Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

2.

Turpinājums.
Sākums “LV” 13.10.2004.

Latvijas sūtnis Lielbritānijā Kārlis Zariņš ar trimdas latviešu tautisko deju grupu padomju okupācijas gados. Foto no “Latvieši Lielbritānijā”, Latviešu Nacionālā padome Lielbritānijā – Daugavas vanagu fonds, 1995

Karam sākoties

Kara sākuma posmā Lielbritānijas valdība PSRS soļus Baltijas valstīs vēroja ar zināmu atturību, cenšoties neieņemt skaidru nostāju un kaut kādā veidā iesaistīties šajos notikumos. Tomēr britu pusei bija raksturīga pesimisma palielināšanās par Baltijas valstu pastāvēšanas tālākajām perspektīvām. To labi demonstrēja britu prese. Laikrakstā Daily Telegraph 1939.gada 23.oktobrī parādījās raksts ar nosaukumu “Ziemeļu neitralitāte”. Tajā bija uzsvērts, ka Somija jūtot briesmas, kas tai draudot no Maskavas, un esot gatava cīnīties par savu neatkarību. Igaunija, Latvija un Lietuva ar savu rīcību (domāta PSRS kara bāzu ierīkošana) savu neatkarību pakļāvušas lielam riskam. Līdzīga rakstura materiāli britu presē parādījās arī nākamajās dienās. Kā atbilde uz šiem rakstiem sekoja Latvijas sūtņa Londonā K.Zariņa protesta vēstule uz Lielbritānijas Ārlietu ministriju, kurā viņš norādīja, ka “…neraugoties uz tradicionāli draudzīgajām attiecībām, kādas ir starp valstīm, britu preses tonis pēdējā laikā nav sevišķi draudzīgs Latvijai”. K.Zariņš savā vēstulē citēja arī spilgtākos britu preses epitetus attiecībā uz Baltijas valstīm. Tas tika nosauktas par Krievijas vasaļiem un nestabilām republikām (Jerry-Built Republics).
Arī Lielbritānijas konsuls Igaunijā V.Galliens (W.Gallienne) uzskatīja, ka jaunais Igaunijas kabinets, kas tika izveidots pēc bāzu līguma noslēgšanas ar Padomju Savienību, nebūs ilgstošs. V.Galliens savos ziņojumos no Tallinas uz Londonu uzsvēra, ka jaunā Igaunijas valdība savā ziņā ir līdzīga Kerenska vadītajai pagaidu valdībai Krievijā. Pēc britu konsula domām, Igaunijas jaunizveidotā valdība drīz vien tiks nomainīta ar Maskavai pilnīgi paklausīgu valdību. Tā būs komunistiska valdība.

Politikas maiņa

Lielbritānijas politikas maiņa attiecībā pret Baltijas valstīm 1939.gada rudenī izpaudās vēl konkrētākās formās. Vislabāk tas parādījās jautājumā par britu ieroču pārdošanu. Anglijas valdība kā uz burvju mājienu atteicās pārdot Igaunijai 12 kara lidmašīnas Spitfire, kaut arī līgums par to bija parakstīts 1938.gadā. Anglijas Ārlietu ministrija motivēja šo savas valdības lēmumu ar jaunajiem apstākļiem un jaunajiem sabiedrotajiem1939.gada nogalē.
Šajā ziņā labāk neklājās arī Latvijas Republikai. Ārlietu mi-nistra V.Muntera vizītes laikā Anglijā 1938.gada decembrī gan bija panākta abu valstu vienošanās par britu ieroču un munīcijas pārdošanu Latvijai. Bet nākamā gada rudenī, kad bija jau sācies Otrais pasaules karš, Lielbritānija šajā jautājumā ieņēma noraidošu nostāju. 1939.gada 30.septembrī Lielbritānijas Kara ministrija ierosināja sākt sabotēt pasūtīto kara materiālu piegādi Latvijai. D.Leskels (D.Leskells) no Lielbritānijas Ārlietu ministrijas oktobrī sarakstē ar Kara ministriju norādīja, ka pašreizējos apstākļos Anglijai vairs nav nepieciešams stiprināt Baltijas valstu aizsardzības spējas. Viņš uzsvēra, ka sakarā ar PSRS kara bāzu ierīkošanu Baltijas valstīs būtu muļķīgi šīm valstīm piegādāt ieročus, jo tie agri vai vēlu nonāktu PSRS rokās. D.Leskels, izskaidrojot britu jauno nostāju pret Baltijas valstīm, tajā pašā laikā norādīja, ka militāro palīdzību jāturpina sniegt Somijai. Tā ir gatava cīnīties par savu neatkarību.

Sūtnis Zariņš negrib samierināties

Latvijas sūtnis Londonā K.Zariņš negribēja samierināties ar tādu Anglijas nostāju. Viņš uzsāka saraksti arLielbritānijas Ārlietu ministriju, cerot tādā veidā kaut ko mainīt. K.Zariņš apelēja pie tā, ka nauda par ieročiem jau pārskaitīta uz Londonas bankām, ka Vickers Armstrong rūpnīca ir ar mieru izpildīt Latvijas pasūtījumu. Kārtējā vēstulē Lielbritānijas Ārlietu ministrija 1939.gada 27.oktobrī viņš mēģināja izkaulēt Anglijā 9 (75mm) Vikers lielgabalus, 250 ložmetējus, artilērijas munīciju, lidmašīnu motoru rezerves daļas un citu nepieciešamo kara tehniku. Tomēr Latvijas sūtņa aktivitātes beidzās bez konkrētiem rezultātiem. Lielbritānija ieročus Latvijai nepārdeva.
Lielbritānijas Ārlietu ministrijas arhīva dokumenti izskaidro iemeslus, kāpēc Latvija un pā-rējās Baltijas valstis sarežģītajā starptautiskajā situācijā neieguva britu ieročus. Piemēram, Anglijas Kara ministrijas ierēdņi uz Latvijas valdības pieprasījumiem rakstīja šādas rezolūcijas: “Latvija pēc dažām nedēļām var tikt pilnīgi okupēta. Mums jādara viss iespējamais, lai ieroču pasūtījumu neizpildītu. Tas var palīdzēt tikai Krievijai.”
1939.gada 12.septembrī V.Čērčils nāca klajā ar operācijas Catherine plānu. Tas paredzēja nepieļaut Vācijas pilnīgu kontroli Baltijas jūrā un nodrošināt Anglijai stabilu tirdzniecību ar Skandināvijas valstīm. Plānā nekas nebija teikts par britu flotes darbību Latvijas un pārējo Baltijas valstu ūdeņos.
V.Čērčils plānoja operācijā Catherine izmantot divus vai trīs Pirmā pasaules kara laikā būvētos 29 000 t Royal Sovereign tipa kuģus, trīs 10 000 t kreiserus, kā arī citas flotes palīgvienības. Bet britu admiralitāte saprata, ka šī operācija dos panākumus tikai tādā gadījumā, ja būs panākta kopdarbība ar Padomju Savienību. Ļoti liela nozīme operācijas īstenošanā bija arī Norvēģijas un Zviedrijas pozīcijai. Bez to atbalsta britu kara flotes panākumi Baltijas jūrā bija apšaubāmi. Bet, kā atzīmēts iepriekš, šīs Skandināvijas valstis bija pasludinājušas neitralitāti.