Lai gan vēlmes un vajadzības daudz neatšķiras. Viena no tām – izglītība. Ik gadu tās loma jauniešu apziņā pieaug. Un arvien vairāk ir to pusaudžu un jauniešu, kas atzīst: viena no viņu prioritātēm ir kvalitatīva augstākā izglītība, tā ir kā atslēga veiksmīgas nākotnes durvīm.

Citus iedvesmojošs students

Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes programmas pirmā kursa students, 27 gadus vecais Raimonds Smagars cer, ka, iegūstot izglītību, spēs ietekmēt un pilnvērtīgi piedalīties valstī notiekošajos politiskajos procesos. Lai runāšana vērstos nedaudz aktīvākā darbībā nekā līdz šim – tāda ir Raimonda argumentācija, atbildot, kādēļ viņš nolēmis studēt tieši politikas zinātnes.
Šī augstskola izvēlēta tāpēc, ka ir viņam draudzīga. Tas nozīmē, ka Raimonds ar ratiņkrēslu var pietiekami viegli iekļūt universitātē, visas vajadzīgās auditorijas atrodas pirmajā stāvā un arī nokļūšana uz telpām ceturtajā stāvā nesagādā problēmas, jo darbojas lifti. Vietās, kur ir mazi paaugstinājumi, dažu dienu laikā pēc jaunā studenta parādīšanās universitātē tika pieliktas nobrauktuves. To atzinīgi novērtē ne tikai pats Raimonds, bet arī citi studenti, kas diendienā ir viņam līdzās. Ja pirmajās dienās Raimonds ar savu klātbūtni nedaudz pārsteidza studentus, tad tagad, kad studijas turpinās otro mēnesi, jau pierasts redzēt smaidīgo puisi ratiņkrēslā.
“Es jau sen gribēju mācīties. Pavasarī domāju, kādu studiju programmu izvēlēties. Vienlaikus bija jāizšķiras, kur es vispār varu iet mācīties, jo noteicošais par labu vienas vai otras mācību vietas izvēlei bija iestāties izraudzītajā universitātē un iespēja tur mācīties. No vienas augstskolas nācās atteikties, jo auditorijas atradās ceturtajā stāvā, bet liftu nebija. Esmu priecīgs, ka ir Rīgas Stradiņa universitāte, kur nav nekādu šķēršļu, lai mācītos. Te viss atkarīgs no paša vēlmes to darīt.
Lai gan skaidri zināju, ko vēlos, bija nepieciešams kolēģu mudinājums un morālais atbalsts. Jo reizēm ir arī bailes: kā es varēšu, vai es to spēšu? Kaut vai apsverot, kā nokļūt līdz universitātei. Tādēļ ir ļoti svarīgi zināt, kur vērsties pēc nepieciešamās palīdzības un kā to saņemt. Domāju, daudzi kaut vai tādēļ vien sēž mājās, ka nezina, kur šo palīdzību meklēt. Uz augstskolu braucu ar taksometru. Tas ir sociālā dienesta apmaksāts pakalpojums, ko nodrošina Rīgas dome tiem jauniešiem invalīdiem, kam jānokļūst uz darbu vai mācību vietu, bet nav citas iespējas. Varētu braukt arī ar autobusu, bet tad, ja lekcijas sākas astoņos rītā, man jāiziet no mājas vismaz sešos, jo laikā, kad visi brauc uz darbu vai skolu, autobusi ir pārpildīti. Turklāt varu iekļūt tikai jauno modeļu autobusos. Šo iemeslu dēļ sabiedriskā transporta līdzekli esmu gaidījis pat stundu.”

Viens uz skolu ar autobusu, otrs – ratiņkrēslā

Raimonds atzīst, ka izglītība ir svarīga katra cilvēka dzīvē:
“Ja nav izglītības, nav laba darba, ja nav laba darba – nav naudas, lai veidotu un uzturētu ģimeni. Izglītība ir viens no svarīgākajiem jautājumiem, kam apvienībā “Apeirons” pievēršam uzmanību. Izstrādāta stratēģija par bērnu un jauniešu integrāciju vispārizglītojošās skolās, jo reti ir gadījumi, kad bērns ar invaliditāti, lai gan fiziskais stāvoklis atļauj, mācās parastajā skolā, nevis speciālā internātā. Prakse rāda, ka problēma lielākoties ir nevis bērnos, bet gan vecākos vai skolas darbiniekos. Problēmas pamatā ir neziņa. Invaliditāte nav slimība, nav gripa, ar ko var inficēt apkārtējos. Jau agrā vecumā jāpierod iet sabiedrībā un būt līdzvērtīgam pārējiem, lai atlikušo dzīvi nebūtu jāsēž mājās. Tas ir tikai normāli, ja visi bērni mācās vienā skolā. Kāda starpība, vai viens brauc uz skolu ar mašīnu vai autobusu un otrs ratiņkrēslā? Vajadzība pēc izglītības visiem ir vienāda.”
Lielākā daļa bērnu un jauniešu ar kustību traucējumiem mācās vai nu īpašos internātos, vai mājmācībā, un tikai daži zinības apgūst vispārizglītojošās skolās. Arī Raimonds ir mācījies mājās, jo pēc traumas negribējis atteikties no ieceres pabeigt vidusskolu. Raimonds min arī mājas apmācības trūkumus kā argumentu, lai visiem bērniem būtu iespējams izglītoties vienādās skolās: “Viens skolotājs man pasniedza četrus mācību priekšmetus. Par kādu kvalitāti te var būt runa? Lai iestātos augstskolā, ar to nepietiek. Arī tādēļ daudziem studijas universitātē paliek tikai tāls sapnis.”
Cik cilvēku par spīti kustību traucējumiem studē augstskolā? Raimonds to nezina. Taču skaidrs, ka tādu ir ļoti, ļoti maz: “Daži studē neklātienē. Tie, kas augstāko izglītību iegūst klātienē, ir uz rokas pirkstiem saskaitāmi. Daudzi baidās. Turklāt lielākajā daļā augstskolu ar ratiņkrēslu nemaz nevar tikt iekšā. Tomēr daudzi šķēršļi ir pārvarami, tādēļ svarīgākais, manuprāt, ir uzņēmība.”
Rīgas Stradiņa universitātes studenti Raimonda klātbūtni vērtē pozitīvi. Daži pat teic, ka šis puisis iedvesmo.

Laika un spēka pietiek gan mācībām, gan darbam

Raimonds Smagars ne tikai mācās, bet jau četrus gadus strādā “Apeironā”. Pašlaik viņš ir videostudijas vadītājs. Dienā, kad sarunāta tikšanās, Raimonds tikko atbraucis no pasākuma – vasaru ilgušā projekta “Kopēja sapratne aktīvai darbībai” – noslēguma prezentācijas Rīgas 66. vidusskolā. Tur vienkopus pulcējās vidusskolēni no vairākām Rīgas skolām, un viņiem tika prezentēta “Apeironā” veidotā filma “Ejam tusēt”. Tās veidošanā piedalījušies jaunieši, lai noskaidrotu, cik iespējams izklaidēties – aiziet uz kino, kafejnīcu un muzeju, uzspēlēt boulingu – ir cilvēkam ratiņkrēslos un cik mūsu pilsēta šim nolūkam pretimnākoša. Raimonds stāsta:
“Runājām par izglītību – vai tas ir normāli, ja bērns ar invaliditāti mācās kopā ar pārējiem; stāstījām par mūsu apvienību. Uzdāvinājām arī katras skolas pārstāvim disku ar filmām, lai tās skolēnu vidū veicinātu domu apmaiņu par jautājumiem, kas filmās apskatīti – vides pieejamība, izglītība, izklaide, darbs.”

Pietiekami platas durvis un zemas apmales

Raimonds uzskata, ka visvairāk invalīdiem traucē citu radīti šķēršļi: “Cilvēkiem, kuru invaliditāte saistīta ar mobilitāti, ļoti svarīga ir pieejama vide – lai durvis būtu pietiekami platas, lai nebūtu traucējošu sliekšņu, lai varētu viegli nobraukt un uzbraukt uz trotuāra. 10 centimetru augstās apmales, kādas lielākoties ir mūsu pilsētā, liedz man pārvietoties vienam – pastāvīgi vajadzīgs cilvēks, kas varētu iet līdzi un palīdzēt, un tas ir apgrūtinājums gan man, gan palīgam. Kāpēc jāprasa kādam kaut ko palīdzēt, ja tikpat labi to varētu izdarīt pats?”
Apvienībai “Apeirons” izdevies panākt grozījumus Būvniecības likumā, pēc kuriem tika definēts, kas ir pieejama vide un kas darāms, lai tādu veidotu. Lai risinātu šāda veida problēmas, “Apeirons” ir apmācījis 20 cilvēku no visas Latvijas par vides pieejamības ekspertiem. Viņiem mācīts saskatīt nepilnības jau ēku projektēšanas stadijā.
Tāpat, pateicoties Invalīdu un viņu draugu apvienībai, ir izveidots katalogs, kurā ietvertas visas vietas Latvijas pilsētās, kuras ir pieejamas cilvēkiem ratiņkrēslos. Ja ir vēlme aizbraukt, piemēram, uz Liepāju, izmantojot katalogu, var uzzināt, kurās kafejnīcās, veikalos vai citās publiskās vietās iespējams iekļūt ar ratiņkrēsliem.

Mēģini! Dari! Cīnies!

Raimonds ne reizi vien atkārto, ka vajadzīga vien vēlēšanās kaut ko darīt: “Daudzi ir pārāk slinki. Ja kāds man zvana uz “Apeironu” un sūdzas, ka neko nevar darīt, es viņam vispirms jautāju: “Ko tu esi mēģinājis?” Un tad ir klusums... Ja cilvēks gaida, ka no debesīm kritīs debesmanna un kāds viņam skries pakaļ tikai tāpēc, ka viņš ieguvis invaliditāti... – tas ir muļķīgi! Esi taču palicis tas pats cilvēks. Protams, ir grūti, esi pieradis sēdēt mājās. Bet kaut kas ir jādara. Ej, iegūsti izglītību, atrodi darbu, mēģini, cīnies!

Arī es pirmos divus gadus neko nedarīju, ieslēdzos sevī, novērsos. Bet tad trīs mēnešus veltīju tikai sev – ļoti daudz lasīju grāmatas, mēģināju izprast apkārt notiekošos procesus, mēģināju atbildēt uz jautājumiem: “Kāpēc notiek tieši tā, kā notiek? Kas jādara, lai notiktu citādāk?” Tad man daudzas lietas kļuva skaidrākas, sāku aktīvāk darboties. Jā, varbūt es nevaru skriet, bet visu pārējo vairāk vai mazāk varu izdarīt.”
Runājot par sabiedrības attieksmi, Raimonds Smagars atzīst, ka tā mainījusies uz labo pusi. Viņš var salīdzināt, kāda tā bijusi pirms septiņiem gadiem, un kāda ir tagad: “Varbūt sākumā pašam šķita, ka, izejot ļaudīs, visi uz mani skatījās. Nedrošība. Jāteic, liela nozīme ir informācijai, kas parādās plašsaziņas līdzekļos, jo tā liek aizdomāties un varbūt mainīt savu attieksmi. Pateicoties šai informācijai, kas ir labvēlīga, cilvēkiem veidojas izpratne. Tas ir sevišķi svarīgi, jo mums taču jādzīvo un jāstrādā kopā.”