palikusi gandrīz viena karā pret Vāciju. Anglijai
1940. gada vasarā reāli draudēja Vācijas iebrukums britu salās un katrs atbalsts bija
ļoti svarīgs.
Latvijas sūtnim Londonā K. Zariņam 1940. gada 16. jūlijā britu Ārlietu ministrijas
Ziemeļu departamentā bija saruna ar tā direktoru Lourensu Koljēru. Paužot izpratni
par notikumiem Latvijā, L. Koljērs savā atskaitē par šo tikšanos rakstīja: “Mums
nav jāsteidzas ar padomju soļu atzīšanu vai nosodīšanu Baltijā, jo stingrāku
pozīciju mēs ieņemsim, jo lielākas ir cerības uz PSRS politikas maiņu mums vēlamā
virzienā.”
Anglijas ārlietu ministrs lords Halifakss gan piekrita, ka notiekošie procesi Baltijas
valstīs nav likumīgi, tomēr atšķirībā no ASV Lielbritānija ar oficiālu protestu
pret PSRS neuzstājās. Halifakss domāja, ka pietiek jau ar to, ka Anglija oficiāli
neatzīst PSRS izrīcības Baltijā. Viņu vairāk uztrauca nevis Baltijas valstu
neatkarības zaudēšana, bet gan britu īpašumu liktenis. Londonā šajā laikā vairāk
domāja par efektīviem pretsoļiem tieši šajā virzienā. Tādi arī drīzumā sekoja.
Jūlija otrajā pusē britu valdība ieskaitīja Baltijas valstis “ienaidnieka valstu
kategorijā” un apķīlāja visus to īpašumus Anglijā. Šajā laikā Anglijas bankās
atradās gandrīz puse Latvijas zelta rezervju 31 381 588 latu vērtībā. Apķīlāti
tika arī Baltijas valstu kuģi un pat sūtņa K. Zariņa konts.
Turpinājums sekos