Tradīcija un jaunrade daudzveidībā

Ikgadējā Barondienas konference 29. oktobrī pulcināja Latvijas Zinātņu akadēmijas sēžu zālē Latvijas Universitātes zinātnisko institūtu, Daugavpils Universitātes un Kultūras akadēmijas pētniekus, kuru redzeslokā ir visdažādākie tradīciju un jaunrades aspekti. Tēmu loks ļoti plašs: tradīcija teorijā un sociālajā praksē, tradīciju interpretācijas un sociālie konteksti, stabilais un mainīgais, tradīciju dinamika, mijiedarbe starp mitoloģiju, folkloru un literatūru.
“Vai šodien dzied šūpuļdziesmas?” – Uz šo mūsdienu steidzīgajā pasaulē provokatīvi skanošo jautājumu Una Smilgaine ar savu referātu deva pārliecinoši pozitīvu atbildi. Aptaujas Rīgā un dzimtajā Vandzenes pagastā viņai ļāvušas izdarīt iepriecinošus secinājumus: miega dziesmas mazajiem dzied gan māmiņas, gan tēvi un arī vecvecāki. Tomēr dziedāšanu vairākums uzskata par sieviešu kultūras sastāvdaļu. Vīrieši labprātāk stāstot pasakas. Bija referāti par dziesmu un deju tradīciju daudzveidību un nacionālo identitāti. Par dziedāšanu svētkos un ikdienā. Var teikt – no šūpuļa līdz kapam. Jo Mārtiņš Boiko vēstīja, ka dažos Latgales apvidos vēl ir dzīvas mirušo ofīcija tradīcijas – psalmu dziedāšana pie aizgājēja.
Profesore Janīna Kursīte kā šīs konferences lielāko ieguvumu novērtēja dažādo zinātnes nozaru pārstāvību. Katrs savā skatījumā par tradīciju un jaunrades attīstību un mijiedarbi runāja un par saviem pētījumiem stāstīja filologi un vēsturnieki, sociologi, antropologi, arheologi un etnomuzikologi.
Jaunā socioloģijas doktore Baiba Bela–Krūmiņa tradīciju attīstību aplūkoja no mutvārdu vēstures perspektīvas. Referāta tēma – kāzu tradīciju interpretācijas dzīvesstāstos.
Baiba Bela-Krūmiņa: “Domāt par kāzu tradīcijām Latvijā kā nozīmīgu, bet maz pētītu mūsdienu folkloras lauku mani mudināja 2002. gadā Ancē uzklausītās stāstītājas Valijas vērtējums, ka agrāk jau nerīkoja kāzas tā kā tagad. Tagad ir interesantāk. Agrāk atbrauca no baznīcas, ēda, dzēra, vēlāk bija muzikanti un dejas. Tagad jaunajam pārim liek visu ko darīt un sacenšas, kurā vedējs var vairāk kaut ko izdomāt un izdarīt. Valijas pašas kāzu apraksts un stāsti par mazbērnu kāzās vērotajām jaunlaiku tradīcijām veidoja labu sākumpunktu salīdzinošam skatījumam uz dzīvesstāstos rodamajiem kāzu norišu aprakstiem. Latvijā, tāpat kā daudzās citās zemēs, līdz pat pēdējam laikam galvenā uzmanība tradīciju izpētē tikusi pievērsta senajam pagātnes mantojumam, galvenokārt ieražu aprakstiem, gandrīz pilnīgi ignorējot mūsdienu jaunveidojumus. Klausoties dzīvesstāstus, mani interesēja – kas ir līdzīgs un kas atšķirīgs starp rakstos rodamajiem kāzu aprakstiem, mūsu stāstītāju piekoptajiem un mūsdienu dzīves telpā novērojamiem rituāliem.”
Tradīcijas jēdziens veidojies no latīņu “traditio” – nodošana tālāk. Tradīcijas piedāvā formu, kādā organizēt savas svinības, rada stabilitātes un paaudžu pēctecības sajūtu, izraisa emocionālus pārdzīvojumus. Kaut gan tradīcijās pastāv konservatīvisma elementi un tās zināmā mērā ir stāsts par ideālo pasauli, tomēr tās nav nemainīgas. Tradīcijas un jaunrade ir savstarpēji cieši saistīti kultūras un sociālās dzīves aspekti.
Šie referentes izteiktie secinājumi raksturo arī konferences tematisko loku.

Aina Rozeniece, “LV”
aina.rozeniece@vestnesis.lv