Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Nabadzība kā problēma arī divdesmit pirmajā gadsimtā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 15.10.2004., Nr. 164 https://www.vestnesis.lv/ta/id/95106

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Enciklopēdiskas personības atklāsme

Vēl šajā numurā

15.10.2004., Nr. 164

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Nabadzība kā problēma arī divdesmit pirmajā gadsimtā

17. oktobris – Starptautiskā nabadzības izskaušanas diena

No 6,3 miljardiem pasaules iedzīvotāju gandrīz sestā daļa ir nabadzīgi (par tādiem uzskata iedzīvotājus, kuru ienākumi nepārsniedz 2 ASV dolārus diennaktī, bet par absolūtās nabadzības slieksni uzskata ienākumus, kas nepārsniedz 1 ASV dolāru diennaktī). Tādējādi arī divdesmit pirmajā gadsimtā nabadzība daudzās tās izpausmēs joprojām ir globāla problēma.

NABADZIBA2.PNG (149827 bytes)
Skats uz Hondurasas galvaspilsētu Tegusigalpu
Foto: EPA/A.F.I.

Nabadzības ģeogrāfija, dimensijas, pazīmes

Vāji attīstīto valstu pulkā ietilpst vismaz 50 valstis. Pēc ekonomiskās darbības tās dala četrās grupās.
Monokultūras valstis jeb tā sauktās banānu republikas savu saimniecību balsta uz vienas lauksaimniecības kultūras audzēšanu. Tā, piemēram, Šrilanka pazīstama kā tējas audzētāja, Kolumbija audzē kafiju un narkotiskos augus, Hondurasa – banānus, Gana un Kenija – kakao, bet Dominika – cukurniedres. Nav grūti iedomāties, kas notiek šo valstu ekonomikā neražas, dabas katastrofu vai nelabvēlīgu tirgus cenu gados.
Otra vāji attīstīto valstu grupa ir tā sauktās mononozares valstis. Tās pasaules ekonomikas arēnā iziet ar kādiem derīgajiem izrakteņiem, piemēram, Jamaika (boksīti), Botsvāna (dimanti), Papua – Jaungvineja (varš un zelts).
Trešā grupa ir tā sauktās lēto karogu valstis (Libērija, Panama, agrāk šo attīstības ceļu gāja arī Singapūra, Filipīnas, Kipra, Malta, Grieķija, Bahamu salas), ar kuru karogiem brauc vairums kuģu. Šīs valstis pelna, iekasējot zemāku nodevu par kuģiem. Tālab arī attīstītām pasaules valstīm reģistrēt savus kuģus šajās valstīs ir izdevīgi, lai izvairītos no Eiropas Savienības (ES) augstajām prasībām. Lēto karogu valstīs ir attīstīta ostu infrastruktūra.
Ceturto vāji attīstīto valstu grupu veido nabadzīgās pasaules valstis, kopumā nedaudz vairāk par 40 valstīm, lielākoties Āfrikā.
Nabadzība sastopama visos pasaules reģionos, visās valstīs, vienīgi katrā valstī tai raksturīgs savs dziļums, savi mērogi un radīto problēmu spektrs.
Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) un Pasaules banka veikusi pētījumu par nabadzības reģionālajām izpausmēm pasaulē. Aptaujāti 80 tūkstoši nabadzīgo iedzīvotāju 83 pasaules valstīs. Pētījums atklāj nabadzības izpausmju un tās radīto problēmu atšķirīgo ģeogrāfiju. Tā, piemēram, Kenijas (Āfrika) nabadzīgie iedzīvotāji norādījuši, ka viņiem ir slikti mājokļi, trūkst apģērba un pārtikas, bet Ekvadoras (Latīņamerika) nabadzīgie iedzīvotāji žēlojušies, ka viņiem jāiztiek ar dažādām pašu ražotām precēm, kuru kvalitatīvākos rūpnīcās ražotos analogus viņiem nav iespējams iegādāties. Indijas (Āzija) nabadzīgie iedzīvotāji, uzturā lietojot tikai sauju rīsu dienā, pārdzīvo ierēdņu patvaļu. Pētījumā minēts – kādā valsts lauku ciematā skolotājs ieradies tikai reizi mēnesī, proti, dienā, kad tiek izmaksāta alga. Līdzīgu piemēru netrūkst. Pētījumā aptaujāta arī kāda nabadzīga Latvijas sieviete, kura norādījusi, ka nabadzību viņa visvairāk pārdzīvo kā atkarības izjūtu, pazemojumu un pat ierēdņu rupjību.
Protams, attīstītajās valstīs par nabadzības izpausmēm runā citā dimensijā. Tā, piemēram, mūsdienās ar nabadzību saprot arī informācijas un interneta nepieejamību un citas problēmas (pirms desmit gadiem Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras internets bija pieejams tikai 5 valstīs, tagad – visās).

Uzziņai

Kopumā nabadzību (nabadzīgos iedzīvotājus) raksturo šādas pazīmes:

• nepietiekama pārtika;
• mājokļu trūkums;
• izglītības trūkums;
• medicīniskās palīdzības trūkums;
• imunitātes trūkums pret epidēmijām;
• ļoti smagas sekas pēc ekonomiskām krīzēm;
• dabas katastrofu gadījumos ir daudz upuru;
• iedzīvotāji cieš no valsts ierēdņu patvaļas;
• nabadzīgie iedzīvotāji nepiedalās svarīgu ekonomisku un politisku lēmumu pieņemšanā;
• nabadzīgajos reģionos vērojams koloniālisma mantojums;
• vājas ražošanas jaudas;
• nepietiekama resursu bāze un kopumā vajadzībām neatbilstoša infrastruktūra;
• “cilvēku kapitāla” trūkums.

Nabadzības skaitļi, problēmas, dziļums

Ielūkojoties nabadzīgo reģionu statistikā, pārsteidz, cik būtiski tie atšķiras no attīstītajām pasaules valstīm. Piemēram, iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju, rēķinot pēc pirktspējas paritātes ASV dolāros, Luksemburgā un ASV ir 34 tūkstoši, kamēr Sjerraleonē, Tanzānijā, Etiopijā un Somālijā tas svārstās 500 līdz 600 ASV dolāru robežās.
Pašreiz pasaulē skolu neapmeklē 113 miljoni skolas vecuma bērnu, no tiem divas trešdaļas ir meitenes, viena trešdaļa – zēni. Āfrikas valstīs un Dienvidāzijā to saista ar nabadzību un to, ka skolu nav, bet islāma valstīs izglītību neveicina reliģija. Tādējādi analfabētu īpatsvars Etiopijā, Nigērā, Sudānā un Gambijā sasniedz 27 – 28% no iedzīvotāju skaita. Afganistānā un citās musulmaņu valstīs reti kurš iedzīvotājs prot lasīt. Vienlaikus no sava nacionālā kopprodukta izglītībai vairākas Āfrikas nabadzīgās valstis (Botsvāna, Namībija) atvēl 9 – 10%, kamēr Zviedrija salīdzinoši “tikai” 8%. Tomēr virknē citu nabadzīgo valstu (Nigērijā, Burkinafaso, Eritrejā, Indonēzijā, Madagaskarā) šis rādītājs ir neliels – 1 – 2%.
Milzīga ir atšķirība nabadzīgo un attīstīto pasaules reģionu iedzīvotāju dzīves ilgumā. Vidējais mūža ilgums sievietēm ir 69, vīriešiem – 65 gadi. Lielākā starpība abu dzimumu mūža ilgumā (12 gadi) ir Latvijā un Krievijā. Pēc 2001. gada statistikas datiem, vismazākais vidējais mūža ilgums ir Mozambikā (36 gadi!), Malāvijā, Botsvānā, Zimbabvē, Zambijā (37 gadi). Taču rekordistē Andorā iedzīvotāji vidēji dzīvo 83, Sanmarīno un Japānā – 81, Singapūrā, Austrālijā, Šveicē, Zviedrijā, Kanādā un Īrijā – 80 gadus. Atšķirību starp vidējo mūža ilgumu vīriešiem un sievietēm nabadzīgajos reģionos gandrīz nav, turklāt šajā valstu grupā meklējamas abas valstis, kurās vīriešiem ir garāks mūžs nekā sievietēm. Tās ir Zimbabve (attiecīgi 41 un 40) un Botsvāna (40 un 39 gadi). Tas jāskaidro ar augsto mirstības līmeni dzemdībās un grūtniecības laikā, jo ļoti trūkst reproduktīvās medicīniskās palīdzības.
Ārkārtīgi svarīga ir sievietes līdzdalība politikā, ekonomikā, kultūrā. Šajā ziņā ANO lieto rādītāju, cik strādājošo sieviešu ir uz vienu strādājošo vīrieti (līdzsvarā šim koeficientam būtu jābūt 1,0). Vismazākais šis rādītājs ir naftas valstīs Dienvidrietumāzijā (Irānā, Omānā, Saūda Arābijā, Apvienotajos Arābu Emirātos) – tikai 0,2. Arī vairākās nabadzīgajās pasaules valstīs (Paragvajā, Peru, Alžīrijā, Gvatemalā) šis rādītājs ir tikai 0,4. Tāpat pasaulē kopumā, bet jo sevišķi nabadzīgajās valstīs izglītības līmenis vīriešiem ir augstāks (Latvijā sievietēm ir būtiski augstāks izglītības līmenis nekā vīriešiem). Pētnieki saskaitījuši – kopš 1501. gada pirms mūsu ēras pasaulē bijušas 155 valdnieces sievietes, bet šā gadsimta sākumā 15 valstīs valsts vai valdības galva ir sieviete. 2001. gadā vairākos valstu parlamentos (vairākās Ziemeļeiropas valstīs, Vācijā, Beniluksa valstīs, Spānijā, Dienvidāfrikas Republikā, Mozambikā un Argentīnā) sieviešu īpatsvars pārsniedza 30 %. Protams, nabadzīgajās valstīs šie rādītāji būtiski atpaliek.
Pasaulē kopumā tikai 70 % grūtnieču saņem ārstu konsultācijas un palīdzību, taču nabadzīgajās valstīs šie rādītāji ir pat zem 30%, piemēram, Mali, Nepālā, Pakistānā, Nigērā, Etiopijā, Angolā, Bangladešā, Eritrejā un virknē citu valstu. Tādējādi būtiski atšķiras arī zīdaiņu mirstības rādītāji. Uz 1000 jaundzimušajiem pirmajā dzīves gadā Zviedrijā, Islandē, Singapūrā, Somijā, Japānā un Norvēģijā nomirst līdz 4 bērniem, taču Angolā, pat pēc oficiālajiem statistikas datiem, šis rādītājs sasniedz 194, Afganistānā un Sjerraleonē – 147, Mozambikā – 139, Libērijā – 132 utt.
Nopietna nabadzīgo reģionu problēma ir arī HIV un AIDS. Apsekojot iedzīvotāju grupu vecumā no 15 līdz 24 gadiem, virknē pasaules nabadzīgo valstu HIV nēsātāju un AIDS slimnieku īpatsvars sasniedz 20 – 30% sieviešu un ap 10% vīriešu vidū, piemēram, Botsvānā, Lesoto, Namībijā, Zimbabvē. Vidēji pasaulē šis rādītājs sasniedz tikai 1%. Tik augstus rādītājus pamato nabadzīgo valstu iedzīvotāju kontracepcijas līdzekļu nepazīšana un nelietošana, daudzsievība un ļoti vienkāršā laulības slēgšana un šķiršana.

Nabadzības novēršanas iespējas un risinājumi

Uzziņai

Nabadzības novēršanai pasaulē ANO izstrādājusi starptautiskās attīstības mērķus. Tuvākajos 10 – 15 gados sakarā ar tiem plānots:
1) samazināt nabadzīgo iedzīvotāju skaitu par 50%;
2) visiem bērniem nodrošināt pamatizglītību;
3) izglītoto sieviešu skaitu pielīdzināt izglītoto vīriešu skaitam;
4 )samazināt māšu mirstību dzemdībās par trim ceturtdaļām;
5) samazināt zīdaiņu un bērnu mirstību par divām trešdaļām;
6) nodrošināt vispārējo reproduktīvo medicīnas apkalpošanu;
7) apturēt ekoloģisko resursu izsīkšanu.

Nabadzības samazināšanas pētījumos ieteikti vairāki soļi. Vispirms katrai valstij jāizstrādā sava nabadzības novēršanas stratēģija, tad jāstimulē privātkapitāls, jāveic investīcijas ekonomikā (atviegloti nodokļi, kredītu piešķiršana, labvēlīgas uzņēmējdarbības vides veicināšana). Nabadzības novēršanai palīdzētu arī atvieglota nabadzīgo iedzīvotāju piekļuve starptautiskam tirgum, starptautiskā darba tirgus atvēršana. Tāpat jāveicina nabadzīgo iedzīvotāju aktīvi (pabalsti, sociālās programmas, pārtikas apgāde un sadale, masveida vakcinācijas programmas, dzeramā ūdens apgāde). Nabadzības novēršanā ir svarīga visu programmu vienlīdzība, lai novērstu dzimumu, vecumu, rasu, sociālo grupu un slāņu atšķirības. Tā, piemēram, Brazīlijā, Bangladešā un Meksikā apmaiņā pret pārtiku un naudu valsts liek skolā sūtīt meitenes, Pakistānā liek darba devējiem darbā iesaistīt sievietes, dažās valstīs praktizē īpašu mikrokredītu piešķiršanu sievietēm. Svarīgi pasākumi būtu saistāmi ar infrastruktūras izveidošanu un nabadzīgo iedzīvotāju izglītošanu, kur lielākie panākumi pēdējos gados ir Ķīnā. Visbeidzot, ir svarīgi palielināt arī attīstīto valstu dotās materiālās palīdzības apjomus.
Arī Latvijā veiktajā pētījumā, kura autori ir Latvijas Ārlietu ministrija un Apvienoto Nāciju Attīstības programma, konstatēts, ka divas trešdaļas mūsu valsts iedzīvotāju atbalsta palīdzības sniegšanu trūcīgākām un mazāk attīstītām valstīm, lai veicinātu šo valstu sociālo un ekonomisko attīstību. Latvijas iedzīvotāji pozitīvi vērtē ne tikai tradicionālo humāno palīdzību, bet arī Latvijas zināšanu un pieredzes nodošanu valstīm, kuras vēl atrodas sabiedrības demokrātisku reformu procesā un veido tirgus ekonomiku. Kā prioritāros sadarbības reģionus iedzīvotāji minējuši Neatkarīgo Valstu Savienības valstis, Āfrikas valstis un Balkānu valstis.
Tomēr taisnība arī skeptiķiem, ka nabadzības novēršana neizdodas tā, kā plānots. Dotos līdzekļus daudzas nabadzīgās valstis vispirms iegulda savu armiju nodrošināšanā un attīstībā. Tāpat jāņem vērā tā sauktais nabadzības apburtais loks, no kura tā arī neizdodas izkļūt. Tas izpaužas tā. Nabadzīgo reģionu iedzīvotājiem ir zemi ienākumi. Tātad arī šo iedzīvotāju ietaupījumi un visa reģiona naudas uzkrājumi ir nelieli. Tas nozīmē, ka trūkst līdzekļu investīcijām, bet ārvalstu investoriem šie reģioni pamatoti šķiet nedroši (izņemot nabadzīgās valstis ar nozīmīgiem dabas resursiem, no kurām varēs atgūt derīgos izrakteņus). Ja ir vājas investīcijas, līdzekļi netiek ieguldīti ražošanas modernizācijai, tad arī darba ražīgums ir zems. Bet tādā gadījumā iedzīvotājiem ir zemi ienākumi, jo par nekvalitatīvu darbu neviens daudz nemaksā. Tādējādi esam atgriezušies sākotnējā punktā, no nabadzības burvju loka ārā netiekot.

Nabadzības risks Latvijā

Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati, Latvijā pēdējos gados novērojams nabadzības riska pieaugums. Tā raksturošanai izmanto nabadzības riska indeksu, kas raksturo to iedzīvotāju skaitu, kuri dzīvo zem izraudzītā nabadzības sliekšņa.
Nabadzības risks Latvijas vīriešiem nedaudz samazinās, bet sievietēm – palielinās. Atšķirīgs nabadzības risks ir arī dažādās vecuma grupās. Visvairāk nabadzības riskam pakļauti bērni vecumā līdz 15 gadiem, vismazāk – pensijas vecuma iedzīvotāji, kaut arī tieši vecuma grupā pēc 65 gadiem pēdējos gados nabadzības risks pieaudzis visstraujāk, tomēr joprojām būtiski atpaliekot no pārējo vecuma grupu nabadzības riska. Starp dažādām sociāli ekonomiskām grupām vismazākais nabadzības risks ir algotu darbu strādājošajiem, vislielākais – bezdarbniekiem, turklāt viņu nabadzības risks pēdējos gados strauji pieaudzis. Mājsaimniecību griezumā visaugstākais nabadzības risks ir tajās mājsaimniecībās, kurās bērnu audzina tikai viens no vecākiem, bet augsts nabadzības risks ir arī daudzbērnu ģimenēs.

Andris Ģērmanis,

ģeogrāfijas doktorants

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!

"latvijas vēstneša" lietotāju aptauja

Cienījamais Vestnesis.lv lietotāj!


Aicinām Jūs izteikt viedokli par vietnes - oficiālā izdevuma "Latvijas Vēstnesis" - saturu, ērtumu un pilnveides iespējām.


Aptauja ilgs līdz 25. oktobrim