Lielie zālēdāji apgūst Latvijas āres

Veidot dabīgu mozaīkveida ainavu, kas priecē ar augu un dzīvnieku sugu daudzveidību, un būt par videi draudzīgu alternatīvu lauksaimniecības zemju izmantošanā – tāda ir trīs lielo zālēdāju sūtība Latvijas ārēs mūsdienās. Pirms daudziem gadsimtiem sumbri, savvaļas zirgi jeb tarpāni un savvaļas govis jeb tauri bija Latvijas dabas sastāvdaļa. Tagad atgriežas to līdzinieki.

Tauriem, kuru pulku kuplinājuši gan telēni, gan pirms pusotras nedēļas Latvijā ievestie astoņpadsmit dzīvnieki, šī būs pirmā ziema Latvijā un vispār tik tālu ziemeļos. Cerams, ugunskristības tie izturēs godam, jo vismaz pirmie šā gada sākumā ievestie dzīvnieki apraduši ar mūsu dabas apstākļiem. Arī jaunpienācēji sāk iejusties, apstiprina Pasaules dabas fonda Papes ezera projekta direktors Ints Mednis. Turklāt tauru garderobē ir ziemas kažoks un tie spējīgi pārciest zemas temperatūras.
Oktobra vidū ar Eiropas Lielo zālēdāju fonda atbalstu ievesti 24 jauni dzīvnieki – 6 savvaļas zirgi un 18 savvaļas govis jeb tauri. Zirgi un divi buļļi raduši mājvietu Papes dabas parkā jaunajās ganībās pie Paurupes, viens Kandavā, bet govis – Ķemeru nacionālajā parkā.
Kā zināms, lielo zālēdāju ievešana ir Pasaules dabas fonda iniciatīva ar mērķi tos atgriezt dabā. Papes dabas parkā dzīvnieki izmitināti, īstenojot Eiropas Komisijas “Life” projektu, lai saglabātu un atjaunotu Papes ezera bioloģisko daudzveidību. Lielo zālēdāju atjaunošanas programma sākta 1999.gadā, kad Papē ieradās pirmie zirgi. Nu tiem piepulcējušies vairāki sumbri un kupls tauru līdzinieku pulks.

Izmirušo nagaiņu tuvas “kopijas”

Apetīte dzīvniekiem laba, un tie nogana lielas platības. Vēsturiski lielie zālēdāji veicināja dabisku pļavu un mozaīkveida ainavu pastāvēšanu. Mūsdienās dabisko pļavu vietās lielākoties zeļ tīrumi vai zālāji, kas ir cilvēka veidota kultūrainava ar vienveidīgu dzīvnieku un augu valsti, turklāt daļa lauksaimniecības zemju, pamesta novārtā, aizaug. Šajās novārtā pamestajās platībās dabas atjaunošanos un līdzsvaru ekosistēmā var veicināt lielie zālēdāji, uzskata Pasaules dabas fonds.
Patiesībā tie, ko saucam par mūsdienu tauriem un tarpāniem, ir šo sugu īpatņu līdzinieki. “No zinātniskā viedokļa tie nav ne tauri, ne tarpāni,” jautāts, kā precīzi dēvēt šos dzīvniekus, atzīst I.Mednis. Abas sugas, pateicoties cilvēkam, sen izmirušas. Un izmirusi suga ir izmirusi suga.
Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados izmantota atpakaļejošā selekcijas metode, lai radītu tarpānu un tauru līdziniekus. Proti, zinātnieki brāļi Heki, izmantojot savvaļas govīm vislīdzīgākās mājlopu šķirnes, strādāja, lai no cilvēka piejaucētajiem dzīvniekiem iegūtu īstenajiem tauriem maksimāli pietuvinātas kopijas, kas iemiesotu tauru ārieni, dzīves ritmu, paradumus u.tml. Savukārt tarpānu atdzimšanu aizsāka poļu profesors Vitelani. Interesanta dzīves ačgārnība – mājas zirgi, kuri bija vislīdzīgākie saviem senčiem savvaļas bēriem, kļuva par tarpānu līdzinieku ciltstēviem.

Tauru līdzinieki brīvā dabā iztiek bez cilvēku gādības Foto no WWF Latvijas arhīva

Ar sumbriem ir citādi. Lai arī savvaļā pēdējo sumbru, kas bija palicis vairs tikai viens no deviņiem Pirmā pasaules kara jukās izdzīvojušajiem, malumednieka lode nogalināja 1919.gadā, pavisam nedaudzi tā ciltsbrāļi mitinājās zooloģiskajos dārzos un privātajās kolekcijās. Turpmākajās desmitgadēs ieguldīts milzu darbs sumbru saglabāšanā. Polijas Belovežas gāršā pirmais teļš savvaļā atgrieztajiem sumbriem piedzima pagājušā gada piecdesmito gadu beigās. Mūsdienās sumbru skaits pasaulē sniedzas krietni pāri trim tūkstošiem.

Vienveidībā atgriežas dzīvība

Zirgi, kas tagad sastopami arī citviet Latvijā, veiksmīgi iedzīvojušies, to apliecina dzīvnieku vairošanās, dzīves ritms un veselība. Pa šiem gadiem, Papes pusē aizaugusī lauksaimniecībā neizmantotā zeme pārvērtusies. Tagad tur mutuļo dzīvība. Arī tauri ir naski, piemēram, šovasar tie “izēda” sev ceļu līdz ezeram, kur tagad paveras skaists skats uz Papes ezeru un putniem. Noganītās pļavas ir mājvieta daudzām, tajā skaitā retām, augu un dzīvnieku sugām. Sumbri, kā jau īsteni savvaļnieki, cilvēka redzeslokā nonāk reti, lai gan dabiski iedibinātā kārtība barā ir mierīga un daļēji pat vienaldzīga attieksme pret cilvēka klātbūtni, ja viņi to neuztver kā ienaidnieku. Rūsganos pinkaiņus vislabāk ieraudzīt rīta un vakara stundās, kad tie atstāj savas slēptuves un dodas uz atklātām vietām ganīties. Viņu tagadējie dzīves apstākļi līdzinās dabiskajiem, jo jaunajā aplokā meža pļavas mijas ar mežu, kur paslēpties briesmu gadījumā.
Pasaules dabas fonda ļaudis ir pārliecināti, ka nākotnē sabiedrība iemācīsies sadzīvot ar lielajiem zālēdājiem un šie dzīvnieki, ganoties Latvijas ārēs, priecēs cilvēkus un veicinās dabas atjaunošanu un saglabāšanu nākamajām paaudzēm. Fondam ir tālejošas nākotnes ieceres. Piemēram, īstenot līdzīgus projektus citviet Latvijā. Tas sniedz atbalstu tiem zemes īpašniekiem un lietotājiem, kuri vēlas, lai lauksaimniecībā neizmantotajās platībās mājvietu rastu lielie zālēdāji. Fonda skatījumā, šāda izšķiršanās cilvēkiem nodrošina daudzus ieguvumus, piemēram, iespējas attīstīt ekotūrismu, lielisku alternatīvu tradicionālajai lauksaimniecībai, atpazīstamību vietējā un valsts mērogā.
Ir arī kāda ambicioza iecere. Fonda izlolotā ideja – tālākā nākotnē likumdošanā šie lielie zālēdāji varētu tikt atzīti par Latvijas savvaļas dzīvniekiem. Kā skaidro Papes dabas parka projekta direktors, šajā virzienā būs daudz jāstrādā. I.Mednis atzina, ka Eiropā šādas prakses nav, jo neizmantoto zemju ir maz un vide, kur dzīvot lielajiem zālēdājiem, aprobežojas ar aizsargājamajām dabas teritorijām.

Ilze Apine, “LV”

ilze.apine@vestnesis.lv

Foto no WWF Latvijas arhīva