
Apmulsusī atmiņa
Par viņiem ir rakstīts. Par vieniem vairāk, citiem mazāk. Tomēr kopumā tautas apziņā, tautas atmiņā viņi tā arī nav ierakstīti. Gluži kā tādus “klīstošos holandiešus” jeb drīzāk – klīstošos latviešus laiks tos dzenā pa mūžības okeānu. Pa bezgalīgo mūžības okeānu, kur viņi saplēstām burām arvien vairāk un vairāk izgaist miglā, tā arī neatrazdami nedz savu krastu, nedz savu vietu krastā, kur piestāt.
Materiāls latviešu romāniem
|
Te ir grupa mūžības skarto. Cik no viņiem pārdzīvoja 1937. un 1938.gadu? |
Runā, ka Ansis Kaupēns aplaupījis ne tikai vezumus, bet reiz
arī apturējis veselu vilcienu. Tas ir ziķera darbs, par ko var stāstīt sāgas.
Par Kaupēnu dzied, raksta, runā. Bet cits latvietis, Ivans Strods, tālu ziemeļos
kara apstākļos 2800 kilometru konvojēja vilciena sastāvu un, pa ceļam karodams,
kļuva par jakutu nacionālo varoni. Voldemārs Ozols bija nacionālais varonis
armēņu cīņās pret turkiem, vēlāk cīnījās arī Spānijas pilsoņu karā un Francijas
pretošanās kustībā, un pilnīgi droši varēja teikt, kā daudz vēlāk to trāpījis
dzejnieks: “...man zelta zobens, man balts kumeļš, man pilsētas tic, (..) es
pasauļu arājs (..) es latvietis krustnesis...” (Bērziņš U., “Voldemārs Ozols”
1916, “Nozagtie velosipēdi”) Eduards Bērziņš, laiciņu pastudējis Berlīnes Mākslas akadēmijā, vadīja zelta ieguves trestu “Daļstroj”,
“gandrīz autonomu valstību pie Ohotskas jūras Kolimas augstienē”, valdīja pār
trim miljoniem kvadrātkilometru un strādniekiem, kuru skaits dažādos avotos
minēts no simt tūkstošiem līdz pāris miljoniem (vietā salīdzinājums ar Latviju!)
un vēl pēc gadu desmitiem tiek saukts gan par “miljonu dvēseļu pavēlnieku”, gan
par “vergturi” (Суворов В., “Очищение”), un viņa bronzas biste tur,
Kolimā, stāvot joprojām. Jānis Stienis esot pasniedzis filozofiju kādam Josifam
Staļinam un krietni dīdījis neattapīgo skolnieku. Pēteris Ķuzis, saukts arī par
Jāni Bērziņu vai Veco, izpelnījies nāvessodu astoņpadsmit gadu vecumā, tomēr
izvairījies un līdz īstajam nāvessodam paguvis izkaroties Spānijā (padomju puses
galvenais militārais padomnieks), apprecēt spānieti, vadīt Sarkanās armijas
izlūkošanas pārvaldi un operāciju, kurā piedalījās leģendārais spiegs Rihards
Zorge. Bet par viņiem nav ne dziesmu, ne pastāstu.
Latviešu likteņus Krievijā varētu dēvēt par fantastiku sērijveidā, taču tos
nepiemin. Varbūt mēs kautrējamies, ka bijām savaldītāji un šāvēji. Kāds mans
kolēģis, krievs, ir pārliecināts, ka latviešu simti bija tie, kas Krieviju
iedzina komunismā. Varētu mēģināt lepoties, ka reiz likām trūkties gan krieviem,
gan ukraiņiem (Mārtiņš Lācis (Jānis Sudrabs) tur vadīja Ārkārtas komiteju), gan
Āzijā (tur juta Jēkaba Petersa stingro roku), taču mēs godprātīgi klusējam. Bet
bija jau arī cēlāki eksemplāri – Eduards Saliņš, Dzeržinska skolnieks, tomēr
1937. gadā publiski iebilda pašam Nikolajam Ježovam par arestējamo skaita
iepriekšēju noteikšanu katrā apgabalā un uzdrošinājās apgalvot, ka viņa apgabalā
tik daudz ienaidnieku neesot (Полянский А., Ежов. “История железного
наркома”). Ivars Smilga kļuva par sava veida nepakļāvības etalonu Staļina
režīmam. Tomēr klusējam arī par viņiem.
Teātris “Skatuve”, avangarda klasiķis Gustavs Klucis, ar Malēviču kopā
strādājušais Aleksandrs Drēviņš – kaut kur pa rakstam, pa izstādei, bet, šķiet,
tautas apziņā viņiem vietas joprojām nav.
Krievu grāmatnīcās parādās 21. gadsimtā izdotas grāmatas par Ян Берзин un
Екабс Алкснис (vadošs militārās aviācijas darbinieks, starp citu, mums
zināmā Viktora Alkšņa vectēvs). Parīzē, Pompidū centra grāmatnīcā, katrā
solīdākā izdevumā par 20. gadsimta mākslu atrodams Gustav Kloutsis (acīm
redzams, ka Gustava Kluča uzvārds transkribēts ne no latviešu, bet gan citas
valodas). Bet pie mums viss mierīgi. Jo viņi – latvieši Krievijā un tajā pusē –
laikam nav mūsējie. Ne tie, kas karoja pret komunistiem un atjēdzās kontinenta
otrā pusē kaut kādā ellē Vladivostokā, ne tie, kas taigā latviski izdeva “Taigas
bērnu ābeci”, ne tie, kas jutās kā komunisma “raugs un sāls” un, par
internacionālismu cīnīdamies, mira kā “latviešu nacionālisti”.
|
Dziedādami, spēlēdami karā gāja… |
|
Latviešu strēlnieki pie Kremļa sienas Maskavā |
Pat nāvē nav atrasta vienotība ar Latviju, kam tik mīļas ciešanas. Kaut arī
1937.–1938. gada “latviešu operācijā” represēto skaits pārsniedz 1941. gada
izsūtīšanu apjomu. Un traģēdiju materiāls ir vairāk nekā pietiekams romāniem un
drāmām. Piemēram, Roberts Eidemanis, literārs un militārs darbinieks, 1927. gadā
rakstījis dzejoli “Vēstule jaunības draugam Latvijā”, kas sākas tā: “Tu dzimteni
man gribi atgādināt?/ Ko nozīmē šis vārds, vai pats to zini?/ Ak, dzimtene! tā
bija aploks šaurs..” Ko viņš plašajā aplokā runāja pēc desmit gadiem, apraksta
Anatolijs Ribakovs savas tetraloģijas “Arbata bērni” trešajā daļā “Bailes”:
“Eidemanis kategoriski noliedza dalību sazvērestībā (..) Pēc dažām
nopratināšanām (..), kurās Agass parādīja viņam, “kā tas tiek darīts”, Eidemanis
nonāca nervu depresijas stāvoklī, atbildēja nesakarīgi, klusēja, tad murmināja
“lidmašīnas, lidmašīnas”.”
Sveštautu literatūrā Krievijas latvieši parādās. Apmēram tikpat bieži kā mūsējā.
Ir, protams, izņēmumi, piemēram, Paula Bankovska romāns “Misters Latvija”, kurā
problēmai veltīta nodaļa, un varbūt citi, ko es nezinu. Tomēr kopumā, salīdzinot
kaut vai ar trimdas latviešiem Rietumos, Krievijas latviešu kopiena mums ir
nenoliedzami tumša un mazaiztikta.
Patiesības līkloči
Iespējams, ka vēsturnieki to visu zina daudz labāk. Taču
tāpat skaidrs, ka visa patiesība nav atrodama arī viņiem un skaidrs viedoklis
tāpat ne. Andris Puriņš savā naivi spožajā romānā “Vampīru sazvērestība jeb ar
skatienu augšup” rakstīja: “Bet paliek viena objektīva kategorija – tautas
ģenētiskā atmiņa. Tā gan nav precīza faktos, taču galvenajā, kas skar tautas
likteni, ir nemaldīga.” Niks Kazandzakis izteicies, ka patiesāka par patiesību
ir leģenda, tieši tā dod nemirstīgu jēgu gaistošai patiesībai. Mūsu leģenda par
latviešiem Krievijā joprojām nav notikusi un palikusi spoku stāsta līmenī, mūsu
nemaldīgā atmiņa joprojām kavējas ar atbildi.
Dzejnieki, katras tautas, jo sevišķi latviešu, sirdsapziņa (vai tās mēģinājums,
vai imitācija), nav varējuši kaut pa retam izvairīties no tautas noskaņojuma
paušanas vai apdiskutēšanas. Strēlnieki laikam ir vienīgā diasporas daļa, kas
pieminēta pietiekami bieži, lai to varētu apspriest. Aleksandra Čaka poēmā
“Mūžības skartie” strēlnieki ir latviešu varoņteiksmas tīrradnis. 30.gados šis
noskaņojums dažkārt pacēlās līdzi: “Tā bija latviešu strēlnieku kļūda, ka viņi
nepievienoja Latvijai Maskavu.” (J. Grīnvalds, “Tā es redzēju tās lietas”.) Bet
tā paša Čaka dzejolī “Janka Rasa” strēlnieks ir nekam īsti nepieķēries dēkainis,
kam māte pārmet: “Tad, kad laiks bij par Latviju iet/ Tu par sarkaniem Krievijā
kāvies!” Seko smags, ciešs klusuma laiks, kas vēlāk literatūrā aprakstīts tieši
kā nezināšana – Aleksandra Pelēča atmiņu krājumā “Ar melno vēju” tēvs jau desmit
gadus nezina pilnīgi neko par dēla dzīvi un nāvi Krievijā. Pēc 1953.gada bikla,
neko nepaskaidrojoša atgriešanās. Linards Laicens atkal parādās dzejas
antoloģijās, bet netiek minēti viņa dzīves gadi, kas noslēdzas ar daiļrunīgo
1938. Vēlāk šie latvieši drīkst atgriezties kā varonīgi cīnītāji par komunisma
lietu gan ieroču, gan spalvas laukā, pat viņu krišana tiek atzīta, bet traģiska
skandāla vietā pieļaujama tikai klusa poētika. Vitauts Ļūdēns 1969.gadā: “Kad
viņus glabāja/ Gandrīz apraka/ Viņu nemirstību līdz” (“Pulkveža Vācieša pirmā
vēstule”). Vēl pēc gadiem divdesmit latviešu mocekļi stājās ierindā cīņā pret
brūkošo režīmu kā papildinājums uzbrūkošajām apsūdzībām. Un jau tūlīt pat neērti
parādījās jautājums – vai viņi nebija noziedznieki un nodevēji?
Vēl 1997.gadā Saeimas plenārsēdē Gundars Valdmanis saka: “Starp Pirmo un Otro
pasaules karu liela daļa latviešu... neliela daļa, bet ievērojama daļa, latviešu
sevi pārdeva Ļeņinam un tad Staļinam, iekļuva augstos amatos, drošos amatos, bet
1937. gadā viņus pielika pie sienas.” Un vēl šogad laikrakstā “Zemgales Ziņas”
runāts par latviešu strēlniekiem kā Latvijas slavas nesējiem, kaut cilvēki abos
gadījumos bieži ir vieni un tie paši. Tautas atmiņu varoņi – neesošie – mocekļi
– noziedznieki – kas? – samulsinājuši līdz klusēšanai.
Tuvākā izvēle ir: daudz nerunāt par ceturdaļmiljonu latviešu, par jebkad lielāko
mūsu tautas kopienu svešumā. Reiz līdzīgai tēmai veltītā rakstā jau citēts
Andrejs Upīts: “Latvieši ir apbrīnojama tauta. Kamēr lielās tautas cenšas
pievākt savējos un interesējas par viņiem (varbūt tāpēc tās ir lielas), mēs ar
tādiem sīkumiem nenodarbojamies.” Nu jau daudz kas nokavēts, un mums atliek
tikai nodarboties vai nenodarboties ar mantojumu.
Jānis Joņevs