Pieprasījuma inflācijas loma

Jautājums šāds: kā izmainījies pieprasījuma un piedāvājuma samērs? Mūsu rīcībā ir šādi statistikas publicēti dati par pieprasījuma potenciālu: neto darba samaksa 2004.gada martā, salīdzinot ar iepriekšējā gada attiecīgo mēnesi, pieauga par 8,1%, pret iepriekšējo mēnesi – par 2,9%. (Pēc vērtējuma jūlijā un augustā, šis pieaugums nebija mazāks); vecuma pensija jūnijā pret iepriekšējā gada jūniju palielinājās par 9,8%. Par piedāvājuma “atbildi” uz pieprasījuma nepārprotamo “izaicinājumu” ievērojamā mērā liecina mazumtirdzniecības apgrozījuma pieaugums, kas apsteidz pieprasījuma potenciāla palielinājumu. Tā 2004.gada aprīlī šis apgrozījums salīdzināmās cenās (dati izlīdzināti pēc darba dienu skaita) pret iepriekšējā gada atbilstošo periodu pieauga par 17,7%, maijā – par 13,1%. Turklāt maijā, salīdzinot ar aprīli, mazumtirdzniecības apgrozījums samazinājās par 0,5%. Apgrozījuma samazinājums fiksēts arī jūnijā.
Mēģināsim noskaidrot, kādā mērā cenu pieaugums konkrētām precēm saistīts ar pieprasījuma izaugsmi, kas netika “dzēsts” ar attiecīgu piedāvājumu. Saprotams, pastiprināts pieprasījums kā tāds var rosināt gan tirgotājus, gan ražotājus paaugstināt cenas, jo mazinās risks neizpārdot saražotās, sagādātās preces. Ieskatīsimies 2.tabulā!
Patēriņa preču indekss jūnijā, salīdzinot ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu, visstraujāk pieaudzis pienam un piena produktiem – 20,8%, cukuram – 12,7%. Visai iespējams, ka te sava loma bija pieprasījuma inflācijas cēloņsakarībai. Toties cenu pieaugums tabakas izstrādājumiem (11,6%), maizei (8,3%) ar pieprasījuma izmaiņām acīmredzot nav saistīti. Jāievēro, ka gada laikā nedaudz samazinājās Latvijas iedzīvotāju skaits, patērētāju kļuva mazāk par 126 000.
Nav īpaši jāpamato, ka administratīvi regulējamas elektroenerģijas cenu (tarifu) pieaugums par 15,4%, medicīnisko produktu cenu gada indeksa izaugsme par 20,0%, ambulatoru pacientu aprūpe par 10,7% nekādi nesaistās ar pieprasījuma izmaiņām.
Tiek apgalvots, ka pieprasījuma inflāciju veicinot skaidrās naudas masas pieaugums apgrozībā. Pievērsīsimies faktiem. 2004.gada maijā, salīdzinot ar 2003.gada attiecīgo mēnesi, skaidrās naudas masa Latvijā pieauga par 44,6 milj. latu jeb 7,2%. 2003.gada maijā, salīdzinot ar 2002.gada maiju, skaidrās naudas masa apgrozībā palielinājās par 84,1 milj. latu jeb 15,9%. It kā paradokss: mazāks skaidrās naudas masas palielinājums, bet lielāks inflācijas kāpinājums (gada PCI 6,2% pret 2,5%); lielāks skaidrās naudas pieaugums, mazāks inflācijas kāpinājums (gada PCI – 2,5% pret 2,0%). Paradoksa nav: inflācija neaug proporcionāli skaidrās naudas masai apgrozībā, jo jāievēro ne tikai pieprasījuma, bet arī piedāvājuma apjoms.
Ar pieprasījuma inflāciju saistītas arī inflācijas gaidas. Pavasarī, kad Latvija tika uzņemta Eiropas Savienībā, daudz tika spriests, ka valstī celšoties patēriņa cenu līmenis, jo notikšot augstāko cenu “imports” no vecajām ES dalībvalstīm. Bija gaidāms, ka iedzīvotāji aktīvāk sāks pieprasīt ilglietošanas patēriņa priekšmetus, kā rezultātā celsies to cenas. Statistika šādu pircēju uzvedību neapstiprina. 2003. gadā PCI apģērbam un apaviem līdzinājās 103,7%, 2004. gada jūlijā – 101,8%, preču grupai “Mājokļa iekārta, mājturības preces, piederumi” attiecīgie skaitļi fiksēti 2003. gadam – 103,8%, 2004. gada jūlijā – 102,1%; gada laikā cenas audio, video, foto un datu apstrādes iekārtām pazeminājās par 8,9%.
Secinājums viens: pieprasījuma inflācija nav noteicošais kopējās inflācijas kāpuma cēlonis 2004. gada pavasarī un vasarā.
Pievērsīsimies ražošanas izmaksu inflācijai.

Ražošanas izmaksu inflācijas realitātes

Ražošanas izmaksu pieaugums (to var noteikt gan iekšējie, gan ārējie faktori) neizbēgami ved pie cenu kāpuma, pie visai nozīmīga inflācijas paveida.
2004. gada 1. pusgadā strādājošo mēneša vidējā bruto darba samaksa pieauga par 11% (vērtējums). Ar šā gada 1. janvāri minimālā darba alga paaugstināta no 70 līdz 80 latiem. Rodas jautājums: par cik palielinājušās darba izmaksas uz produkcijas un pakalpojumu vienību? Precīzu atbildi sniegt nevaram, jo trūkst informācijas, tai skaitā, par darba ražīgā spēka attiecīgo izaugsmi. Var droši apgalvot, ka darba samaksas pieaugums apsteidz Latvijas IKP pieaugumu par apmēram 3 procentu punktiem; līdz ar to palielinājusies darba samaksa un kopējās ražošanas izmaksas preces vienībai.