Sarkanarmijas sagaidīšana

Lietuvā 1939.gada 15.novembrī

Pēc Polijas sagraušanas un okupācijas, ko veica sabiedrotās Staļina Krievija un Hitlera Vācija 1939.gada 28.septembrī abas agresorvalstis vienojās par pilnīgu Lietuvas iekļaušanu boļševiku teritorijā.

1939.gada 10.oktobrī starp PSRS un Lietuvu tika parakstīts “Savstarpējās palīdzības līgums”, ar kuru Lietuvā bija jāizvieto 20 000 sarkanarmiešu, kas skaitliski bija aptuveni puse no Lietuvas armijas. Nu varēja sākties boļševiku okupācija. Taču, sekojot boļševiku propagandai par cilvēku grūto dzīvi buržuāziskajās valstīs, sarkanarmiju arī Lietuvā vajadzēja jūsmīgi sagaidīt darbaļaudīm un pa ceļam sveikt jau no PSRS un Lietuvas robežas, jo viņi it kā būtu ļoti gaidījuši “atbrīvotājus”.
Taču par to, kā tas faktiski notika, stāsta pabieza nesen atslepenotā mape Krievijas valsts kara arhīvā – “Lieta par padomju karaspēka ievešanu Lietuvas Republikas teritorijā. 1939.gada 14.novembris – 1939.gada 17.novembris”.¹ Uz mapes atzīme – “Glabāt pastāvīgi”. Tātad dokumenti svarīgi.

1939.gada 10.novembrī Baltkrievijas kara apgabala pavēlnieka vietnieks ģenerālis Koļevs apstiprināja “Ceremoniālo kārtību padomju karaspēka ievešanai Lietuvas teritorijā”.² Acīmredzot sarkanarmija Lietuvas okupācijai gatavojās jau agrāk, jo šī ieiešanas kārtība apstiprināta tieši tajā pašā dienā, kad savstarpējās palīdzības līgums ar Lietuvu. Sarkanarmijas svinīgais sagaidīšanas plāns Lietuvā paredzēja, ka svinīgā ceremonija sākas 1939.gada 15.novembrī plkst.10 ceļu krustojumā Ļudvinovā. Lielceļa vienā PSRS pusē izkārtotas sarkanarmijas vienības, bet rietumos ceļa otrajā pusē – Lietuvas vienības. Katras armijas rīcībā būtu lielgabalu baterija nāciju salūta 21 zalves izpildīšanai. Par sarkanarmijas vienību ierašanos Lietuvas pierobežā ziņotu liela raķešu sērija, kuru 15.novembrī plkst.10 izšautu Sarkanā armija. Sarkanarmijas orķestris uz robežas PSRS pusē atskaņotu Lietuvas himnu, bet Lietuvas pusē Lietuvas armijas orķestris atskaņotu PSRS valsts himnu – Internacionāli. Pēc tam sarkanarmijas majors Belovs, kurš komandētu sarkanarmijas svinīgas sagaidīšanas ceremoniālu, parādes solī ierastos Lietuvas pusē un Lietuvas armijas komandierim ziņotu, ka sarkanarmija ieradusies PSRS un Lietuvas savstarpējās palīdzības līguma izpildei. Lietuvas puses karaspēku grupas komandieris savukārt ziņotu, ka Lietuva ar prieku sagaida draudzīgo sarkanarmiju. Atbildot uz šo ziņojumu, Lietuvas armijas vienība uzsauktu trīskārtēju “urrā” saucienu. Pēc tam sarkanarmijas vienība izpildītu minēto nāciju salūtu, un Lietuvas vienība arī atbildētu ar nāciju salūtu. Lietuvas armijas vienības pēc komandas “Mierā!” sagaidītu Viļņas virzienā viņiem garām aizsoļojošās sarkanarmijas vienības. Šo sarkanarmijas sagaidīšanas ceremoniālu bija apstiprinājis arī sarkanarmijas divīzijas komandieris Korobkovs un divīzijas kara komisārs Lietuvā Linins.
Sarkanarmijas vadība bija izstrādājusi sīku sava karaspēka ienākšanas plānu Lietuvā³, kuram bija pievienota sarkanarmijas vienību virzīšanās kārtība. Baltkrievijas kara apgabala vietnieks Kovaļevs uzdeva divīzijas komandierim Korobkovam:
“Sarkanarmijas ienākšanu sarīkojiet pēc iespējas svinīgākā veidā. Mūsu vienību stājai jābūt nesalīdzināmi (неизмеримо) augstākai par Lietuvas vienību stāju.”⁴
Bez sarkanarmiešu stājas pārākuma lietuvieši bija jāpārliecina arī ar sarkanarmijas bruņutanku vienību daudzumu. Kā redzams no apstiprinātās “Sarkanarmijas 16.sevišķā korpusa vienību virzīšanās kārtības 1939.gada 15.novembrī”,⁵ pirmie Lietuvā ierastos 29 sarkanarmijas bruņutransportieti, pēc tam 220 tanku kolonna, no kuras daļu bija domāts pārvest pa dzelzceļu. Pēc tam virzītos tanku rota ar 16 tankiem un tanku bataljons ar 82 tankiem. Noslēgumā būtu pārvietotās divīzijas štābs 30 cilvēku sastāvā.
Taču “jūsmīgās sagaidīšanas” dokumenti liecina par ievērojamām grūtībām tās organizēšanā. Liela daļa bruņutehnikas nedarbojās un bija remontā, bet jaunā vēl nebija piegādāta. Labākos tankus uzlādēja uz vagonu platformām, bet nebija iekārtu, kā tankus Lietuvā no vagonu platformām dabūt lejā.
Grūtības sarkanarmijas vadībai radīja arī telegrammu veidlapas. Tādu sarkanarmijai Baltkrievijas kara apgabalā nebija. Tāpēc sarkanarmija izmantoja nupat okupētās Polijas armijas telegrammu veidlapas un citas dokumentācijas formulārus, pat rakstot savus tekstus formulāru otrā pusē.
Pirms sarkanarmijas ienākšanas Lietuvā sākās sarkanarmijas telegrammu sūtīšana Lietuvai ar informāciju, cikos ieradīsies sarkanarmija, kas to komandēs, līdz ar jautājumiem, cikos ieradīsies lietuviešu armijas vienības, kas tās komandēs.
Taču Lietuva neatbildēja.
Sākās sarkanarmijas komandieru telefonu zvani uz Kauņu. Ne armijas komandieri, ne kara ministru nevarēja sazvanīt. Beigās ģenerālis Raklaitis atbildēja, ka 1939.gada 15.novembrī plkst. 10 lietuviešu puse sarkanarmiju nesagaidīs, jo līgumā bija paredzēts to sagaidīt plkst.11. Tāpēc kazarmas sarkanarmiešu uzņemšanai vēl nav sagatavotas un lietuviešu armijas vienība pie robežas sagaidīšanai nevar ierasties. Pēc ilgākām zvanīšanām uz Kauņu sarkanarmijas 16.sevišķā strēlnieku korpusa komandierim Korobkovam izdevās panākt, ka tikai vēlāk sarkanarmijas sagaidīšanai ieradās vienīgi divīzijas ģenerālis Adamkavičus, viens pats bez kādas delegācijas un paredzētās lietuviešu armijas vienības. Tādējādi sarkanarmija Lietuvā ienāca nesveikta.
“Karaspēka ieiešana,” savā ziņojumā priekšniecībai rakstīja korpusa komandieris Korobkovs, “pārvērtās par sava veida Sarkanās armijas un tās varenības parādi un skati.” “Visi iedzīvotāji Viļņā,” rakstīja korpusa komandieris, “100% bija sadzīti mājās un likts tiem aizvērt logus. Tāds pats stāvoklis bija Lietuvas laukos un citās pilsētās. Vēl plkst.15 ielas bija tukšas. Ielās patrulēja virsnieki, žandarmi, policija un Lietuvas “karaspēks””⁶.
1939.gada novembrī Lietuvu okupēja 17 412 sarkanarmieši. No tiem kājnieku bija 10 144 (58,2%), artilēristu – 3434 (19,7%), tankistu – 3298 (19%) un lidotāju – 36 (0,2%)⁷. Spriežot pēc ieroču šķiru sastāva un proporcijām, sarkanarmijai Lietuvā bija uzbrukuma uzdevumi. Tās štābs atradās Vileikā kopā ar 4000 karavīriem. Alītā atradās 8000 karavīru, Prienos – 2500 un Gaižūnos – 3500 karavīru. Gaižūnos bija jāizvieto 900 bumbvedēju un 600 iznīcinātāju, lidotāji un apkalpes locekļi.
Sarkanarmija Lietuvā 1939.gadā no 15.novembra līdz 17.novembrim iegāja, taču poļitruku paredzētās sajūsmas nebija.
Kā šodien atzīst arī objektīvākie Krievijas vēsturnieki, ieejot pakta zonas valstīs, sarkanarmija patiesībā cieta pirmo garīgo sakāvi Otrā pasaules kara laikā. Un ne tikai tāpēc, ka tā bija hitleriskās Vācijas sabiedrotā armija.
Taču Lietuvas okupācija bija sākusies.

Heinrihs Strods

Vēres

¹ Дело по вводу советских войск на територию Литовской республики, Нач. 14. 11 39–17. 11.39. Хр.постоянно – KVKA, 35 086.f., 1.apr. 245.1.
² Порядок проведения церемониала ввода советских войск на територию Литовской республики (turpat, 9.–10.lpp.)
³ План ввода советских войск на територию Литовской республики (turpat, 11.–13.lpp.)
⁴ Turpat, 69.lpp.
⁵ Порядок движения частей 16 особого СК 15.11.39 (turpat, 19.lpp.)
⁶ Turpat, 77., 78.lpp.
⁷ Turpat, 80., 81.lpp.