Ar pateicīgu vārdu

Voroņežā mūs, piecus Latvijas sūtņus, sagaida Anatolijs Krjaženkovs. Starprajonu laikraksta “Zarja” galvenais redaktors, dedzīgs žurnālists un arī novadpētnieks. Viņš mums dāvina savas un kopā ar citiem autoriem sarakstītas grāmatas un vairākas biezākas un plānākas brošūras par dzimtā novada vēstures līkločiem un cilvēku likteņiem. Starp izcilajām personībām, kas veidojušas novada intelektuālo potenciālu, allaž tiek minēts arī Krišjānis Barons. Anatolijs saka, ka ziņa par latviešu folklorista saistību ar seno muižnieku dzimtu viņam nākusi kā medus maize: “Tas, ka tik ievērojams cilvēks veselu gadsimta ceturksni dzīvojis Ivana Stankeviča ģimenē un bijis četru jaunāko bērnu mājskolotājs, man savā pētījumā par Stankeviču dzimtu ļāva ar vēl lielāku pārliecību apliecināt, ka šī “muižnieku ligzda” bija arī spēcīga kultūras ligzda.”
Savā grāmatā “Aleksejevka”, kas izdota Belgorodā 1997.gadā, Anatolijs ierakstījis arī tādas rindas: “Var teikt, ka pēdējā laikā Muhouderevka atdzimst. Latviešu delegāciju braucieni uz vietām, kas saistītas ar Krišjāņa Barona dzīvi un darba gaitām, veduši uz to, ka izveidots Nikolaja Stankeviča muzejs ar Dainu tēva piemiņas istabu, pie mūsu ievērojamā novadnieka kapa uzstādīta skulpturāla kompozīcija un bijušās Uderevkas muižas liepu alejā atklāta piemiņas zīme Krišjānim Baronam.”
Braukts tiešām ir daudzkārt, un Barona taku apzināšanā un sakopšanā piedalījušies daudzi latviešu literāti, muzejnieki un mākslinieki.
Šajā apkārtnē lielāku akmeni velti meklēt, tāpēc piemiņas zīmes latviešu folkloristam un krievu filozofam kaldināja Rīgā. Vešana, uzstādīšana – nekas nenāca viegli. Grūti bijis atrast jau pašas piemiņas vietas. Saulcerīte Viese kopā ar fotogrāfu Juri Krieviņu un profesoru Oļegu Lasunski no Voroņežas pirmie devās Uderevkas muižas meklējumos. Profesors pēc tam rakstīja: “Paklausot Ļeņina sauklim “Laupi salaupīto!”, sādžas ļaudis pēc revolūcijas līdz pamatiem noplēsa Uderevkas muižu un izpostīja pat Nikolaja Stankeviča mūža māju. Domāja, ka muižkungs apglabāts sudraba zārkā. Redzēdami, ka nav vis sudrabs, sāka meklēt kādas dārglietas. Visa Stankeviču dzimta tika izklīdināta pasaules vējos, nebija neviena, kas kapa vietu sakoptu.”
No ieceres līdz tās piepildījumam pagāja vairāki gadi, bet 1990.gada maijā latviešu tēlnieka Arvīda Voitkāna veidoto pieminekli Nikolajam Stankevičam varēja atklāt. Tie bija svētki, ko Muhouderevkas un visa novada ļaudis svinēja kopā ar lielo delegāciju no Latvijas. Šai dienā durvis vēra Nikolaja Stankeviča un Krišjāņa Barona muzejs, kura veidošanā roku un sirdi bija pielikuši arī latvieši.
Muzejs dzīvo pilnvērtīgu dzīvi un ir kļuvis par plašā apkārtnē populāru sabiedrisko centru, bet slavenā domātāja kapavietai vēlreiz nācies piedzīvot nedienas. Bronzā lietā skulptūra pieminekļa vidusdaļā kādu dienu nozudusi. Tagad tā aizstāta ar kokā darinātu dzejnieka portretu.

Radnieciskas dvēseles

Braucienam pie Barona gatavojāmies jau vairāk par gadu. Īpaši domājām par muzeju Muhouderevkā, kas mums liekas gandrīz kā jaunākais brālis.
Iecere par muzeja veidošanu radās drīz pēc Krišjāņa Barona 150 gadu jubilejas, kas atbalsojās arī Belgorodas apgabalā. Toreiz, 1985.gada rudenī, kādreizējās Uderevkas muižas liepu alejā tika atklāts Alberta Terpilovska audzēkņu veidots piemiņas akmens mūsu Dainu tēvam un pēc tam kolhoza klubā notika latviešu un krievu folkloras kopu sadziedāšanās. Turpat pie svētku galda radās ideja restaurēt skolas ēku, kas pirms simt gadiem tikusi celta Nikolaja Stankeviča piemiņai un nesusi viņa vārdu. Apkārtnē lielākās kopsaimniecības vadītājs Filips Semeņecs tūlīt solījās padomāt par šo lietu. Padomāja un dedzīgi ķērās pie darba. Laika zoba nesaudzēto ēku nācās nojaukt un uz veciem pamatiem celt jaunu namu. Nu bija atrasta pajumte muzejam. Tika nolemts, ka tā būs piemiņas vieta Nikolajam Stankevičam un arī Krišjānim Baronam. Dzīves laikā viņi nesatikās, jo Barons ieradās Uderevkā 1867.gadā, kad dzejnieks bija jau miris un muižā saimniekoja viņa jaunākais brālis. Taču viņiem abiem bija brīvdomības garā radnieciskas dvēseles, kas spēj uzrunāt viena otru.
Veidot muzeja vizuālo tēlu aicināja Latvijas dizainerus. Darbu vadītājs Ulvis Ābiķis, kas iekārtoja arī Barona muzeju Rīgā, skaidroja, ka muzejs tiks veidots latviskā stilā, izmantojot latviešiem ierastos materiālus un krāsas. Darbu pasūtītāji tieši to bija vēlējušies. Tā nu ēkā dominē koks, mierīgi toņi. Te labi iederas Maijas Tabakas, Ināra Helmuta, Jāņa Zariņa, Vijas Mikānes un citu latviešu mākslinieku darbi. Muzejs tapa Latvijas un Krievijas muzeju speciālistu ciešā sadarbībā. Krievu kolēģi veidoja ekspozīciju par Nikolaju Stankeviču, mēs par Krišjāni Baronu. Patiesībā – par Latviju, jo tur, Krievijā, tuvu pie Ukrainas robežas, Latvija ne vien šķita, bet tiešām bija tāla un pasveša zeme. Toreiz, 1990.gadā, mēs jutāmies arī kā atjaunotā Latvijas valstiskuma vēstneši. Tādēļ Barona piemiņas istabā ir tik daudz materiālu, kuri emocionāli stāsta par Latvijas vēstures peripetijām, kas ietekmēja arī Barona mūža gājumu.

Ciemakukulī dators

Iepriekšējo reizi Krievzemē pie Barona ciemojāmies 1995.gadā, kad muzejā aizsākās muzikāli literārie vakari, kas izauguši par ikgadējiem dzejas svētkiem “Uderevkas lapkritis”. Šoreiz bijām aicināti tieši uz tiem, jo šajos svētkos satiekas dzejas draugi ne vien no Belgorodas, bet arī Voroņežas un tālākiem novadiem. Bija prieks vērot, ka tradīcija ir iedzīvojusies, gājusi plašumā. Vienlīdz atsaucīgi tika uzņemti profesionāļi, rakstnieku savienības biedri un tautas talanti.
Sākumā muzejs darbojās kā Belgorodas apgabala novadpētniecības muzeja filiāle, bet pēdējos gados par tā saimnieci kļuvusi vietējā pašvaldība (kā te saka – administrācija). Muzejs ir lieliski uzturēts. Īsts kultūras centrs. Kā sacīja muzeja vadītāja Gaļina Kartašova, pēc jaunā ceļa izbūves gar krīta kalnu pakāji te radīsies reāla iespēja veidot tūrisma maršrutus. Tie katrā ziņā vedīs arī uz latviešu dainu krājēja un krievu domātāja muzeju.
Ar muzeja vadību apspriedāmies, kā to padarīt interesantāku gan pašu ļaudīm, gan tūristiem. Dāvinājām jaunākās krievu valodā izdotās grāmatas par Latviju un pašu sagatavotās materiālu mapes par Latvijas muzeju darbību jaunajos Eiropas kontekstos. Ekspozīciju papildinājām ar mūsu Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja un visu tā filiāļu fotogrāfijām. Mūsu draugi vairākkārt pieminēja aizsaulē aizgājušos Gunāru Priedi un Juri Krieviņu, kuri bija starp pirmajiem muzeja iecerētājiem un veidotājiem. Tāpēc ar lielu prieku tika pieņemti viņu fotoportreti, kam tūlīt ierādīja goda vietu līdzās Dainu skapim. Protams, ne īstajam, kas atrodas Folkloras krātuvē, bet vienlīdz godājamas taču ir arī abas arodmeistaru darinātās kopijas – viena Barona muzejā Rīgā, otra te, Muhouderevkā.
Naudas izteiksmē vērtīgākā (un pārnēsāšanai vilcienos un autobusos smagākā un neērtākā) dāvana šoreiz bija dators. Parādījām arī, kā izmantot tajā instalētās programmas. Kopā devāmies virtuālā ekskursijā pa Krišjāņa Barona takām Latvijā, vēlreiz pārdzīvojām lielo pacilātību, kas valdīja Muhouderevkas muzeja atklāšanas svētkos 1990.gadā, klausījāmies tautas mūzikas ierakstus un noskatījāmies īsfilmiņu par Latviju.
Gribas cerēt, ka nākamās tikšanās nav aiz kalniem.

Brīdis Voroņežā

No skolas laikiem bija palicis atmiņā, ka Krišjānis Barons ilgus gadus strādāja par mājskolotāju Voroņežas guberņā, Uderevkas muižā. Bet robežas ir dažādi mainījušās. Tagad kādreizējās muižas adrese ir Muhouderevka, jo notikusi apvienošanās, katram miestam saglabājot savu vārdu. Un ar 1954. gada administratīvo reformu Aleksejevkas rajons, kurā atrodas Muhouderevka, ticis iedalīts Belgorodas apgabalā. Mums taisnākais ceļš bija caur Voroņežu. Tur bija jāpiestāj arī tāpēc, ka profesors Oļegs Lasunskis, kas pašlaik raksta Voroņežas apgabala kultūras vēstures enciklopēdiju, ļoti vēlējās tikties ar Saulcerīti Viesi. Arī viņai un Gunāram Priedem enciklopēdijā esot paredzēts katram savs šķirklis, jo viņi visvairāk veicinājuši šī novada kultūras kontaktus ar Latviju.
Izrādās, ka šādas reģionālās enciklopēdijas top vai ir jau izdotas vairākos Krievijas un arī Baltkrievijas un Ukrainas apgabalos.
Oļegs Lasunskis ir filoloģijas doktors ar plašu interešu loku, arī atzīts rakstnieks un novadpētnieks. Mēs Voroņežā varējām pavadīt tikai dažas stundas, bet ar viņa trāpīgajiem stāstiņiem mēs to paguvām iepazīt kā kultūras pilsētu.
Lūk, piemineklis Andrejam Platonovam. Lakonisks, mūsdienīgs. Ar rakstnieka slaveno sentenci: “Bez manis tauta nav pilnīga.” Septembra beigās notikušajā zinātniskajā konferencē profesors referējis par to, kas paveikts kopš 1999.gada, kad tika atzīmēta rakstnieka 100 gadu jubileja. Izdots Andreja Platonova Kopoto rakstu pirmais sējums – par Voroņežas periodu. Materiālu izrādījies tik daudz, ka to nācies izlaist divās grāmatās. Te ietilpināta arī Oļega Lasunska monogrāfija “Dzimtās pilsētas iedzīvotājs”. Kad atzīstos, ka Platonova stāsti mani ļoti vilinājuši ar savu saturu, bet sagādājuši tīrās mokas ar stipri sarežģīto valodu, profesors skaidro: “Tā nedodas viegli arī krievu lasītājiem. Kādreiz jautāju cilvēkiem, kas rakstnieku pazinuši, vai viņš tā runāja arī ikdienā. Nē, dzīvē esot bijis ļoti vienkāršs cilvēks un tā arī runājis. Tikai kad ķērās pie virtuālām lietām, cilvēka garīgās pasaule, viņa valoda kļuva neparasta. Tā ir apbrīnojama valoda! Ar savu īpatnējo stilistiku, kas skar leksiku un gramatiku arī, valoda kļuva par daļu no viņa mākslas pasaules. Krievijā Platonovs uzņemts klasiķu kārtā, viņa sacerējumi ir ģimnāziju un augstskolu mācību programmās.”
Interesants ir stāsts par Mitrofanu Pjatņicki un viņa Maskavā izveidoto Krievu tautas kori, par kura kodolu kļuvušas mūziķa dzimtā Aleksandrovas ciema dziedātājas. Savs stāsts par Pēteri I, kas te sācis būvēt savu kara floti. Savs – par pirmo bīskapu Voroņežas Mitrofanu, ko pazīst visa pareizticīgo pasaule. Veseli divi pieminekļi pilsētā uzcelti Aleksejam Koļcovam. Stāsts par viņu mūs aizved atpakaļ uz Uderovkas muižu, jo Nikolajs Stankevičs taču tieši tur satika zemnieku puisi, kas sacer dziesmiņas, pamanīja viņā talanta dzirksti un nosūtīja publicēšanai 18 dzejoļus. Tā tapa pirmā grāmatiņa, vienīgā dzejnieka dzīves laikā.

Atmiņa nezudīs

Vaicāts, kādas ir viņa domas par Krišjāņa Barona atstātajām pēdām šī novada kultūrvidē, profesors saka: “Diezin, vai kāds zināja par viņa literāro darbību. Publicējies viņš tai laikā te netika. Bet paliekama vērtība jau ir ne tikai taustāmām un ar aci redzamām lietām. Dzīvojot Stankeviču ģimenē, latviešu mājskolotājs iekļāvās izglītotajā sabiedrībā, bagātināja tās intelektuālo potenciālu. Un deva ļoti labu ceļamaizi saviem audzēkņiem. Visi četri Stankeviču jaunākie bērni, kas bija viņa skolnieki, izauga par cienījamiem cilvēkiem. Vislabāk pazīstams ir Aleksejs Stankevičs, kas ķuva par izcilu bibliogrāfu, literatūrzinātnieku un tulkotāju. Viņš izveidoja Maskavas vēstures muzeja bibliotēku un visu darba mūžu nostrādāja par tās vadītāju. Pati dārgākā dāvana, ko Aleksejs Ivanovičs devis krievu kultūrai, ir viņa sastādītā, komentētā un grāmatā izdotā Nikolaja Stankeviča (Alekseja tēvoča) sarakste. Ja atceramies, ka Barons tieši Uderevkā sāka dainu pārrakstīšanu un sistematizēšanu, ir jāsecina, ka skolotājs ar savu paraugu katrā ziņā varēja ietekmēt jaunekļa garīgās intereses un profesijas izvēli. Viena viņa daudzpusīgās darbības šķautne bija tulkošana no vairākām svešvalodām. Mājskolotājs bija ielicis labus pamatus.”
Turpinot domu par to, kas veido personības spēku un cik tāls var būt tās starojums, profesors minēja Nikolaja Stankeviča fenomenu. Sev atvēlētajos 27 dzīves gados viņš nekļuva ne īsti par dzejnieku, ne vēl jo mazāk par stāstnieku vai dramaturgu. Mūžs bija par īsu, lai varētu izdarīt paliekamus pētījumus filozofijā. Viņš aizejot atstāja kaudzīti aprakstītu papīru un – spožu plejādi domubiedru un skolnieku. Beļinskis, Bakuņins, Granovskis, Koļcovs, Turgeņevs un vēl daudzi katrs nesa krūtīs kādu dzirksti no viņa iedegtās gaismas lāpas.
Lielu personību sētās garīgās sēklas aug ilgi un ražu briedē daudzās paaudzēs. Neaizaugs taka arī uz Krišjāņa Barona piemiņas akmeni Uderevkas liepu alejā.

Lappusi sagatavoja

un Andris Ērglis,

Krišjāņa Barona muzeja vadītāja vietnieks