Jautājumi bez atbildēm

Aizvadīto nedēļu atkal iezīmēja mediķu, šoreiz anesteziologu, un politiķu pretīstāvēšana, kuri, pat nosēdušies pie sarunu galda, kopēju valodu nespēja rast. Ārsti runā par algu palielināšanu, veselības ministrs un valdības vadītājs – par struktūrplāna ieviešanu. Vai starp abām šīm lietām ir saistība? Atkal katrs pārliecināts par savu. Veselības ministrs Rinalds Muciņš šo saikni saskata, sakot, ka tādējādi varēs ietaupīt veselības aprūpes budžeta līdzekļus. Anesteziologu pārstāvji apgalvo, ka ietaupījums būs pārāk neliels, lai ārstiem nodrošinātu konkurētspējīgas algas. Arī veselības ministrs spiests atzīt, ka ietaupīt izdotos labākajā gadījumā līdz 20% no veselības aprūpes budžeta. Bez tam nepieciešami prāvi līdzekļi, lai struktūrplānu realizētu. Ne mazāk aktuāls ir jautājums, kurš būs tas brīdis, kad valdība uzskatīs, ka plāna ieviešana sākusies. Turklāt tā ieviešanas galīgais termiņš ir 2010.gads, un droši vien reformas pirmajā gadā par dižu ietaupījumu runāt nevarēs. To, ka šajā gadījumā jautājumu ir vairāk nekā atbilžu un ārstus tas neapmierina, saprata arī Ministru prezidents Indulis Emsis, kurš piektdien, 22.oktobrī, paziņoja, ka valdība apņemas ārstu algas divu gadu laikā dubultot. Vai tas apmierinās ārstus anesteziologus, kuri prasa darba samaksas četrkāršu palielināšanu jau no 1.novembra, rādīs tuvākās nedēļas. Skaidrs gan, ka šo anesteziologu maksimālo prasību būtu grūti izpildīt pat zelta zivtiņai un labajai fejai, kur nu vēl Latvijas valdībai, kurai jau šobrīd Latvijas Banka pārmet pārāk augsto nākamā gadā plānoto budžeta deficītu.
Par budžetu runājot veselības aprūpes sakarā, arī daudz neskaidrību. Neviens taču neiebilst, ka budžets veselības aprūpei tāpat kā citviet Eiropā jāpalielina līdz 7% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Jā, to nevar izdarīt ne vienā, ne divos gados, taču tādēļ tika izstrādāts grafiks, kas paredzēja katru gadu finansējumu veselības aprūpei palielināt par 15%. Diemžēl nākamā gada budžetā nekas tāds nav atrodams. Vēl vairāk – nākamā gada budžetā, kas plānots krietni lielāks par iepriekšējo, reāla finanšu līdzekļu pieauguma medicīnai nav. Tas savukārt liek domāt, ka veselības aprūpei būtu nepieciešams kāds no politiķu (ne)labvēlības neatkarīgs finansējums. Aizvien vairāk gan politiķu, gan veselības nozares ekspertu sāk runāt par obligāto veselības apdrošināšanu. Te gan atkal vairāki jautājumi: vai tai jābūt individualizētai (tāpat kā, piemēram, sociālajai apdrošināšanai) vai ne? Kas maksās par bezpajumtniekiem, bezdarbniekiem, cietumniekiem? Kā būs ar tik skaitliski lielo iedzīvotāju grupu – pensionāriem, kuri ir lielākie veselības aprūpes budžeta patērētāji?
Skaidrs ir tikai viens: ārstu satrauktos prātus spēs nomierināt tikai un vienīgi valdības izstrādāts turpmākās rīcības plāns, kurā būs redzams solījumu segums – finansējuma pieauguma grafiks nozarei un tā iespējamie avoti. Cik lemtspējīga šajā ziņā ir valdība, to rādīs šodienas Ministru kabineta sēdē, kurā kā ārkārtas jautājumu izskatīs strupceļā nonākušo situāciju veselības aprūpē.