Siltums, ko vēlamies ne par daudz un ne par dārgu naudu

Laiki, kad iedzīvotājus daudzdzīvokļu namos uztrauca ziemas tuvošanās, jautājot, vai būs mājoklī siltums, jau ir pagātnē. Kurināmā sagāde uzņēmumiem, kas ražo siltumu, visā Latvijā īpašas galvassāpes nerada. Arī šai ziemai siltumražotāji ir sagatavojušies. Šobrīd ir cita aktualitāte. Proti – cik nāksies maksāt par siltumu?

Latvijas siltumuzņēmumu asociācijas izpilddirektors Andris Akermanis Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Kopš pašvaldībās darbojas sabiedrisko pakalpojumu regulatori, arī siltumenerģijas tarifa apstiprināšana ir regulatora, nevis uzņēmuma vai pašvaldības pārziņā. Līdz šā gada 31.decembrim tarifi visur Latvijā ir apstiprināti. No 2005.gada 1.janvāra, kad siltumtarifiem jāpiemēro 18% pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likme, kas nozīmē siltuma cenas kāpumu, iedzīvotāju maksātspēja uz vispārējā dzīves dārdzības fona var kļūt vēl kritiskāka.
Pie valdības un Saeimas ar lūgumu uz kādu laiku atlikt 18% PVN likmes piemērošanu šim pakalpojumu veidam divus mēnešus pirms nodokļa iekasēšanas vēršas gan Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS), gan Latvijas Pašvaldību savienība (LPS). Par to iestājas arī Latvijas siltumuzņēmumu asociācija. Ir priekšlikums piemērot siltumenerģijai, līdzīgi kā ūdens un kanalizācijas pakalpojumu apmaksai, pazemināto 5% PVN likmi. Šāda valsts nostāja dotu iespēju apturēt sabiedrības dzīves līmeņa kritumu, siltumenerģijas ražotājiem saglabāt pašreizējos tarifus un neizraisītu kārtējo inflācijas lēcienu šogad, kad inflācijas kāpums sasniedz 7,8%, bet darba samaksas pieaugums – 5,1%, uzskata LBAS valde. LPS ierosina siltumenerģijas aplikšanu ar pievienotās vērtības nodokli 18% apmērā fiziskām personām atlikt līdz 2005.gada 1.jūlijam. Tas nozīmē   līdz šā gada apkures sezonas beigām. Šo priekšlikumu atbalsta arī Saeimas Budžeta un finanšu komisija.
Situācija vērtējama objektīvi. Ja vien nebūtu problēmas, ka ES direktīvas diemžēl neparedz iespēju siltumam piemērot samazināto PVN likmi vai atbrīvojumu no PVN.

Cēloņus meklējot

Kā “LV” skaidro Latvijas siltumuzņēmumu asociācijas izpilddirektors Andris Akermanis, siltumenerģija Latvijā patērētājiem tiek piegādāta vismaz divreiz lielākā apmērā nekā elektroenerģija. Saeimas lēmums, kas nosaka 18% PVN likmes piemērošanu siltumapgādei, ir spēkā. “Uzskatu, ka tas nav pārpratums vai ES diktētu prasību izpilde, bet gan mūsu politiķu nevīžība un neizdarība. ES 6.direktīva, ekonomiski pamatojot, nosaka PVN nodokļa piemērošanu siltumenerģijai. Taču mūsu politiķi, vieglprātīgi lemjot par 18% PVN piemērošanu siltumenerģijas pakalpojumiem, acīmredzot nevēlējās atzīt, ka Latvijas iedzīvotāju maksātspēja ir zema. Mūsu asociācija šim faktam pievērsa uzmanību, aicinot iestāšanās ES sarunu laikā, kad tika slēgta nodokļu politikas sadaļa, panākt pārejas perioda vai citu atbalsta mehānismu noteikšanu. Latvijas ierēdņi un politiķi sarunas slēdza, nediskutējot par PVN atlaidēm siltumenerģijai. Citādi rīkojās mūsu kaimiņvalsts Igaunija. Tā prasīja pārejas periodu PVN piemērošanai līdz 2007.gadam un to arī saņēma. Savukārt Lietuva šobrīd apņemas daļu PVN segt no valsts budžeta līdzekļiem,” stāsta A.Akermanis.
14.oktobra sarunās ar Finanšu ministriju Latvijas siltumuzņēmumu asociācija, LBAS, LPS ierosināja rīkoties līdzīgi Lietuvas praksei. Un sākotnēji panākt 18% PVN nepiemērošanu siltumapgādes pakalpojumiem līdz šīs apkures sezonas beigām – 2005.gada 1.jūlijam. Bet līdztekus izstrādāt mehānismu PVN daļējai segšanai no valsts naudas maka.

Politiskā maksa par siltumu

A.Akermanis skaidro, ka patiesībā nekur Latvijā maksa par siltumu nesadārdzināsies par 18%. Lielākā daļa siltumražotāju uzņēmumu jau šobrīd maksā PVN priekšnodokli, iepērkot kurināmo, ūdeni, elektrību. Tas tarifā ir iekļauts. Tādējādi, piemērojot 18% PVN, tarifu augstākais kāpums būs 9%. Lielākais siltum-enerģijas cenu kāpums gaidāms pašvaldībās, kur par kurināmo izmanto koksni (malku, šķeldu). Tātad Latvijas reģionos, kas ar turību nelepojas. Kopumā aptuveni 10–15% no Latvijas pašvaldībām, kurās nav veikta pienācīga siltumtrašu rekonstrukcija un kur jau šobrīd par siltumu iedzīvotāji maksā salīdzinoši dārgi, maksās vēl dārgāk, uzskata A.Akermanis. Savukārt pilsētās, kas apkurei izmanto gāzi, cenu kāpums būšot mazāks.
Siltumapgāde ir gan siltuma ražošana, gan maģistrālie cauruļvadi, gan ēku iekšējie siltummezgli, patēriņa uzskaite, siltuma kvalitāte. Diemžēl šādā salikumā izpratne par siltumapgādi ir dažāda. Daudzviet pašvaldībās Daugavpilī, Liepājā, Rēzeknē siltumtarifi līdz sabiedrisko pakalpojumu regulatora institūcijas izveidei tika noturēti zemā līmenī. Tā politiķi revanšējās iedzīvotāju priekšā, nepieļaujot siltuma cenu kāpumu, vienlīdz liedzot siltumražotājam ieguldīt līdzekļus siltummezglu rekonstrukcijā. Tagad siltuma cena tur ne vien 18% PVN dēļ, bet arī objektīvi ir jāpaaugstina.

Lietderīgākais, efektīvākais un lētākais kurināmais

Universālas atbildes nav. Piemēram, šķeldu reģionos, kur tā tiek ražota, ir jāturpina izmantot. Jāatzīmē, ka šķeldas ražotāji var par izdevīgākām cenām, nekā maksā vietējie, pārdot savu produkciju ārzemēs. Tādēļ šķeldas cena Latvijas tirgū ik gadus pieaug. Šķeldas rūpniekus bieži neapmierina arī siltumražotāju nomaksu disciplīna. Zviedru partneri maksā gan vairāk, gan uzreiz, bet pašvaldībās siltumražotājs uzņēmums ar šķeldas ražotāju norēķinās pēcmaksā, nereti ar ilgu kavēšanos.
Viens no lētākajiem apkures veidiem ir siltuma ražošana koģenerācijas ciklā, kad vienlaikus tiek ražota elektrība un siltums. Līdz ar to, piemēram, rīdziniekiem ir vienas no lētākajām siltuma cenām valstī, pamato A.Akermanis. Taču Latvijā ir daudz vietu, kur katlumāja tiek kurināta ar divmetrīgām malkas šķilām. Paš-valdība kā pratusi, tā cīnījusies siltumapgādes sistēmas uzturēšanā, piebilst runātājs.

Siltums līdz ēkai un ēkā

Ārējo siltummezglu stāvokli, par ko atbildīgs siltumražotājs uzņēmums, kopumā Latvijā var vērtēt kā apmierinošu, bet aiz siltumpadeves ventiļa ir cita aina. Kā stāsta A.Akermanis, daudzviet Latvijā joprojām namos nav ieviesta patērētā siltuma uzskaite. Ja patērētais siltums tiek uzskaitīts, iedzīvotāji ir ieinteresēti taupīt un cīnīties par siltumapgādes uzlabojumiem. Taču nav korekti par to pārmest siltumražotājiem. Te sākas ēku apsaimniekotāju kompetence. Būtiski siltumzudumu samazināšanu kavē māju iekšējo siltummezglu sliktā kvalitāte un lielais nolietojums. Salīdzinājumā ar citām Viduseiropas valstīm bijušajās padomju republikās ir ļoti liels siltumenerģijas patēriņš. Iekšējās siltumapgādes sistēmas ir aizau-gušas, nav sabalansēti stāvvadi. Gausi sokas māju koplietošanas telpu, pagrabu, dzīvokļu siltumizolācijas sakārtošana. Arvien vēl daudzviet kaķi pagrabos sildās uz karstā ūdens caurulēm. Ēku iekšējie siltumzudumi ir nepiedodami augsti, tie novēršami vienīgi ar ēku siltināšanu. “Liela mēroga rekonstrukcijas darbi prasa vairs ne miljonus, bet miljardus. Tikai tad siltumpatēriņš būtiski samazināsies. Piemēram, Vācijā šo milzu darbu paveica, izmantojot Rietumvācijas naudu. Latvijai diemžēl ir jāpaļaujas vienīgi uz sevi,” atzīst A.Akermanis.
Arī tā sauktie lētie pasākumi – logu aiļu siltināšana, aizlīmējot ar īpašu līmpapīru, izpuvušo logu rāmju nomaiņa – dod ievērojamu efektu, lai siltums neizvējotos pa sīkajām spraugām.
Kā novērots, rūpīgāka varētu būt arī namu apsaimniekotāju attieksme pret saviem pienākumiem. Sākot ar darbinieku kompetenci, kas veic apsekošanu, balansēšanas, izolēšanas darbus. Par nepietiekamu A.Akermanis uzskata arī niecīgo apsaimniekošanas maksas daļu, kas atvēlēta siltumsistēmu apkalpošanai. Vidēji tie ir 3 santīmi uz vienu kvadrātmetru, kas parasti tiek sadalīti vēl sīkāk. “Namu apsaimniekošanas uzņēmumu rīcībā visbiežāk nav kompetentu siltumapgādes speciālistu. Tādēļ tiek slēgts līgums ar siltumražotāju uzņēmumu, kas par minētajiem 3 santīmiem veic apkalpošanas darbus un uztur, nevis labiekārto iekšējās siltumapgādes sistēmas. Diemžēl šā pakalpojuma cena ir jāceļ. Tad varēs prasīt citu atdevi.”

Asociācija – instruments likumu un normatīvo aktu uzlabošanai

A.Akermanis stāsta, ka Latvijas siltumuzņēmumu asociācija ir sabiedriska organizācija, kurā brīvprātīgi iestājušies ne visi mūsu valstī darbojošies siltumražotāji uzņēmumi. Kad 1992.gadā ar valdības lēmumu un grozījumiem likumos siltumenerģijas nodrošināšana tika nodota paš-valdību pārziņā, uzveltā sloga smagumu zirdziņam, kurš tikko spēj to vilkt, iedzīvotāji izbaudīja pilnībā. Vairāk nekā desmit gadu laikā pašvaldībās darbojošies siltumenerģijas ražotāji uzņēmumi ir ķepurojušies, attīstījušies, grimuši. Daudzviet Latvijā šī nozare ir sakārtota stratēģiskā nozīmē un tiek īstenoti attīstības plāni – katlumāju, siltumtrašu rekonstrukcijas, tarifu politika. “Ja pašvaldībā nav izstrādātas ilglaicīgas siltumpolitikas, tarifi neizbēgami kāps. Ja uzņēmums neieguldīs līdzekļus siltumtrašu, kas bēdīgā stāvoklī pārņemtas mantojumā no padomju laikiem, pakāpeniskā atjaunošanā, var līst no ādas laukā, bet tarifi kāps un to noturēt nespēs neviens politiķis,” argumentē A.Akermanis. Vietējo politiķu lēmumu sekas, kad ilgstoši tikuši noturēti zemi siltumenerģijas pakalpojumu tarifi, daudzviet Latvijā šobrīd izjūt ļoti sāpīgi. Kā piemēri tiek minēta Daugavpils, Rēzekne, arī Liepāja. Tā rezultātā uzņēmums ir spējis vien ražot un piegādāt siltumu, “aizlāpīt” avāriju caurumus siltumtrasēs, bet nav veicis plānveida remontus siltumtrašu atjaunošanā.
Viens no asociācijas biedru izvirzītajiem mērķiem ir panākt pašvaldībās ilglaicīgu siltumapgādes plānošanu. Tas nozīmē siltuma zonējuma izstrādi pašvaldības administratīvajā teritorijā. Tajā tiek noteiktas centralizētās siltumapgādes zonas un apkures veida brīvprātīgās izvēles zonas. “Tas nebūt nav siltumražotāju uzņēmumu interesēs, bet gan iedzīvotāju labā. Patiesībā patērētājam visdārgāk par siltumu maksāt nākas tad, ja tiek pieļauta atsevišķu namu atslēgšana centralizētās siltumapgādes zonā.”
Asociācijas pārziņā ir arī norēķinu kārtības, normatīvo aktu uzlabošanas, kā darbinieku sertifikācijas organizēšana. Kā aktuālu problēmu asociācijas pārstāvis min 7.Saeimas apstiprinātās izmaiņas Enerģētikas likuma 50.pantā, dodot iespējas patērētājiem izvēlēties siltum-apgādes veidu. Svītrota tika pašvaldības kompetence ar saistošajiem noteikumiem noteikt tās teritorijā esošās siltumapgādes zonas. “Viss liekas demokrātiski līdz brīdim, kad apjaušam, ka centralizētā siltumapgāde nav brīvprātīga izvēle kā elektrība vai ūdensapgāde. Gribu – lietoju elektrību, negribu un dedzinu skalu. Kaimiņi no tā necietīs. Siltumapgādes caurules ir hidrauliski saistītas, tai skaitā naudas izteiksmē.” No centralizētās siltumapgādes zonas atslēdzoties lielam namu pudurim, sistēmas izmaksas gulstas uz atlikušo pleciem. Atslēdzas turīgākie, vairāk maksā trūcīgākie.

Zaida Kalniņa, “LV”

zaida.kalnina@vestnesis.lv