Latvija–Kazahstāna: sapratne laikā un telpā

Laikam gan pats būtiskākais vizītes secinājums ir kazahu dziļā ieinteresētība ekonomiskajos sakaros ar Latviju.
Kā prezidentu preses konferencē uzsvēra Nursultans Nazarbajevs, Kazahstānai sadarbība ar Latviju vajadzīga vispirmām kārtām tādēļ, lai iekļūtu milzīgajā Eiropas Savienības (ES) tirgū. Īpaši kazahi ieinteresēti izmantot Latvijas neaizsalstošās ostas, tāpēc iepriecina Kazahstānas labības termināļa būve Ventspilī. Diemžēl pagaidām tranzītkravu pārvadājumus pa dzelzceļu kavē augstie tranzīta tarifi Krievijā. Kazahstānas vadība cer, ka sarunās ar savu lielo ziemeļu kaimiņvalsti izdosies vienoties par tarifu samazināšanu kravu apgrozījuma pieaugumam – kopumā šāds princips nestu lielāku peļņu. “Kazahstāna, būdama kontinentāla valsts, meklē izeju pie jūras. Līdz šim esam kravas sūtījuši no savām Kaspijas jūras ostām, taču caur Latviju ceļš uz ES tirgu būs īsāks un drošāks,” teica Kazahstānas prezidents. Viņš arī uzsvēra, ka cer uz Latvijas atbalstu, Kazahstānai stājoties Pasaules tirdzniecības organizācijā.
Savukārt Latvijas Valsts prezidente pauda gandarījumu par trim Astanā noslēgtajiem līgumiem, kā arī izteica kazahu pusei atzinību par atsaucību uz mūsu lūgumu izsniegt staļinisko represiju laikā Kazahstānas soda nometnēs ieslodzīto latviešu krimināllietu kopijas.
Pasniedzot Vairai Vīķei-Freibergai prāvās dokumentu mapes, N.Nazarbajevs uzsvēra, ka kazahi labi saprot latviešu tautas vēsturisko sāpi, jo paši staļinisma laikā nesuši lielus upurus: trīsdesmitajos gados piespiedu kolektivizācijas laikā bada nāvē miruši vairāki miljoni kazahu. “Šī ir melna lappuse mūsu zemes vēsturē,” teica Kazahstānas prezidents. “Simtiem tūkstoši izsūtīto vāciešu, poļu, korejiešu, lietuviešu, latviešu... mūsu zemē ierīkotajās gulaga nometnēs cieta par “nodarījumiem”, ko nekad nebija paveikuši.”

“Latvijas Vēstneša” jautājums abiem prezidentiem:

– Kādu nozīmi jūs piešķirat nule noslēgtajam starpvalstu līgumam par sadarbību cīņā pret terorismu?
N.Nazarbajevs: – Tas ir ārkārtīgi nozīmīgs dokuments. Apmēram 75 procenti no visa pasaules narkotiku apjoma tiek ražotas Afganistānā, un liela daļa šo narkotiku kontrabandas ceļā cauri mūsu teritorijai tiek transportēta uz Krieviju un tālāk uz citām Eiropas valstīm, arī Latviju. Tāpēc vienošanās par sadarbību šajā jomā ir vairāk nekā savlaicīga un aktuāla.
V.Vīķe-Freiberga: – Šī cīņa prasa starptautisku sadarbību arī bilaterālā līmenī, vispirms jau apmainoties ar informāciju, kā arī sadarbojoties aizdomīgo banku kontu kontrolēšanā.

•

8.oktobrī, Latvijas Valsts prezidentes valstsvizītes otrajā dienā, Kazahstānā vizītē ieradās arī Krievijas Federācijas premjerministrs Mihails Fradkovs. Vai sagadīšanās? Kā informēja kazahu puse, Latvijas Valsts prezidentes vizītes laiks bija zināms jau sen, bet Krievijas valdības vadītāja vizītes diena ne reizi vien pārcelta. Zīmīgi bija Kazahstānas laikraksta “Kazahskaja Pravda” virsraksti par Latvijas prezidentes un Krievijas premjera vizītēm: “Kazahstāna un Latvija palielina sadarbības potenciālu” un “Saskaņot tranzīta virzienus”.
Jā, Kazahstāna interesē daudzus, arī tās lielo kaimiņvalsti. Interesē ar saviem milzīgajiem dabas resursiem. Ar tranzīta iespējām… Tiekoties ar Astanas studentiem, kas mūsu prezidenti pie universitātes ēkas sveica ar īsti dienvidniecisku temperamentu, Vaira Vīķe-Freiberga uzsvēra, ka Latvija ir ieinteresēta tuvākā sadarbībā ar Centrālās Āzijas valstīm un Kazahstāna ir galvenā spēlētāja starp reģiona valstīm.

Ceļojums uz mūsu neseno pagātni

Laika starpība starp Latviju un Kazahstānu ir četras stundas, tomēr brīžiem Kazahstānas iespaidi vedināja uz domām par ceļojumu laika mašīnā – uz mūsu neseno pagātni, ko atgādināja arī daudzi šķietami ikdienišķi sīkumi.
Kazahi mūs bija iemitinājuši viesnīcā pašā pilsētas centrā, un no manas istabas balkona skatienam pavērās iespaidīgā Kazahstānas prezidenta pils laukuma otrā pusē. Taču bijām nule rekonstruētajā ēkā pirmie iemītnieki, kam nācās iziet savdabīgu testu – ar rūsainu, knapi remdenu ūdeni vannā un citām sadzīves problēmām. Taču šīs neērtības daļēji atsvēra simpātisko kazahu meiteņu smaidi un šarmantā atvainošanās – viņiem vēl daudz esot jāmācās.
Kā ceļojums laika mašīnā šķita arī televīzijas raidījums par neskarto zemju apgūšanas pusgadsimta jubileju. Kāda sieviete, aizkustinājuma asaras slaucīdama, stāstīja, cik lepnu viņu pirms piecdesmit gadiem darījusi “apziņa, ka neskartās zemes pabaro visu lielo Padomju Savienību”. Šādā toņkārtā bija izturēts viss raidījums. Ne vārda par ekoloģisko postu, ko gigantisko platību apsēšana nesa Kazahstānas dabai: gadu no gada sējot vienu un to pašu kultūru, augsne tika noplicināta, bet vēja brāzmas aiznesa augsnes virskārtu, pārvēršot milzu platības neauglīgā tuksnesī.
Neskarto zemju apgūšanas kampaņas greizos vaibstus var redzēt arī Astanas (bijušās Ceļinogradas) nomalēs, kur ļaudis joprojām mīt zemei pieplakušās kleķa būdelēs – tās savā laikā tika celtas neskarto zemju apguvējiem. Bet pilsētas centrā bija dīvaini supermoderno rietumu arhitektu projektēto augstceltņu vidū redzēt primitīvās paneļēkas, vien ar nedaudz uzspodrinātām fasādēm.
Toties patiesi iespaidīgi ir Astanas nākotnes meti. Astanas modernizācijā ik gadu tiek ieguldīti apmēram 2 miljardi dolāru, un unikālo ansambli paredzēts pabeigt 2007.gadā.

Arī mums tik labi pazīstamā problēma

Laikam gan pats smagākais padomju laika mantojums Kazahstānā ir migrācijas radītā iedzīvotāju disproporcija. Astanas ielās pārsvarā dzird krievu valodu, kam piešķirts oficiālās valodas statuss. Valsts valoda ir kazahu, taču bieži arī kazahi savā starpā runā krieviski. Vai situācija mainīsies, ja krievu valodas statuss būtībā izslēdz nepieciešamību lietot kazahu valodu oficiālajā lietvedībā un tulkot sanāksmes valsts valodā?
Kazahu valodas prasme gan tiekot prasīta, stājoties darbā. Šo principu mūsu spriganā šoferīte Marina nosauca par krievu diskrimināciju – tādēļ arī viņai, diplomētai lauksaimniecības ekonomistei, nākoties strādāt par šoferi. Kad vaicājām, kāpēc meitene nemācās kazahu valodu, atbilde bija: “Kāpēc lai es, krieviete, to mācītos, ja daudzi kazahi paši neprot savu valodu...”
Trīs dienu vērojumos radās iespaids, ka Astanas policijā strādā tikai kazahi. Nevienu cittautieti neredzējām arī filigrāni iztrenētajā prezidenta godasardzes rotā. Bet Gumiļova vārdā nosauktajā Eirāzijas universitātē starp daudzajiem Vairas Vīķes-Freibergas referāta klausītājiem neredzēja nevienu cittautieti. Un rektors ievadrunā ar lepnumu citēja prezidenta Nursultana Nazarbajeva vārdus, pirms astoņiem gadiem augstskolu atklājot – ka tā būs “kazahu nacionālās elites kalve”.
Vēl nevienā citā valstsvizītē nebiju redzējis tik daudz Latvijas karogu kā Kazahstānā. Astanas centrālajās ielās bija nostiepti arī plakāti ar latvisku tekstu: “Laipni lūdzam, draugi no Latvijas”. Trīs vizītes dienas parādīja, ka tie nav tikai pieklājības vārdi vien.

Amatpersonu viedokļi par vizīti

Gundars Bojārs, Rīgas domes priekšsēdētājs:

– Mums šī vizīte kopumā bija saistīta ar vienu lielu mērķi – piesaistīt Kazahstānas kravas Rīgas brīvostai. Iepriekšējā Rīgas brīvostas valdes sēdē mēs nolēmām piedāvāt Kazahstānai – par Rīgas brīvostas līdzekļiem – izbūvēt jaunu, modernu termināli kravu transportēšanai, un šis lēmums ir sasniedzis ļoti dzirdīgas ausis. Kazahstānas pusē jau dota komanda visos līmeņos – gan valdībā, gan prezidenta administrācijā, gan finanšu institūcijās, un vistuvākajā laikā atbildīgas Kazahstānas personas apmeklēs Rīgas brīvostu saistībā ar šo piedāvājumu. Stratēģiski Kazahstāna mums ir svarīga arī ar mūsu lielo iespējamo sadarbību ar Ķīnu, ar jauno Zīda ceļu.

– “Zīda ceļā”, kas ietver Ķīnu, Kazahstānu, Uzbekistānu, Krieviju, Latviju, līdz šim bija daudz nezināmo. Šobrīd varam teikt, ka ir tikai viens nezināmais – Krievija.

– Tā nav sagadīšanās. Tā norāda pasaules valstu lielo vērību pret Kazahstānu.

Andris Ameriks, Rīgas domes Pilsētas attīstības komitejas priekšsēdētājs:

– Ņemot vērā Latvijas intereses kravu pārvadājumu un investīciju piesaistes ziņā, Kazahstāna ir viena no perspektīvākajām valstīm. Man iznāca pirms šīs vizītes piecas dienas būt Uzbekistānā, kur novembrī tiks atklāta mūsu “Laimas” filiāle, tur arī “Juglas manufaktūra” ir nopirkusi savu ražotni, un 31.oktobrī notiks pirmais reiss “Taškenta–Rīga–Ņujorka”, kas pēc tam būs divreiz nedēļā, veidojot tiešos sakarus ar šo reģionu. Tad mēs pievienojāmies mūsu prezidentes valstsvizītei Kazahstānā, kur tika izvirzīts svarīgais ostu jautājums. Tagad pirmo reizi pēc problēmām saistībā ar Rīnūžu privatizāciju, kurā kazahu puse pazaudēja pietiekami lielu naudu, mēs esam raduši risinājumu arī šai samilzušajai problēmai. Es domāju, prezidenta Nazarbajeva attieksme, ka Latvija tagad ir viens no viņu biznesa partneriem, materializēsies nevis kādā draudzības piemineklī, bet konkrētos projektos.

Andris Zorgevics, “Latvijas dzelzceļa” valdes priekšsēdētājs un ģenerāldirektors:

– Kam Latvijas apstākļos vajadzīgs dzelzceļš, ja tas nebeidzas ostā? Tā ir skarba realitāte. Jebkura vieta, kas ir tuvāk par 300 kilometriem no ostas, dzelzceļa pakalpojumus neizmanto. Bet mūsu kravu pārvadājumi pērn bija 48 miljoni tonnu. Latvijas tautsaimniecība tuvākajos gados nerāda perspektīvu, kas varētu ģenerēt šādus kravu apjomus. Tāpēc mēs savu izaugsmi varam balstīt tikai uz tranzīta kravām. Pašlaik vēl Kazahstāna un Centrālāzijas valstis mūsu kravu tranzītā neieņem nopietnu vietu: tikai pusmiljons tonnu kravu no Kazahstānas pērn – tās nav ne tuvu visas jaudas, ko var piedāvāt 2,7 miljonus kvadrātkilometru lielā Kazahstāna, kas teritorijas ziņā ir viena no pasaules lielākajām valstīm ar ļoti lieliem minerālu resursiem. Tāpēc apsveicami, ka Latvijas ostu termināļos notiek lielas pārmaiņas. Kazahstānas graudu terminālis Ventspilī varēs pieņemt līdz miljonam tonnu labības gadā. No šā viedokļa valstsvizīte Kazahstānā bija ļoti sekmīga. Nav šaubu, ka tā dos milzu stimulu mūsu sadarbības turpmākajai attīstībai. Kazahstāna taču ir arī atslēga mūsu attiecībās ar Ķīnu, ar Dienvidaustrumāziju kopumā. Kazahstāna ir milzu tranzīta koridors arī uz Koreju un Japānu – cauri Ķīnai.