Estētiskais un vēsturiskais klusajā dabā

Klusās dabas žanrs uztverams kā mākslinieka apkārtējās pasaules uztvere – gan objektu izvēlē, gan pasniegšanas manierē. Savā ziņā tas ir subjektīvs mākslinieka vērojums un ne vienmēr saistāms ar laikmeta atspoguļojumu, kā, piemēram, Voldemāra Irbes brīnišķīgie “Ziedi”, kas ir dabas mirklīgs tvērums un tās estetizācija. Tomēr ir arī klusās dabas, kurās manāmi zemteksti laikmeta kontekstā, piemēram, Ādolfa Melnāra 1946. gadā uzgleznotā “Klusā daba ar tūti”, kurā atainoti sīpoli, desa, pudele un avīze “Cīņa”.
Izstādē ir aptverta klusās dabas žanra vēsture latviešu mākslā – sākot ar Vilhelmu Purvīti, Jāni Valteru un Jani Rozentālu, turpinot ar Rīgas mākslinieku grupas dalībniekiem (L. Svemps, R. Suta, V. Tone, K. Ubāns, U. Skulme, O. Skulme u.c.), 30.gadu māksliniekiem (V. Kalnroze, E. Kalniņš, J. Tīdemanis u.c.), beidzot ar padomju laiku un mūsdienu māksliniekiem (L. Endzelīna, B. Bērziņš, J. Dimiters, B. Baumane, M. Polis, A Meldere, E. Vērpe u.c.). Gandrīz ikviens mākslinieks savā radošajā darbībā ir gleznojis vai zīmējis kluso dabu, kas nebūt nav mākslinieciski mazsvarīgāks darbs kā akts, ainava vai portrets, gluži pretēji – bieži vien skatītājam tas ir uztveramāks un saprotamāks mākslas žanrs, kurā subjektīvi tiek pasniegta objektīva realitāte.

Romans Suta “Klusā daba ar melno trīsstūri” (1923)

Izstādes veidotāji ir centušies “iedvest jaunu elpu” klusās dabas publiskajā pasniegšanā. Līdzās ierastajiem mākslas radīšanas veidiem – gleznai un grafikai – ir skatāmas gan fotogrāfijas, gan telpiskie objekti. Iespējams, izstādes rīkotāji nebūtu iedomājušies eksponēt Frančeskas Kirkes galdu, bārā “Ozīriss” reiz izvietotos Ilmāra Blumberga dekoratīvi nefunkcionālos galda piederumus un Helēnas Heinrihsones hamletiskās fotogrāfijas, ja līdzīgi priekšmeti pirms sešiem gadiem nebūtu izstādīti Londonā Heivorda galerijā. Dace Lamberga izstādes katalogā raksta: “20. gadsimta beigās mākslas pētniekiem ienāca prātā, ka telpiskie objekti var tikt pielīdzināti klusajai dabai.” Jāatzīst, ka šajā izstādē klusā daba tradicionālā formā dominē daudz vairāk nekā netradicionālā, tāpēc trauki, pudeles, puķes un citi priekšmeti gleznās nevis pazūd, bet tiek akcentēti.
Par izstādes veiksmīgo un pārskatāmo iekārtojumu jāpateicas māksliniecei Frančeskai Kirkei, kura paveikusi grūtu darbu, izvietojot gleznas un objektus hronoloģiskā secībā tā, ka neviens darbs nepaliek nepamanīts.