Tūlīt aiz Svētā Pētera un Pija IX

– Jūsu ekselence, laicīgajās kategorijās runājot, 16. oktobris ir Vatikāna valsts svētki. Taču šis datums ir nozīmīgs simtiem miljonu katoļu visā pasaulē.

– Jā, Svētā Krēsla “valsts svētki” patiesi ir ļoti nozīmīgs notikums, jo iezīmē ikviena pāvesta ievēlēšanu un inaugurāciju. Līdz ar to šis datums laika gaitā ir mainījies. Pāvests Jānis Pāvils II tika ievēlēts pontifikātā 1978.gada 16.oktobrī, un viņa inaugurācija notika 1978.gada 22.oktobra svinīgajā mesā Svētā Pētera laukumā Vatikānā. Tādējādi šogad pāvests svin jau divdesmit sesto ievēlēšanas un pontifikāta sākuma gadadienu. Tas ir trešais ilgākais pontifikāta laiks vēsturē. Vienīgi Svētais Pēteris, pats pirmais pāvests, un pāvests Pijs IX (no 1846. līdz 1878.gadam) Katoļu baznīcas augstākā gana amatā kalpojuši vēl ilgāk.

– Attiecības starp Latvijas Republiku un Svēto Krēslu joprojām ir ļoti labas. 2002.gadā tika ratificēts starp abām valstīm noslēgtais līgums, kas tagad tiek īstenots. Kompetentas Katoļu baznīcas un Latvijas Republikas amatpersonas kopīgi strādā, lai noteiktu un regulētu konkrētas šā līguma izpildes detaļas. Veids, kā savu misiju pilda Alberts Sarkaņa kungs, Latvijas Republikas vēstnieks Svētajā Krēslā, ir izcils paraugs, un man bija patiess prieks viņu sastapt arī nesenajās nozīmīgajās baznīcas svinībās Latvijā.

Eiropa – cilvēkiem, kas atstaro Dieva vaigu

– Latvija tikai pirms dažiem mēnešiem kļuva Eiropas Savienības (ES) un NATO dalībvalsts. Vai un kādu iespaidu mūsu valstiskuma jaunā kvalitāte varētu atstāt uz Latvijas un Vatikāna attiecībām, un kāda ir Svētā Krēsla attieksme pret ES paplašināšanos?

– Sava pontifikāta laikā pāvests Jānis Pāvils II daudzkārt runājis par ES nozīmi, gan raksturojot ES kā kontinenta integrācijas instrumentu, gan arī domājot par kopīgo kultūras un reliģisko vērtību sargāšanas misiju. 2004.gada 24.martā Vācijas pilsētā Āhenē pāvests Jānis Pāvils II, saņemot augstu starptautisko apbalvojumu, pauda savu apvienotās Eiropas redzējumu: “Es domāju par Eiropu, kura ir brīva no savtīga nacionālisma traipiem un kurā valstis tiek uzskatītas par kultūras un labklājības centriem, kas pelna aizsardzību un atbalstu kopīgā uzplaukuma vārdā.” Šajā runā pāvests Jānis Pāvils II arī teica: “Eiropa, kādu es to iedomājos, ir politiska un garīga vienība, kurā kristiešu politiķi no visām valstīm sadarbojas kopīgā pārliecībā par ticības dotajām cilvēces bagātībām: vīri un sievas, aicināti šīs vērtības darīt jo auglīgas, tajā godprātīgi kalpo Eiropai – centrētai uz cilvēkiem, kas atstaro Dieva vaigu.”
Katoļu baznīca aktīvi piedalās Eiropas dzīvē. Oficiāli tas notiek Eiropas Bīskapu konferenču padomē (CCEE) un Eiropas Kopienas bīskapu komisijā (Com. ECE). Kā apustuliskais nuncijs visās trīs Baltijas valstīs un Igaunijas apustuliskais administrators es no 2004.gada 26. līdz 30.aprīlim Tallinā uzņēmu Baltijas Bīskapu konferences piektās tikšanās dalībniekus. Tas bija tieši Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iestāšanās ES priekšvakarā, un visu trīs Baltijas valstu katoļu bīskapi pieņēma īpašu deklarāciju, kurā apsveica šo notikumu.
Latvijas dalība NATO ir svarīgs solis, taču, tā kā NATO ir vairāk politiska un militāra savienība, Katoļu baznīca un Svētais Krēsls tajā nevar tieši iesaistīties.

– 26.septembrī arhibīskaps Džovanni Lajolo, Svētā Krēsla sekretārs attiecībām ar Savienotajām Valstīm, uzrunāja Apvienoto Nāciju Organizācijas 59.Ģenerālo asambleju, raksturojot attiecības starp Svēto Krēslu un ANO kā sadarbību efektīvākai miera sargāšanai pasaulē. Arhibīskaps Lajolo terorismu raksturoja kā problēmu, ko iespējams atrisināt tikai kopīgiem pūliņiem, ievērojot cilvēka tiesības un izravējot terorisma cēloņus ar visām saknēm, kas ir plašs pasākumu komplekss. Katoļu baznīca un Svētais Krēsls ir aktīvi iesaistījušies ilgtermiņa akcijās, lai atrastu terorisma saknes, galvenokārt ar izglītošanas programmām un labdarības akcijām, kā arī starpreliģiju un starpkultūru dialogā.

Latvija – uzplaukuma vai avāriju zeme?

– Visbeidzot, ekselence, kā jūs jūtaties, pārstāvot Svēto Krēslu Latvijā? Vai bieži iznāk no Viļņas apmeklēt mūsu zemi?

– Šajā gadā man bijusi patīkamā iespēja piedalīties daudzos pasākumos Latvijā. Maijā biju Pirmajā starptautiskajā teoloģijas simpozijā Rīgā. Nākamajā mēnesī kopā ar Viņa ekselenci Antonu Justu, Jelgavas bīskapu, vadīju Svēto mesu un gandrīz trīsdesmit jauniešu iesvētīšanu Dobeles draudzē. Šajā ceremonijā man arī bija gods pasniegt arhitektam Jānim Kukšam pāvesta “Svētā Gregora Lielā ordeni” par draudzes jaunā, brīnišķā dievnama projektēšanu. Jūlijā piedalījos vairākās Jaunatnes dienu programmās, ko Rīgā un Daugavpilī bija organizējusi Katoļu baznīca. Šajos pasākumos piedalījās vienā vairāk nekā 500, otrā – vairāk nekā 1500 jauniešu. Taču neapšaubāmi pats nozīmīgākais notikums Latvijas Katoļu baznīcas dzīvē ir gadskārtējais svētceļojums uz Svētās Jaunavas Marijas svētnīcu Aglonā 14. un 15.augustā. Šogad tur biju abas dienas un varēju savām acīm vērot dziļās ticības jūtas, ko apliecināja vairāk nekā divsimt tūkstoši svētceļnieku.
Šogad divas reizes esmu apmeklējis arī Liepāju. Jūlija beigās bīskaps Ārvaldis Andrejs Brumanis svinēja savas ordinācijas piecdesmito gadadienu, bet pagājušajā mēnesī vadīju svēto mesu un apmēram divdesmit cilvēku iesvētīšanu Svētā Meinarda kapelā. Zīmīgi, ka šī kapela ir bijušais Svētā Krēsla paviljons 2000. gada Pasaules izstādē Hannoverē. Pēc tam kapela kā Svētā Krēsla dāvana tika pārvesta uz Liepāju.

– Es domāju, vispirms jau šā gada nozīmīgākie notikumi ir pozitīva liecība par Latvijas progresu daudzās jomās. Latvijas tauta veiksmīgi izmanto šā laika iespējas, uzņemoties arī lielāko atbildību, ko paredz ES valstu saimes locekles statuss. Tagad jums ir jauni mērķi un būs jaunas grūtības to sasniegšanā. Ļoti svarīga šā laika vērtība, kas pakāpeniski tiek atjaunota un ieviesta jūsu zemē, ir iesaistīšanās kopējā integrācijā visu sabiedrības locekļu labklājībai.
Taču es arī nebaidos presē paust savu satraukumu par autoavārijās bojāgājušajiem cilvēkiem, kuru skaits Latvijā īpaši strauji pieauga augustā un septembrī. Es sēroju līdz ar ģimenēm, kas šajās avārijās zaudējušas savus tuviniekus, un paužu savu visdziļāko līdzjūtību. Kā jau teicu, es diezgan bieži braucu pa Latviju, pildot savus apustuliskā nuncija pienākumus. Esmu arī šķērsojis Latviju ceļā uz Igauniju, un man ir satraucoši vērojumi par situāciju uz Latvijas ceļiem. Tādēļ es aicinu ceļiniekus, sēžoties pie stūres, dziļāk apzināties savu atbildību un cienīt elementāro patiesību, ka drošība uz ceļiem ir arī braucēju morālā atbildība, kas jāuztver ļoti nopietni.
Es apsolu Latvijas tautai, ka lūgšu par jūsu zemi, lai jūs dzīvotu mierā un uzplaukumā.